Выбрать главу

Tie nav cilvēku kauli, — atkārtoja Manro, arī ska­tīdamies zemē. — Ellīgi daudz kaulu, bet cilvēku kaulu starp bem nav. — Iedams garām Eliotam, Manro uzmeta viņam ātru skatienu. Pievaldiet mēli. — Kabega un viņa ļaudis zina, ka jūs esat speciālists šajās lietās, — sacīja Manro, stingi viņā raudzīdamies.

Ko Manro bija ieraudzījis? Viņš, protams, bija piebekoši daudzas reizes sastapies ar nāvi, lai atpazītu cilvēka kau­lus. Eliota skatiens atdūrās pret kādu izliektu kaulu. Tas atgādināja tītara krūšukaulu, bkai bija lielāks un platāks, un balts aiz vecuma. Viņš to pacēla. Tas bija cilvēka galvaskausa zigomabskā loka gabals. Vaigakauls, zem acs.

Viņš pagrozīja kaula gabalu rokās, tad atkal paskatījās uz zemi, vīteņiem, kas stiepa savus taustekļus pār balto kaulu paklāju. Tur bija ļoti daudz trauslu kaulu, pat bk plāni, ka tie bija caurspīdīgi. Sākotnēji viņš bija pieņēmis, ka be ir sīku dzīvnieku kauli.

Nu viņš vairs nebija drošs.

Tas bija universitātes kursa jautājums. Kas bija be sep­tiņi kauli, kas veido cilvēka acs orbītu? Eliots centās at- cerēbes. Zigoma, degunkauls, apakšējā orbīta, sfenoīds — tie ir četri; etmoīds — pieci; pag, kaut kam jānāk no apakšas, no mutes — aha, palabna; seši; vēl viens pali­cis… — nekā, to viņš nespēja atcerēbes. Zigoma, degun­kauls, apakšējā orbīta, sfenoīds, etmoīds, palatīna… smalki kauli, caurspīdīgi kauli, sīki kauli.

Cilvēku kauli.

Vismaz be nav cilvēku kauli, — nopūtās Rosa.

Nē, nav, — Eliots piekrita. Viņš paskatījās uz Eimiju, kas ar zīmēm rādīja: Cilvēki te mirst.

Ko viņa sacīja?

Viņa tcica, ka cilvēkiem šis gaiss nenāk par labu.

Ejam tālāk, — nokomandēja Manro.

Manro viņu paveda gabaliņu priekšā pārējiem.

Vareni, — viņš sacīja. — Mums jāuzmanās ar ki­kuju. Nav nekādas vajadzības viņus pārbiedēt Ko sacīja jūsu pērtiķis?

Viņa teica, ka te mirstot cilvēki.

Tas ir vairāk, nekā zina pārējie, — sacīja Manro, drūmi pamādams, — kaut arī viņiem ir aizdomas.

Aiz viņiem ekspedīcija gāja rindā pa vienam klusējot

Kas tur īsb ir nobcis? — iejautājās Eliots.

Milzums kaulu, — atteica Manro. — Leoparda, kolo- busu, meža žurkas, varbūt cilvēka…

Un gorillas, — iestarpināja Eliots.

Jā, — apstiprināja Manro. — Es ari to redzēju. Go­rilla. — Viņš papurināja galvu. — Kas spēj nogalināt go­rillu, profesor?

Eliots nespēja uz to atbildēt

Konsorcija nometne bija sagrauta, telbs saplosītas un salauztas, līķus klāja biezi melnu mušu mākoņi. Mitrajā gaisā smaka bija drausmīga. Mušu dūkoņa saplūda vien­muļā, niknā skaņā. Visi, izņemot Manro, apstājās pie no­metnes.

Mums nav izvēles, — viņš sacīja. — Mums ir jā­uzzina, kas notika ar šiem… — Un viņš iegāja nometnē, pārkāpdams izposbto žogu.

Manro ieejot nometnē, ieslēdzās perimetrālās aizsar­dzības sistēma, izdodot griezīgu, augstu skaņu. Ārpus žoga visi rokām aizsedza ausis, Eimija nepatikā iesprauslojās.

Slikts troksnis.

Mani tas netraucē, — Manro uzsauca viņiem at- skaUjies. — Tas jums par to, ka palikāt ārpusē. — Manro piegāja pie viena no līķiem, apgrieza to ar kāju un, dze­nādams dūcošo mušu mākoņus, rūpīgi aplūkoja tā galvu.

Rosa paskatījās uz Eliotu. Viņš šķita esam šokā, tipisks zinātnieks, ko nelaime paralizē. Viņam blakus Eimija spieda ciet ausis un viebās no sāpēm. Bet Rosa nebija paralizēta; viņa dziji ievilka elpu un pārkāpa nometnes perimetru.

Jāpaskatās, kāda aizsardzības sistēma viņiem ir bijusi.

