Tajā brīdī pirmais gāja Eliots, jo Manro bija devies palīdzēt kādam no nesējiem. Viņš ieraudzīja klajuma malā sešus dzīvniekus, tumšas ēnas uz košā zaļuma fona, kas vēroja te ieklīdušos cilvēkus. Dažas mātītes pacēla galvu un saknieba lūpas, lai izrādītu savu nosodījumu. Bara vadonis atkal ierēcās.
Tas bija liels tēviņš ar sudrabainas spalvas svītru pār muguru. Viņš bija vairāk nekā sešas pēdas garš, un platās krūbs norādīja, ka viņš varētu svērt vairāk nekā četrsimt mārciņas. Viņu ieraugot, Eliots saprata, kādēļ pirmie Kongo pētnieki bija uzskatījuši gorillas par «spalvainiem cilvēkiem», jo šis varenais radījums atgādināja milzīga auguma cilvēku — gan pēc lieluma, gan apveida.
Eliotam aiz muguras iečukstējās Rosa:
Ko lai mēs tagad darām?
Palieciet aiz manis, — Eliots atbildēja, — un ne- kusbebes.
Sudrabmuguris nometās uz visām četrām un sāka izdot klusu ho-ho-ho skaņu, kas pieauga sbprumā, kad viņš pielēca atkal kājās un svieda gaisā norautās zāles kušķus. Tad viņš sāka rībināt ar plaukstām savas milzīgās krūbs.
Ak, nē, — izdvesa Rosa.
Dobjo bungu skaņa ilga kādas piecas sekundes, tad tēviņš atkal nometās uz visām četrām. Viņš mētājās šurpu turpu pa zālaino laukumiņu, plaukstām sizdams pa zariem un cenzdamies sacelt iespējami lielāku troksni, lai aizbaidītu iebrucējus. Tad ho-ho-ho atsākās.
Tēviņš skatījās uz Eliotu, sagaidot, ka viņa draudi piespiedīs to bēgt Kad tas nenotika, tēviņš pielēca kājās, dauzīja krūtis un rēca ar vēl lielāku niknumu.
Un tad viņš metās virsū.
Ar skaļu kaucienu tas mežonīgā ātrumā drāzās beši virsū Eliotam. Eliots dzirdēja sev aiz muguras Rosu šausmās noelšamies. Viņam gribējās pagriezbes un bēgt, visi viņa insbnkb pēc tā brēca, bet viņš piespieda sevi stāvēt pilnīgi mierīgi un nepacelt acis.
Galvu nodūris, viņš klausījās, kā caur garo zāli šurp drāžas gorilla, un piepeši viņam ienāca prātā, ka visas viņa abstraktās, izlasītās gudrības ir aplamas, ka aplams ir viss, ko pasaules zinātnieki sarakstījuši par gorillām. Viņš iedomājās milzīgo galvu, platās krūtis un milzīgās rokas, kas vicinājās, spēcīgajam dzīvniekam drāžoties virsū vieglam laupījumam, stāvošam mērķim, kas bijis piebekami stulbs, lai ticētu visām akadēmiskajām muļķībām, kas kaut kur nodrukātas…
Gorilla (kas bija jau gluži tuvu) nosprauslājās. Eliots varēja saredzēt viņa tumšo ēnu zālē sev pie kājām. Bet viņš nepacēla acis, līdz ēna atvirzījās.
Kad Eliots pacēla galvu, viņš ieraudzīja gorillu tēviņu atkāpjamies uz klajuma tālāko malu. Tur viņš apstājās un pakasīja galvu, izskatīdamies manāmi apjucis, it kā brīnīdamies, kādēļ viņam nekādi nebija izdevies aizbiedēt iebrucējus. Viņš vēl pēdējo reizi uzsita pa zemi, tad pats un pārējais bars izzuda garajā zālē. Klajumā viss bija klusu, līdz Rosa sabruka Eliota rokās.
— Nu, — sacīja Manro, pienākdams viņiem klāt, — izskatās, ka jūs šo to tomēr zināt par gorillām. — Viņš papliķēja Rosās roku. — Ir jau labi. Viņi neko jums nenodara, ja jūs no tiem nebēgat Ja bēgat, viņi jums iekož pēcpusē. Šajā apvidū tā ir gļēvulības zīme — jo norāda, ka sakostais ir bēdzis.
Rosa klusi šņukstēja, bet Eliots sajuta, ka viņa paša ceļgali arī dreb. Viņš apsēdās. Viss bija noticis tik ātri, ka tikai pēc kāda brīža viņš aptvēra, ka šis gorilla bija izturējies tieši tā, kā tas aprakstīts visās mācību grāmatās, kur nebija minēta nekāda saziņa, kas kaut attāli atgādinātu runu.
3. Konsorcijs
Pēc stundas viņi atrada transportlidmašīnas C-130 vraku. Pasaules lielākā lidmašīna šķita iederamies šajā milzīgajā pasaulē, kurā tā bija pa pusei aprakta. Gigantiskais priekšgals bija sadragāts pret bkpat gigantiskiem kokiem, milzīgā aste bija noliekusies uz leju, salocītie spārni meta smagas ēnas džungļos.
