1979. gada 22. jūnijs
1. Atgriešanas
22. jūnija rīts bija miglains un pelēks. Pīters Eliots pamodās sešos no rīta un ieraudzīja, ka visi pārējie ir jau nomodā un darbojas. Manro soļoja gar nometnes perimetru, līdz vidum piemircis no slapjajām lapām. Ar triumfu sejā viņš sveicināja Eliotu un norādīja uz zemi.
Tur, uz zemes, bija redzami svaigi pēdu nospiedumi. Tie bija dziļi un īsi, gandrīz trīsstūrveidīgi ar lielu atstatumu starp lielo pirkstu un pārējiem četriem pirksbem — tikpat lielu kā starp cilvēka rokas īkšķi un pirkstiem.
Nepārprotami, tās nav cilvēka pēdas, — sacīja Eliots, noliekdamies, lai aplūkotu nospiedumus tuvāk.
Manro klusēja.
Kāds primāts.
Manro klusēja.
Tas nevar būt gorilla, — Eliots atliekdamies secināja. Video sakaru seanss iepriekšējā vakarā bija stiprinājis viņa pārliecību, ka šajā lietā gorillas nav iejaukti. Gorillas nenogalina citus gorillas, bet Eimijas māte bija nogalināta. — Tas nevar būt gorilla, — viņš vēlreiz atkārtoja.
Tas ir bijis gorilla, nekādu šaubu, — Manro paziņoja. — Paskabebes uz šo te. — Viņš norādīja uz mīksto zemi nedaudz tālāk. — Tie ir pirkstu kauliņu nospiedumi, kad viņš ir gājis uz visām četrām.
Bet gorillas, — Eliots iebilda, — ir kautrīgi dzīvnieki, kas naktīs guļ un izvairās no saskares ar cilvēkiem.
Pasakiet to tam, kas atstājis šos nospiedumus.
Gorillam tie ir par mazu, — Eliots nepielaidās. Viņš apskatīja žogu pie tās vietas, kur iepriekšējā naktī bija noticis elektriskais īssavienojums. Sbeplēs bija ieķērušies pelēkas spalvas kumšķi. — Un gorillām nav pelēku spalvu.
Tēviņiem ir, — iebilda Manro. — Sudrabmugurām.
Jā gan, bet sudrabmuguru spalva ir gaišāka par šo. Šī ir izteikb pelēka. — Viņš šaubījās. — Varbūt tas ir kakundakari.
Manro seja saviebās nepārprotamā nicinājumā.
Kakundakari bija apšaubīts Kongo primāts. Līdzīgi kā Himalaju jetijs un Ziemeļamerikas lielkājis, tas bija redzēts, bet nekad nebija noķerts. Bija bezgala daudz iezemiešu nostāstu par sešas pēdas garu spalvainu pērtiķi, kas staigāja uz pakaļkājām un ari citādā ziņā izturējās kā cilvēks.
Daudzi atzīb zinātnieki bcēja kakundakari eksistencei; iespējams — viņi atcerējās tos, kas bija nolieguši gorillu pastāvēšanu.
1774. gadā lords Monbodo par gorillu raksbja, ka «šis brīnišķais un biedējošais dabas veidojums staigā uz divām kājām kā cilvēks; tas ir 7 līdz 9 pēdas garš… un pārsteidzoši spēcīgs; klāts ar pagaru spalvu, ķermenis ļob tumšs, galva gaišāka; pēc sejas vairāk līdzinās cilvēkam nekā šimpanze, bet arī sejas krāsa ir melna; un viņam nav astes».
Čebdesmit gadus vēlāk Baudičs šādi aprakstīja kādu Āfrikas pērtiķi: «Parasti piecas pēdas garš, četras no pleca līdz plecam; stāsta, ka tā ķepa ir vēl neproporcionālāka nekā viņa augums un ka viens tās sitiens ir nāvējošs.» Bet tikai 1847. gadā afrikāņu misionārs Tomass Sevidžs un Bostonas anatoms Džefrīzs Vaimans publicēja rakstu, kurā aprakstīja «otro sugu Āfrikā … nepazīstamu dabas pētniekiem», ko ieteica saukt par Troglodytes gorilla. Viņu paziņojums izraisīja ārkārtīgu satraukumu zinātnes pasaulē un skeletu pētniecības drudzi Londonā, Parīzē un Bostonā. 1855. gadā vairs nebija šaubu — Āfriku apdzīvoja vēl viens, ļob liels pērbķis.
Pat divdesmitajā gadsimtā mūžamežos atklāja jaunas dzīvnieku sugas — 1944. gadā atrada zilo cūku, 1961. — sarkankrūtaino rubeni. Bija visai iespējams, ka džungļu dziļumos dzīvoja rets primāts vientuļnieks. Bet vēl aizvien nebija drošu pierādījumu kakundakari eksistencei.