Labi, — sacīja Eliots. Viņam bija dīvaina sajūta, grie­zās galva, it kā viņš taisītos ģībt No skata un smakas metās nelabi. Viņš redzēja, kā Rosa laipo caur jūkli, tad paceļ melnu kasb ar dīvainu, saspiestu konusu. Viņa at­rada kabeli un sekoja tam uz nometnes vidu. Drīz grie­zīgā skaņa pārtrūka, viņa bija izslēgusi tās avotu.

Eimija signalizēja: Tagad labāk.

Ar vienu roku Karena rakņājās aparatūras grēdā no­metnes centrā, ar otru spieda ciet degunu, lai nejustu smir­doņu.

Kahega sacīja:

Iešu paskatīties, vai viņiem ir ieroči, doktor. — Un arī iegāja nometnē. Pārējie nesēji nedroši sekoja viņam.

Eliots palika viens pats ar Eimiju. Viņa bezkaislīgi vē­roja postažu, bet tad saņēma viņa roku. Viņš pajautāja: Eimij, kas te noticis?

Eimija atbildēja: Radījumi nāk.

Kādi radījumi?

Slikti radījumi.

Kādi radījumi?

Slikti radījumi nāk radījumi nāk slikti.

Kādi radījumi?

Slikti radījumi.

Acīmredzot ar šādu pieeju viņam nebija cerību uzzi­nāt ko vairāk. Viņš lika Eimijai palikt, ārpusē un sekoja pārējiem nomebiē starp līķiem un dūcošajām mušām.

Rosa iejautājās:

Vai kāds ir atradis ceļvedi?

No nometnes otras puses atsaucās Manro:

Menards.

No Kinšasas?

Manro pamāja. -Jā.

Kas ir Menards? — Eliots jautāja.

Viņam bija laba slava, viņš pazīst Kongo. — Rosa laipoja caur jūkli. Bet viņš nav bijis pietiekoši labs ceļve­dis. — Piepeši viņa aprāvās.

Negrieziet šo apkārt, — viņa sacīja, — tas ir Rihters.

Eliots nespēja saprast, kā viņa var būt par to bk pār­liecināta. Ķermeni klāja melnas mušas. Viņš noliecās pār to.

Neaiztieciet'

Labi jau, labi, — viņš atrūca.

Kahega, — Manro uzsauca, paceldams gaisā zaļu plastmasas divdesmit Htru kannu. Tajā šļakstēja šķidrums.

Nodarīsim to lietu.

Kahega un viņa vīri ātri rīkojās, aplaistīdami telbs un līķus ar peboleju. Eliots sajuta tās aso smaku.

Rosa, palīdusi zem aprīkojuma telts saplēstā neilona, iesaucās:

Dodiet man vēl mazliet laika!

Cik vien jums nepieciešams, — atsaucās Manro. Viņš pagriezās pret Eliotu, kas vēroja Eimiju pie nometnes.

Eimija sarunājās pati ar sevi: Cilvēki slikti. Netici cil­vēkiem slikti radījumi nāk.

Viņa šķiet gluži mierīga, — sacīja Manro.

Ne gluži, — atteica Eliots. — Manuprāt, viņa zina, kas šeit noticis.

Cerams, ka viņa mums to pastāsbs, — sacīja Manro.

Jo viņi visi miruši vienādā nāvē — viņiem ir sadra­gāti galvaskausi.

liesmas no konsorcija nometnes pacēlās augstu gaisā, piepildīdams apkārtni melniem dūmiem, kad viņu grupa devās tālāk. Rosa klusēja, nogrimusi domās. Eliots jautāja:

Ko jūs tur atradāt?

Neko labu, — Karena atbildēja. — Viņiem bijusi pil­nīgi adekvāta periferālā aizsardzības sistēma, ļoti līdzīga mūsu DAP — dzīvnieku apturēšanas perimetram. Tie ko­nusi, ko es atradu, ir audiosensori; kad be uztver signālu, tie izstaro ultraaugstfrekvences signālu, kas rada ļob sbp- ras sāpes dzirdes sistēmā. Neiedarbojas uz rāpuļiem, bet sasodīb efektīvs attiecībā uz zīdītājiem. Vilks vai leopards mebsics prom pāri kalnu kalniem.

Bet šeit tai nebija efekta, — Eliots rezumēja.

Nebija gan, — viņa piekrita. — Un arī Eimiju tas sevišķi neietekmēja.

Eliots vaicāja:

Un kāda ir šīs sistēmas iedarbība uz cilvēka dzirdi?

Jūs to izjutāt. Nepatīkama sajūta, tas arī viss. — Viņa uzmeta skābenu Eliotam. — Bet šajā Kongo daļā nav cilvēku. Izņemot mūs.

Vai mēs varam izveidot labāku perimetru? — iejau­tājās Manro.

Sasodīts, protams, varam, — atcirta Rosa. — Mums ir nākamās paaudzes perimetrs — tas apturēs visu, varbūt izņemot ziloņus un degunradžus! — Bet viņa neizklausījās sevišķi pārliecināta par to.