Eliotu tas nepārliecināja. Idejas par to, ka daba atspoguļo cilvēka darbību, bija ļob vecas — vismaz tik vecas kā Ezopa fabulas un bkpat zinātniskas. — Dabiskā pasaule ir vienaldzīga pret cilvēku.
Probims, bez šaubām, — Manro piekrita, — taču nekas daudz no dabiskā nav palicis pāri.
Eliots negribēja piekrist Manro, bet pabesībā labi zināma zinātniska tēze apgalvoja tieši to pašu. 1955. gadā franču antropologs Moriss Kavalls publicēja pretrunīgu rakstu «Dabas nāve». Tajā bija teikts:
«Pirms miljons gadiem zemi klaja neapgūti plašumi, ko mēs varētu saukt par «dabu». Šo savvaļas dabas plašumu ieskaub, šur tur bija atrodami nelieli cilvēku apdzīvob anklāvi. Vai nu alas ar mākslīgu uguni, kas uzturēja siltumu, vai — vēlāk — pilsētas ar dzīvokļiem un kulbvētu zemi, šie anklāvi bija izteikti nedabiski. Sekojošās tūkstošgadēs neskartās dabas plašumi, kas ieskāva cilvēku apdzīvotos mākslīgos anklāvus, strauji saruka, lai gan gadsimbem šī tendence palika neievērota.
Pat vēl pirms 300 gadiem Francijā vai Anglijā lielās cilvēku pilsētas šķīra neskartās dabas plašumi, kuros klejoja nepieradināti zvēri, kā bija to darījuši tūkstošiem gadu pirms tam. Bet cilvēku ekspansija nepielūdzami turpinājās.
Pirms simt gadiem, Eiropas lielo atklājumu pēdējās dienās, daba bija bk būbski samazinājusies, ka neskarb reģioni bija liels jaunums, — beši tādēļ deviņpadsmitā gadsimta cilvēku prātus aizrāva Āfrikas jaunatklājumi. Bija eksobski nonākt patiesi dabiskā pasaulē, šādas pieredzes nebija vairumam cilvēku, kas visu mūžu nodzīvoja pašu cilvēku izveidotā vidē.
Divdesmitajā gadsimtā līdzsvars jau bija bk tālu nobīdīts, ka prakbski varētu sacīt — daba ir izzudusi. Savvaļas augi tiek saudzēti siltumnīcās, dzīvnieki — zvērudārzos un dabas parkos, kas visi ir mākslīgi apstākļi, radīti par piemiņu no kādreiz dominējušās dabiskās pasaules. Bet dzīvnieks zvērudārzā vai parkā nedzīvo savu dabisko dzīvi lielākā mērā kā cilvēks pilsētā.
Mūsdienās mūs apņem cilvēks un viņa veidojumi. No cilvēka nav glābiņa it nekur uz pasaules, bet daba ir fantāzija, sapnis par sen pagājušu pagātni.»
Pusdienu laikā Rosa pasauca Eliotu sānis.
Tas jums, — viņa sacīja, norādot uz datoni blakus antenai. — Atkal tas jūsu draugs.
Manro pasmīnēja.
Pat džungļos telefons nebeidz zvanīt Eliots piegāja pie monitora.
DTRANLZEI NI'CSMS VRAK MTRLA VAI VRAT NDRSNT?
KDA MTRLA? Eliots atjautāja.
VRAK AUD MTRLA — NRDIET IERKSTUS
Eliots atbildēja: «Jā, ja gadīsies.» J, JA GDSES
IERKSTA FRKVNCE 22-50 000 KHZ — BTSKA
Eliots atbildēja: «Skaidrs.» SKDRS
Pauze. Tad uz ekrāna parādījās: KA EIMJAI?
Eliots šaubījās. LABI
LDZSTRDNKI STA SVCNUS pienāca atbilde, tad pārraide pārtrūka.
NEPRTRC SAKRUS Ilga pauze.
NETCMA ZNA, rakstīja Sīmenss. ATRDAM SVENSNES KDZI.
2. Svensnes JNMI.
Kādu brīdi Eliots nespēja atšifrēt šo vārdu. Svensnes? Kas tas ir? Pārraides kļūda? Un tad viņš aptvēra: Svensones kundze! Eimijas atradēja, sieviete, kas bija viņu atvedusi no Āfrikas un nodevusi Mineapoles zoodārzam. Sieviete, kas visu šo laiku bija bijusi Borneo. JA MES BTU ZINJSI EIMJAS MATI NAV NGLNJSI IEDZMTIE
Eliots ar nepaciebbu gaidīja tālāko. Viņš blenza ekrānā. Vienmēr viņam bija stāstīts, ka Eimijas māb nogalinājuši iedzimbe kādā ciemā, ko sauc Bagimindi. Ka viņa nogalināta apēšanai, bet Eimija palikusi viena… KA TA?
MTE JAU MRSI, NAV APSTA
Iedzimbe nav nogalinājuši Eimijas māb? Viņa bijusi jau mirusi? PSKDRO
SVENSNEI IR ATTLS PARRDT?
