Jo Treviss nevienam nedrīkstēja izpaust notikušo vēl vismaz divas nedēļas, varbūt mēnesi. Pēc tam jau viņš zvanīs pats, apmeklēs mājās, piedalīsies piemiņas ceremonijās bez zārka — satriecoša tukša vieta, baigs tukšums un neizbēgamais jautājums no ģimenēm un tuviniekiem, uz kuru viņš nevarēs atbildēt Bet tie acīm urbsies viņa sejā, cerot samanīt vismaz kāda muskuļa noraustīša- V nos, kādu šaubu izpausmi, kādu mājienu.
Ko viņš tiem atbildēs?
Vienīgais pagaidu mierinājums — varbūt šajās dažās nedēļās izdosies uzzināt kaut ko vairāk. Jo, ja viņam būtu jāzvana jau šovakar, viņš nevarētu pateikt pilnīgi neko. Jo nevienam visā kompānijā nebija ne jausmas, kas noticis. Un šis apstāklis vēl padziļināja Trevisa nomāktību. Bet ar to vēl nebija diezgan — ienāca Moriss, kurš pārzināja apdrošināšanas lietas.
Ko darīsim ar apdrošināšanu?
ĒRTS noslēdza termiņa dzīvības apdrošināšanas līgumus ikvienam ekspedīcijas dalībniekam, ieskaitot iezemiešu nesējus. Afrikāņi saņēma 15 000 dolāru apdrošināšanas naudu, kas pats par sevi nebija nekas dīvains, ja vien neņēma vērā, ka viņu vidējais gada ienākums bija 180 dolāru. Treviss vienmēr bija uzstājis, ka arī vietējiem jābūt šinī ziņā līdztiesīgiem ekspedīcijas dalībniekiem, pat ja tas nozīmētu, ka bojāgājušo ģimenēm tiktu izmaksāta no viņu viedokļa vesela bagātība. Un kaut ari šī apdrošināšana ĒRTS izmaksātu veselu bagātību.
Saglabājiet polises, — Treviss sacīja.
Bet par šīm polisēm mums jāmaksā pēc dienām…
Saglabājiet polises, — Treviss atkārtoja.
Cik ilgi?
Trīsdesmit dienas.
Vēl trīsdesmit dienas?
Tieši tā.
Bet mēs taču zinām, ka apdrošinātie ir miruši, — Moriss nespēja samierināties ar naudas šķērdēšanu. Viņa apdrošināšanas aģenta būtība pret to sacēlās.
Tā ir, — Treviss piekrita. — Bet labāk iegrūdiet nesēju ģimenēm kādu žūksni, lai viņi nesaceļ troksni.
fk Dievs! Cik tad?!
Pa pieciem simtiem katram.
Un kā lai norakstu summas?
Juridiskie izdevumi, — Treviss attrauca. — Ierakstiet to juridiskajos izdevumos ekspedīcijas norises vietā.
Un bojāgājušie amerikāņi? Ko darīt ar tiem?
Viņiem ir MasterCard, — Treviss sacīja. — Beidziet taču nervozēt.
Birojā ienāca Robertss, britu izcelsmes ĒRTS preses atašejs.
Jūs vēlaties uzspridzināt šo bumbu?
Nē, es gribu to norakt!
Uz cik ilgu laiku gan?
Uz trīsdesmit dienām.
Velns un elle! Jūsu paša darbinieki izpļāpāsies šo trīsdesmit dienu laikā, — Robertss iesaucās. Un piemetināja: — Par to es esmu drošs.
Ja viņi izpļāpāsies, tad jūs to apgāzīsit, — Treviss atcirta. — Man šim darbam vajag vēl trīsdesmit dienas.
Vai ir zināms, kas tur īsti notika?
Nē, — norūca Treviss. — Bet būs.
No kā jūs to taisāties to izdibināt?
No lentēm.
Bet tur jau ir viena vienīga draza.
Pagaidām, — noteica Treviss. Viņš izsauca speciālo datoru urķētāju grupas. Treviss jau sen bija nonācis pie slēdziena, ka, lai gan ĒRTS varētu organizēt politisko konsultantu grupas visā pasaulē, visticamāk tomēr, ka informāciju izdosies savākt pašu mājās.
Viss, kas mums zināms par šo Kongo ekspedīciju,— viņš paskaidroja speciālistiem, — ir šajā pēdējā videoierakstā. Jums jāveic 7 diapazonu video un audio materiāla apstrāde. Sāciet tūlīt. Šī lente ir mūsu vienīgais materiāls.
Un speciālisti ķērās pie darba.