Caur sadragātās kabīnes logu viņi varēja saskatīt melnām mušām nosēto pilota ķermeni. Mušas sīca un sitās pret loga stiklu. Iedami gar milzīgo fizelāžu, viņi centās ielūkoties pa iluminatoriem, tomēr tie bija pārāk augstu, lai to varētu izdarīt
Kahegam izdevās uzrāpties pa nogāztu koku uz spārna un no turienes ielūkoties lidmašīnā.
Nav cilvēku.
Aprīkojums?
Jā, daudz aprīkojuma. Kastes un konteineri.
Manro atšķīrās no pārējiem un devās uz lidmašīnas astes daļu, lai to aplūkotu. Kreisais spārns, kas bija paslēpts viņu skatienam, bija nokvēpis un sadragāts, dzinēji norauti. Tādēļ arī lidmašīna bija nogāzusies — pēdējā FZA raķete bija sasniegusi mērķi, noraujot lielāko daļu kreisā spārna. Tomēr kaut kas vraka izskatā Manro šķita dīvains, noslēpumains, kaut kas nebija tā, kā tam vajadzētu būt Viņš pārlaida skatienu visai fizelāžai, no sadragātā priekšgala, pāri logu rindai, spārna stumbenim, pāri astesgala lūkai…
Lai velns mani parauj, — Manro klusi izgrūda.
Viņš metās atpakaļ pie pārējiem, kas sēdēja uz vienas
no riepām labā spārna ēnā. Riepa bija tik milzīga, ka Rosa uz tās sēdēja un kūļāja kājas, nepieskarobes zemei.
Nu re, — Rosa sacīja ar vāji slēptu apmierinājumu balsī. — Viņi ir palikuši bez sava nolādētā aprīkojuma.
Nē, — sacīja Manro. — Mēs šo lidmašīnu redzējām aizpagājušajā naktī, tas nozīmē, ka tā te guļ jau trīsdesmit sešas stundas.
Manro gaidīja, līdz Rosa to aptvers.
Trīsdesmit sešas stundas?
Tieši tā. Trīsdesmit sešas.
Un viņi tā ari neatnāca pēc sava aprīkojuma…
Viņi to nav pat mēģinājuši darīt, — piemetināja
Manro. — Paskatieties uz kravas lūkām — priekšējo un astesgala — neviens nav pat mēģinājis tās atvērt Kāpēc gan viņi tā ari neatnāca?
Ejot pa biezajiem džungļiem, zeme zem viņu kājām piepeši sāka brīkšķēt. Atstūmuši palmu zarus, viņi ieraudzīja, ka zeme ir noklāta baltu kaulu drumslām.
Kanyamagufa, — sacīja Manro. — Kaulu vieta. — Viņš uzmeta ātru skatienu nesējiem, lai redzētu to reakciju, taču viņu izskats pauda bkai apjukumu, nevis bailes. Viņi bija Austrumāfrikas kikuju, tāpēc nepazina tos ticējumus, kādi bija ciltīm, kas dzīvoja mūžameža malā.
Eimija pacēla kāju no asajām, izbalinātajām drumslām. Zeme dur, viņa signalizēja.
Eliots ar zīmēm viņai vaicāja: Kas šī par vietu?
Mēs esam sliktā vietā.
Kāpēc vieta slikta?
Eimija neatbildēja.
Tie ir kauli! — iesaucās Rosa, kas visu laiku bija pē- bjusi zemi zem savām kājām.
Tā ir, — ātri iestarpināja Manro, — taču be nav cilvēku kauli. Vai ne, Eliot?
Arī Eliots pētīja zemi. Viņš redzēja izbalojušas dažādu sugu skeletu atliekas, kaut ari nevarēja tās tūlīt identificēt
Nu, Eliot? Nav taču cilvēku?
Tie neizskatās pēc cilvēku kauliem, — Eliots piekrita, blenzdams zemē. Pirmais, ko viņš pamanīja, — lielais vairums kaulu piederēja maziem dzīvniekiem — putniem, mērkaķiem un sīkiem meža grauzējiem. Cib sīkie gabaliņi bija lielāku kaulu fragmenb, taču bija grūti pateikt cik lieli be bijuši. Varbūt lielie mērkaķi — bet mūžamežā nedzīvo lieli mērkaķi.
Šimpanzes? Šajā Kongo daļā nedzīvo šimpanzes. Varbūt gorillas: viņš pamanīja galvaskausa fragmentu ar lielu pieres izliekumu un raksturīgo bultveida pacēlumu.
Eliot! — Manro balss bija saspringta, uzstājīga. — Ir vai nav cilvēku?!
Noteikti nav cilvēku, — sacīja Eliots, vēl arvien kā apstulbis vērdamies zemē. Kas var sadragāt gorillas galvaskausu? Tad viņš nosprieda, ka tas būs nobcis pēc dzīvnieka nāves. Gorilla bijis jau miris, kad pēc daudziem gadiem viņa izbalējušie kauli kaut kādā veidā sadragāb. Nekādā gadījumā tas nevar būt noticis ar dzīvu gorillu.