Eliots drudžaini klabināja tausbņus, pirksbem ķerobes. RDI
Sekoja šķietami bezgalīga pauze, tad uz ekrāna parādījās pārraidītais attēls, pakāpeniski — no augšas uz leju. Vēl pirms attēls parādījās pilnībā, Eliotam bija skaidrs, kas tajā redzams.
Amatiera momentuzņēmums: gorillas līķis ar sadragātu galvaskausu. Dzīvnieks gulēja uz muguras uz nomīdītas zemes, domājams — kādā ciemā.
Šajā brīdī Eliobim šķita, ka mīkla, kas nodarbinājusi viņa prātu un izraisījusi tik daudz ciešanu šajos mēnešos, ir beidzot atminēta. Ja viņiem būtu izdevies šo dāmu sameklēt agrāk…
Mirgojošais attēls nodzisa.
Eliotam uzmācās vairāki pēkšņi jautājumi. Sadragāb galvaskausi sastopami attālā un it kā neapdzīvotā Kongo nostūrī, kanyamagufa, kaulu vietā. Bet Bagimindi ir tirgotāju ciems pie Lubulas upes, vairāk nekā simt jūdzes no šejienes. Kā Eimija un viņas mirusī māte tur nokļuva? Kosa pajautāja:
Kas atgadījies?
Nesaprotu secību. Man jāpajautā…
Pirms jautāt, — viņa pamācīja, — pārskatiet pārraidi. Viss ir ierakstīts atmiņā. — Un viņa nospieda pogu ar uzrakstu ATKĀRTOT
Tikko notikusī saruna tika atkārtota uz ekrāna. Pārskatot Sīmensa paskaidrojumus, Eliotu pārsteidza viena rinda: MTE JAU MRSI, NAV APSTA
Kādēļ viņa nebka apēsta? Gorillu gaļa bija visnotaļ pieņemama un pat par īpašu atzīta pārbka šajā Kongo baseina daļā Viņš uzrakstīja jautājumu:
KPC MTI NEAPDA
MTI UN MZLI ATRDA ARMJAS PrRLA VEDA 5 DNAS NO SDNAS UZ BAGIMINDI LAI PRDTU TRSTIEM. SASTPA SVENSNI.
Piecas dienas! Eliots zibenīgi uzraksbja nākamo jautājumu:
KR ATRDA?
Atbilde nebija necik cerīga: KT KR KNGO PRCZAK
NV ZNMS. Pauze, tad: VL ATTLI
STI, viņš atbildēja.
Ekrāns apdzisa, tad atkal no augšas tajā parādījās attēls. Tur bija tuvāk redzams sadragātais gorillu mātītes galvaskauss. Un blakus milzīgajai galvai zemē gulēja mazs, melns radījums, sakrampējis kājas un rociņas, ar sastingušā kliedzienā ieplestu muti.
Eimija.
Rosa vairākkārt atkārtoja pārraidi, kas beidzās ar Eimijas attēlu bērnībā — maza, melna, kliedzoša.
Nav brīnums, ka viņai rādījušies murgi, — sacīja Rosa. — Viņa, iespējams, redzēja, kā nogalināja viņas māti.
Eliots sacīja:
Nu, mēs vismaz varam būt droši, ka be nav bijuši gorillas. Viņi nenogalina cits citu.
Tieši tagad, — Rosa iebilda, — mēs nevaram būt droši ne par ko.
21. jūnija nakts bija bk mierīga, ka ap desmibem viņi izslēdza infrasarkano nakts apgaismojumu, lai taupītu enerģiju. Gandrīz nekavējobes viņi sajuta kustību biezoknī ap nometni. Manro un Kahega pacēla ieročus. Čaboņa pastiprinājās, un viņi sadzirdēja dīvainas nopūtas, tādu kā sēk- šanu.
Arī Eliots to dzirdēja, un viņam pārskrēja aukstas tirpas — tā bija tā pab pirmās Kongo ekspedīcijas lentē ierakstītā sēkšana. Viņš ieslēdza magnetofonu un pacēla mikrofonu. Visi bija saspringti, uztraukti. Viņi gaidīja.
Bet vēl stundu nekas vairāk nenotika. Biezoknis ap viņiem kustējās, tomēr nekas nebija redzams. Bet tad neilgi pirms pusnakts elektribcēlais perimetra žogs izšķīla dzirksbs. Manro nekavēdamies apcirtās un šāva. Rosa ieslēdza nakts apgaismojumu, nometni apņēma tumši sarkana gaisma.
— Vai jūs to saskatījāt? — noprasīja Manro. — Vai jūs redzējāt, kas tas bija?
Visi purināja galvu. Neviens neko nebija redzējis. Eliots pārbaudīja savus ierakstus, taču bija dzirdams tikai spalgais šāvienu tarkšķis un dzirksteļu sprakšķi. No šņākuļošanas ne pēdu.
Atlikusī nakts daļa pagāja mierīgi.
10. diena
ZINDŽA