Выбрать главу

Vēlā pēcpusdienā viņi uzdūrās pirmās ĒRTS Kongo eks­pedīcijas nometnes paliekām. Viņi tās gandrīz nepama­nīja, jo astoņu dienu laikā kopš nomebies izpostīšanas džun­gļu vīteņaugi bija to jau pārauguši, apslēpjot visas pēdas. Nekas liels jau nebija palicis: dažas oranža neilona stērbe­les, sadauzīta alumīnija panna, salauzts trijkājis un video­kamera, kuras zaļās montāžas plates bija izsvaidītas vis­apkārt Līķi nekur nebija redzami, un, tā kā jau tuvojās mijkrēslis, vuii steidzās tālāk.

Eimija bija nepārprotami satraukta, viņa signalizēja: Neiet.

Pīters Eliots tam nepievērsa uzmanību.

Slikta vieta veca vieta neiet.

Mēs iesim, Eimij, — viņš sacīja.

Vēl pēc piecpadsmit minūtēm viņi nonāca vietā, kur koki pašķīrās. Paskatoties uz augšu, viņi ieraudzīja Mu­kenko paceļamies pāri mežam un tik tikko saskatāmu zaļu lāzera staru krustojumu mirgojam mitrajā gaisā. Un tieši zem šā krustpunkta, pa pusei noslēpušies zem džungļu la­potnēm, bija zudušās pilsētas Zindžas akmens bluķi.

Eliots pagriezās, lai paskatītos uz Eimiju.

Eimijas nebija.

4. SVINS (Savvaļas vides iebrucēju neitralizēšanas sistēma)

Viņš nespēja tam noticēt

Vispirms viņš nodomāja, ka Eimija aizbēgot viņam vien­kārši atspēlējas par miegazāļu šautriņu pie upes. Viņš pa­skaidroja Kosai un Manro, ka viņa ir spējīga uz tādām lietām, tādēļ nākamo pusstundu viņi pavadīja, lauzdamies cauri džungļiem un saukdami Eimiju vārdā. Bet nekādas atbildes nebija, tikai mūžameža mūžīgais klusums. Pus­stunda kļuva par stundu, tad gandrīz divām.

Eliotu pārņēma izmisums.

Kad Eimija vēl arvien nerādījās, nācās apspriest citu iespēju.

Varbūt viņa aizbēgusi ar to gorillu grupiņu, ko mēs satikām? — ieteicās Manro.

Neiespējami.

Viņai ir septiņi gadi, viņa ir gandrīz nobriedusi. — Manro parausbja plecus. — Viņa taču ir gorilla.

Neiespējami. — Eliots palika pie sava.

Bet viņš saprata, ko Manro grib teikt Neizbēgami kād­reiz pienāca brīdis, kad ļaudis, kas audzināja pērtiķus, vairs nespēja tos paturēt. Nobriestot dzīvnieki kļuva pārāk lieli, pārāk spēcīgi un pārāk izpauda savas sugas pazīmes, lai tos būtu iespējams novaldīt Vairs nebija iespējams tos ie­tīt autiņos un izlikbes, ka be ir jauki cilvēkveidīgi radī­jumi. Viņu gēnos bija iekodētas neizbēgamas atšķirības, kuras kļuva augstākajā mērā neiespējami neievērot

Gorillu bari nav noslēgti, — Manro atgādināja. — Viņi pieņem svešiniekus, it īpaši sieviešu dzimuma.

Viņa to nedarītu, — Eliots bepās. — Viņa to neva­rētu.

Eimija kopš bērnības bija audzināta starp cilvēkiem. Viņa daudz labāk pazina rietumnieciskās pasaules šosejas un ēd­nīcas nekā džungļus. Ja Eliots kādreiz pabrauca garām Eimijas mīļākajai ēdnīcai, viņa nekavējoties piesita viņam pie pleca un norādīja uz kļūdu. Ko viņa zināja par džun­gļiem? Tie viņai bija tikpat sveši kā Eliotam. Un ne tikai be…

Labāk iekārtosim nometni, — sacīja Rosa, paskatī­damās pulkstenī. — Viņa atgriezīsies — ja to gribēs. Galu galā, — Karena piemetināja, — nevis mēs pametām viņu, bet viņa mūs.

Viņiem bija līdzi pudele Dom Perignon šampanieša, taču nevienam prāts nenesās uz svinēšanu. Eliotu mocīja sirdsap­ziņa par Eimijas pazaudēšanu; pārējos bija satriecis šodien redzētais nometnē. Naktij strauji iestājobes, bija vēl daudz jādara, lai uzstādītu ĒRTS izstrādāto sistēmu, ko sauca SVINS.

Eksobskā SVINS tehnoloģija balsbjās uz faktu, ka pe­ri metrālās aizsardzības sistēmas ir bijušas tradicionālas visā Kongo izpētes vēsturē. Vairāk nekā pirms gadsimta Stenlijs bija novērojis, ka «nometne nav uzskatāma par pabeigtu, kamēr ap to nav izveidots žogs no koku vai krūmu za­riem». Kopš tā laika nebija radusies vajadzība ieviest bū­tiskas izmaiņas šajā instrukcijā. Bet apsardzes tehnoloģija bija mainījusies, un SVINS sevī ietvēra visus pēdējos jauni­nājumus.

