Viņi ievēroja, ka sienas lieliski veidotas, kaut gan kaļķakmens daudzviet jau bija izdrupis un caurumains. Un it visur viņi sastapa pusmēness formas durvju un logu ailas, kas šķita esam īpašs šīs kultūras motīvs.
Bet, izņemot šo liekto formu, viņi neatrada prakbski nekā īpaša telpās, kurām gāja cauri. Kopumā telpas bija taisnstūra formas un apmēram viena lieluma; sienas bija kailas, bez jebkādiem rotājumiem. Pēc tik daudziem gadsimtiem nebija iespējams atrast nekādus priekšmetus, lai gan Eliots atrada pāri diskveida akmens plāksnīšu, ar kurām, kā viņi nosprieda, maltas garšvielas vai graudi.
Pilsētas neizteiksmīgums kļuva arvien satraucošāks, viņiem turpinot meklējumus. Tas bija pat neparasb, jo viņiem nebija nevienas pazīmes, pēc kuras apzīmēt apskab- tās ēkas, tādēļ viņi tām sāka piešķirt brīvi izvēlētus nosaukumus. Kad Karena kādas telpas sienā atrada rupji iecirstu caurumu rindas, viņa nosauca šo telpu par pastu un tā viņi arī turpināja to dēvēt.
Viņi atrada mazu telpu rindu, kuru grīdā bija caurumi stabiem. Manro domāja, ka tas bijis cietums, taču šīs kameras tādā gadījumā bija ārkārtīgi mazas. Rosa domāja, ka varbūt paši cilvēki arī bijuši maza auguma vai varbūt kameras bijušas apzināti mazas — par sodu. Eliots domāja, ka be varētu būt zvērudārza būri. Bet tādā gadījumā — kāpēc visi būri bija viena lieluma?
Tad Manro vēlreiz uzsvēra, ka te nav vietas, no kuras vērot dzīvniekus, viņš atkārtoja savu pārliecību, ka tas ir cietums. Tā arī šīs telpas tika sauktas par cietumu.
Netālu no cietuma viņi atrada vaļēju pagalmu, ko nosauca par sporta laukumu. Tas nepārprotami bija sporta laukums vai treniņu vieta. Tur bija četri augsb akmens stabi ar apdrupušu akmens riņķi galā; acīmredzot be bija lietob kādai spēlei. Pagalma stūrī bija horizontāls sbenis kā sporta zālē, tikai piecas pēdas virs zemes. Zemais sbenis vedināja Eliotu uz domām, ka šeit ir bijis bērnu rotaļ- laukums. Rosa atkārtoja savu pieņēmumu, ka šejienes cilvēki bijuši maza auguma. Manro domāja, ka šis varētu būt karavīru apmācību laukums.
Turpinot meklējumus, viņi secināja, ka viņu hipotēzes balstās uz viņu pašu atšķirīgās pieredzes. Pilsēta bija tik neitrāla, tik neizteiksmīga, ka kļuva par sava veida Ror- šaha testu. Viņiem bija nepieciešama objektīva informācija par bem, kas uzbūvējuši šo pilsētu, par viņu dzīvesveidu.
Tas bija turpat blakus, lai gan viņi to uzreiz neatskārta. Daudzās telpās kādu sienu klāja tumši zaļš pelējums. Manro ievēroja, ka šis pelējums nav atkarīgs no gaismas krišanas leņķa, gaisa strāvām vai jebkāda cita apstākļa, ko viņi varētu izsecināt. Dažās telpās pelējums biezā slānī pārklāja pusi sienas un tad izbeidzās taisnā horizontālā līnijā, kā ar nazi nogriezts.
— Trakoti dīvaini, — sacīja Manro, aplūkodams kārtējo pelējuma slāni un berzēdams to ar pirkstu. Tad viņš ievēroja, ka uz pirksta palikušas zilas krāsas pēdas.
Tā viņi atrada smalki izstrādātos sienu bareljefus, kas kādreiz acīmredzot bijuši arī izkrāsob. Tomēr pelējums uz neregulārās virsmas un kaļķakmens drupšana neļāva neko saskabt
Pusdienlaikā Manro ieminējās, ka diemžēl viņi nav atveduši līdzi grupu mākslas vēsturnieku, kas restaurētu bareljefu zīmējumus.
— Ar viņu apgaismojumu un visām tam mašīnām viņi viens divi tos jau būtu izpēbjuši, — viņš sacīja.
Visjaunākā mākslas darbu izpētes tehnoloģija, ko bija izstrādājis Degusto un arī cib, izmantoja infrasarkano apgaismojumu un attēla pastiprinājumu. Principā arī viņiem bija aparatūra, ko varēja izmantot šādiem nolūkiem. Vismaz mēģināt bija vērts. Pēc pusdienām viņi atgriezās drupās ar videokameru, vienu infrasarkano prožektoru un mazo datoru.