3. Atgūšana
ĒRTS sauca šo procesu par «datu atgūšanu» vai reizēm — par «datu izcelšanu». Šie termini radīja iespaidu par darbību dziļjūras apstākļos, kas savā dīvainā veidā arī līdzinājās tai.
Atgūt vai izcelt datus nozīmēja izvilkt virspusē jēgu no milzīga elektroniskās informācijas daudzuma. Tāpat kā izcelšana no dzelmes, tas bija lēns un sarežģīts process, kura gaitā viens aplams solis varēja izraisīt neatgriezenisku pašu vērtīgāko elementu zudumu. Tādēļ jau ĒRTS bija īpašas speciālistu grupas šim darbam. Viena grupa pēc Trevisa norādījumiem ķērās pie video, otra — pie audio materiāliem.
Bet Karena Rosa jau nodarbojās ar video «izcelšanu». Sarežģīto procesu, ko viņa izmantoja, bija iespējams veikt tikai ar ĒRTS iekārtām.
Zemes resursu tehnoloģija bija samērā jauna kompānija, kas izveidojās 1975. gadā, lavīnveidā pieaugot informācijai par Zemi un tās resursiem. Satriecošs bija ĒRTS apstrādātā materiāla apjoms: tikai pavadoņa iMndsat uzņemto attēlu vien bija vairāk nekā piecsimt tūkstoši, katru stundu nāca klāt vēl 16. Tad vēl aerofotogrāfija, infrasarkanā fotogrāfija, radara attēli — kopējais informācijas apjoms bija ap diviem miljoniem attēlu, kuriem katru stundu nāca klāt vēl 30. To visu vajadzēja reģistrēt un saglabāt tā, lai tā būtu acumirklī pieejama. ĒRTS līdzinājās bibliotēkai, kura katru dienu saņem 700 jaunu grāmatu. Nebija nekāds brīnums, ka bibliotekāri drudžaini strādāja dienu un nakti.
Šķita, ka ĒRTS apmeklētāji nespēj apjaust, ka pat ar datoriem šāda informācijas milzuma apstrāde pirms desmit gadiem būtu bijusi neiespējama. Viesi tāpat neizprata attēlu būtību — viņi tos uzskatīja par fotogrāfijām. Bet tās nebija fotogrāfijas.
Fotogrāfija ir 19. gadsimta ķīmisks informācijas glabāšanas paņēmiens, kas izmanto gaismas jutīgos sudraba sāļus. ĒRTS izmantoja elektroniskas 20. gadsimta sistēmas, kas var šķist analogas pirmajām, tomēr būtiski atšķiras. Fotoaparātu vietā ĒRTS izmantoja daudzspeklru skanne- rus, filmas vietā — datoru atmiņas lentes. Patiesībā ĒRTS neinteresējās par «attēliem» parastajā vecmodīgās fotogrāfijas izpratnē. Kompānija pirka «datu uzņēmumus», ko vajadzības gadījumā pārvērta «datu attēlos».
Tā kā ĒRTS attēli bija tikai magnētiskā lentē fiksēti elektriski signāli, šos signālus varēja ļoti daudzveidīgi apstrādāt Kompānijai bija 837 attēlu apstrādes programmas: pastiprināšanai, traucējumu noņemšanai, detaļu izcelšanai. Kongo videolentes apstrādē Rosa izmantoja 14 no tām — sevišķi tam statisko izlāžu pārpilnajam fragmentam, kurā parādās seja un roka, mirkli pirms antenas sadragāša- nas.
Vispirms viņa veica tā saucamo «mazgāšanas ciklu». Ar tā palīdzību viņa attīrīja attēlu no pelēkajām statisko izlāžu svītrām, norādot datoram attiecīgā toņa līnijas izmest no attēla.
Palika neaizpildītas līnijas. Tās vajadzēja aizpildīt Tagad dators centās uzminēt, kādas attēla daļas trūka.
Rezultātā bija iegūts attēls bez švīkām, tomēr neskaidrs un izplūdis. Lai palielinātu kontrastu, vajadzēja palaist citu programmu, bet tā radīja fāzu nobīdi, kuru novēršot parādījās gaiši laukumi, kuri iepriekš bija nolīdzināti, bet, lai no tiem atbrīvotos, bija jāpalaiž vēl trīs programmas…
Kādu stundu viņa domāja tikai par tehniskiem paņēmieniem un detaļām, tad pēkšņi «izsprāga» tīrs un skaidrs attēls. Karenai aizrāvās elpa. Uz ekrāna bija tumša, krunkaina seja ar bieziem uzacu lokiem, glūnīgām acīm, plakanu degunu un biezām lūpām.