Kahega un viņa vīri uzstādīja piepūšamās teltis, novie­tojot tās cieši kopā. Rosa deva norādījumus, kā novietot infrasarkanā apgaismojuma iekārtas uz teleskopiskiem trij- kājiem. Tām bija jāapgaismo nometnes apkārtne.

Tad tika uzstādīts perimetrālais žogs. Tas bija ārkār­tīgi viegls metāla pinums, kas vairāk līdzinājās audumam nekā stieplei. Nostiprināts pie miebem, tas pilnībā ie­skāva nometni. To pieslēdza transformatoram, kas nodroši­nāja 10 000 voltu spriegumu šajā tīklā. Lai ietaupītu bateriju enerģiju, sbāvas padeve bija impulsveida ar frekvenci četri herci, kas radīja nevienmērīgi pulsējošu dūkoņu.

Vakariņās 20. jūnijā bija rīsi ar rehidrētu kreolu garneļu mērci. Tomēr garneles necik labi nepakļāvās rehidrēšanai un atgādināja kartona gabaliņus šajā biezenī, tomēr neviens nesūdzējās par divdesmitā gadsimta tehnoloģijas neveik­smēm. Viņi visi skatījās apkārt biezējošā džungļu tumsā.

Manro nostādīja sardzi, kam būs jāstāv maiņās pa čet­rām stundām; viņš arī paziņoja, ka viņš, Kahega un Eliots būs pirmajā maiņā.

Uzlikuši nakts brilles, sargi atgādināja savādus sien­āžus, kas vēro džungļus. Nakts brilles pastiprināja apkār­tējo gaismu un pārklāja iegūto attēlu ar normāli redzamo, padarot to spokaini zaļu. Eliotam šīs brilles šķita smagas un elektroniskais attēls grūb uztverams. Jau pēc dažām minūtēm viņš tās noņēma un bija pārsteigts, ieraugot, ka džungļi ap viņu ir tintes melnumā. Viņš steidzīgi uzlika brilles atpakaļ.

Nakts pagāja mierīgi, bez starpgadījumiem.

9. diena

ZINDŽA

1979. gada 21. jūnijs

1. Tīģera aste

Viņu ieiešanai zudušajā pilsētā Zindžā 21. jūnija rītā ne mazākajā mērā nepiemita tā romantika un noslēpumainība, kāda atrodama deviņpadsmitā gadsimta aprakstos par līdzī­giem ce|ojumiem. Šie divdesmitā gadsimta atklājēji svīda un elsa zem smagās aprīkojuma nastas — opbskajiem mek­lētājiem, datu kompasiem, radiobākām un mikroviļņu trans- ponderiem, kas visi tika uzskatīb par vienlīdz būbskiem mūsdienīgai un ātrai arheoloģisko atradumu vietas izvēr­tēšanai.

Viņus interesēja vienīgi dimanti. Slīmani bija interesējis vienīgi zelts, kad viņš izdarīja izrakumus Trojā, kuriem vel­tīja trīs gadus. Rosa cerēja atrast savus dimantus trijās die­nās.

Saskaņā ar ĒRTS datorsimulāciju vislabākais veids, kā to izdarīt, bija uzzīmēt pilsētas plānu. Kad tas būs izda­rīts, būs samērā vienkārši noteikt raktuvju atrašanās vietu pēc ēku izvietojuma.

Viņi cerēja to paveikt sešās stundās. Lietojot radiotrans- ponderus, viņiem bija tikai jānostājas kādas ēkas visos četros stūros, pie katra no tiem nospiežot raidītāja podziņu. Nometnē divi uztvērēji, kas bija novietoti pietiekamā at­tālumā viens no oba, uztvēra šos signālus un dators varēja tos fiksēt kartē divās dimensijās. Bet drupas bija milzīgi plašas, to platība bija vairāk nekā trīs kvadrātkilometri. Radio uzmērījumi viņus sadalītu sīkās grupiņās ārpus bē­šās redzamības biezajā lapotnē, tādēļ, ņemot vērā, kas bija noticis ar iepriekšējo ekspedīciju, tas nešķita prātīgi.

Viņi izvēlējās tā saukto nesistemātisko uzmērīšanu jeb «bģerastes pieeju». (Tas bija tāds joks, kas cirkulēja starp ĒRTS darbiniekiem, ka viena iespēja, kā atrast bģeri, ir staigāt tik ilgi, līdz izdosies uzkāpt tam uz astes.) Viņi klīda pa sabrukušajām ēkām, izvairīdamies no aizslīdoša­jām čūskām un milzīgiem zirnekļiem, kas bēga uz savām tumšajām paslēptuvēm. Zirnekļi bija cilvēka plaukstas lie­lumā, un, Rosai par pārsteigumu, be radīja skalus klikšķus.