Kad viņi bija apmēram stundu izmēģinājušies panākt vēlamo rezultātu, beidzot kļuva skaidrs, kā tas darāms. Ar infrasarkano gaismu apgaismojot sienu, vajadzēja uzņemt bareljefu video, tad noraidīt attēlu caur pavadoni uz Hjūstonu, kur to varēja apstrādāt ar galvenā datora programmām. Atpakaļ saņemtais attēls jau bija pietiekami skaidri saskatāms.
Bareljefu apskatīšana ar šādām sarežģītām darbībām Eliotam atgādināja nakts brilles. Skatobes ar neapbruņotu aci, bija saskatāms vienīgi pelējums, ķērpis, sūna un ap- drupis akmens. Tobes datora monitorā varēja aplūkot attēlus to sākotnējā izskatā, krāsainus, spilgtus un dzīvīgus. Kā viņš to vēlāk atcerējās: «Tas bija ļob savādi. Mēs bijām kaut kur tālu džungļos, bet sev apkārt esošo bk un tā spējām uztvert tikai nebeši, lietojot aparātus. Mēs lietojām brilles, lai redzētu naktī, un video, lai redzētu dienā. Mēs lietojām aparātus, lai apskatītu lietas, kuras citādi nevarējām ieraudzīt, un bijām pilnīgi atkarīgi no tiem.»
Viņam tāpat šķita dīvaini, ka ar videokameru uzņemtajai informācijai jāceļo vairāk nekā divdesmit tūkstoši jūdžu, pirms tā atgriezās uz ekrāna, kas atradās bkai dažu pēdu atstatumā. Kā viņš to vēlāk nosauca, tās bija «pasaulē garākās mugurkaula smadzenes», un tas radīja savādu iespaidu. Pat notiekot ar gaismas ātrumu, pārraidei bija nepieciešama sekundes desmitdaļa, bet, tā kā Hjūstonas dators izdarīja attēla apstrādi, attēli neparādījās uz ekrāna uzreiz, bet gan ar pussekundes kavējumu. Šis kavējums gan bija bkko pamanāms. Tobes ainas, kas atklajās viņu acīm, deva pirmo ieskatu pilsētas un tās iemītnieku dzīvē.
Zindžas iedzīvotāji bija salīdzinoši gara auguma melnādaini cilvēki ar apaļām galvām un muskuļobem ķermeņiem; pēc izskata be atgādināja bantu valodā runājošos, kas ienāca Kongo no savannām ziemeļos pirms divtūkstoš gadiem. Viņi šeit bija attēlob dzīvespriecīgi un enerģiski — par spīti klimatam, viņi nēsāja smalki izšūtus, garus apģērbus, viņu izturēšanās un žesti bija ekspansīvi. Viņi visnotaļ spilgb kontrastēja ar drūpošajām un neizteiksmīgajām būvēm, kas tagad bija vienīgās viņu civilizācijas aUie- kas.
Pirmajās atšifrētajās freskās bija redzamas tirgus ainas: pārdevēji, kas tupēja zemē pie skaisbem pībem groziem, kuros bija sakraub kādi apaļi priekšmeti, pircēji, kas, kājās stāvot, kaulējās ar tiem. Sākumā viņi domāja, ka grozos ir augļi, taču tad Rosa izsecināja, ka bem vajadzētu būt dimantiem.
Tie ir neapstrādāti dimanb ar iežu kārbi ap tiem, — viņa sacīja, skatīdamās ekrānā. — Viņi pārdod dimantus.
Freskas izvirzīja jautājumu — kas tad bija nobcis ar Zindžas iedzīvotājiem, jo pilsēta bija nepārprotami pamesta, nevis izpostīta — nebija nekādu kara vai iebrucēju pēdu, nekādu pierādījumu par kataklizmām vai dabas katastrofām.
Rosa, pauzdama savas dziļākās bailes, izteicās, ka varētu būt izsīkušas dimantu raktuves, padarot šo pilsētu līdzīgu tām spoku pilsētām, par kādām bija kļuvušas kādreizējās kalnraču apmetnes citur. Eliots domāja, ka pilsētniekiem uzbrukusi kāda sērga. Manro domāja, ka vainojami gorillas.
Nesmejieties, — viņš sacīja. — Šis ir vulkāniskās aktivitātes reģions. Izvirdumi, zemestrīces, sausums, savannas ugunsgrēki — dzīvnieki satrakojas un neuzvedas tā kā parasts.
Sadumpojusies daba? — Eliots jautāja, purinādams galvu. — Izvirdumi te notiek ik pāris gadu, bet mēs zinām, ka šī pilsēta pastāvējusi gadsimbem. Tas nevar būt īstais cēlonis.
Varbūt galma revolūcija, apvērsums?
Kāds tam sakars ar gorillām? — iesmējās Eliots.
Tā gadās, — Manro kļuva nopietns. — Āfrikā dzīvnieki, ziniet, vienmēr uzvedas dīvaini, kad nobek karš. — Un viņš pastāstīja par babuīniem, kas uzbrukuši fermām Dienvidāfrikā un autobusiem Etiopijā.