Šis ir gorillas pēdas nospiedums, — Manro neatlaidās. — Vai, pabesību sakot, be ir gorillu grupas pēdu nospiedumi. Tie ir visapkārt gar perimetra žogu. Viņi ir izlūkojuši mūsu nometni.
Izlūkojuši nometni, — Eliots atkārtoja, purinādams galvu.
Tieši tā, — sacīja Manro. — Paskabeties tikai uz asiņainajām pēdām.
Eliots juta, ka viņa paciebba izsīkst Viņš izmeta kaut ko par balto mednieku blēņu stāsbem, uz ko Manro atbildēja ar ne visai glaimojošu piezīmi par cilvēkiem, kuru vienīgais zināšanu avots ir grāmatas.
Tajā brīdī kolobuspērbķi kokos virs viņu galvām sāka spiegt un šūpot zarus.
Viņi atrada Malavi līķi turpat pie nometnes. Nesējs bija nogalināts ceļā uz tuvējo strautu pēc ūdens, savāžamie spaiņi gulēja turpat blakus. Viņa galvaskauss bija sadragāts, piepampusi, tumšsarkanā seja sašķiebta, mute atvērta.
Šis nāves skats visus satrieca, Rosa novērsās, viņai kļuva nelabi; nesēji saskrēja ap Kahegu, kas centās viņus nomierināt Manro noliecās aplūkot ievainojumu.
Vai redzat šos plakanos iespiedumus, it kā galva būtu iespiesta starp kaut ko…
Tad Manro uzsauca, lai viņam atnes akmens plāksnītes, ko Eliots vakar bija atradis pilsētā. Tad viņš pamanīja Kahegu. Tas stāvēja taisns kā sbga.
Bos, — viņš sacīja, — mēs tagad iesim mājās.
Tas nav iespējams, — atteica Manro.
Mēs ejam mājās. Mums jāiet mājās, viens no mūsu brāļiem ir miris, mums jātaisa ceremonija viņa sievai un bērniem, bos.
Kahega…
Bos, mums tagad jāiet.
Kahega, mums jāaprunājas, — Manro atliecās, aplika roku Kahegam ap pleciem un paveda viņu sāņus, pāri klajumam. Labu bridi viņi klusu sarunājās.
Tas ir šausmīgi, — Rosa izgrūda. Viņa izskatījās dziļi satriekta, un Eliots insbnklīvi pagriezās viņu mierināt, bet viņa turpināja: — Visa ekspedīcija sabrūk. Tas ir šausmīgi, mums tā kaut kā ir jāsatur kopā. Vai ari mums dimantu neredzēt.
Vai tas ir viss, kas jūs uztrauc?
Ak, nu viņi taču ir apdrošināti.
Dieva dēļ! — Eliots izsaucās.
Jūs esat sadrūmis, jo pazudis jūsu sasodītais pērtiķis, — Rosa atcirta. — Saņemiet sevi rokās! Viņi mūs vēro.
Kikuju tiešām vēroja Rosu un Eliotu, cenšoties saprast viņu noskaņojumu. Bet viņi arī zināja, ka īstās sarunas ved Manro un Kahega, kas stāvēja nomaļus. Pēc dažām minūtēm Kahega atgriezās, slaucīdams acis. Viņš kaut ko ātri pārrunāja ar saviem pārējiem brāļiem, tie pamāja. Viņš pagriezās pret Manro.
Mēs paliekam, bos.
Labi, — sacīja Manro, tūlīt atgūdams pavēlošo toni. — Atnesiet plāksnītes.
Kad tās abiesa, viņš pielika plāksnītes kabā Malavi galvas pusē. Tās precīzi atbilda pusapaļajiem iespiedumiem.
Tad Manro kaut ko ātri sacīja Kahegam suahili, Kahega kaut ko sacīja saviem brāļiem, be pamāja. Tikai tad Manro izdarīja kaut ko šausminošu. Viņš plaši atvēzējās un no visa spēka blieza pa jau sadragāto galvaskausu. Skaņa bija pretīga, asiņu lāsītes notašķīja viņa kreklu, bet viņš nespēja vēl vairāk saspiest galvaskausu.
Cilvēks nav spējīgs to izdarīt, — Manro neizteiksmīgi noteica. Viņš pacēla skābenu uz Pīteni Eliotu. — Gribat pārbaudīt?
Eliots papurināja galvu.
Manro piecēlās.
Spriežot pēc tā, kā viņš nokritis, Malavi stāvējis, kad tas noticis. — Manro pagriezās pret Eliotu un cieši ieskatījās viņam acīs. — Liels dzīvnieks cilvēka lielumā. Liels, spēcīgs dzīvnieks. Gorilla.
Uz to Eliotam nebija ko atbildēt
Bez šaubām, Pīters Eliots jutās personiski apdraudēts, notikumiem gūstot šādu attīstību, lai gan tie nebija draudi vina drošībai. »
Es to vienkārši nevarēju pieņemt, — viņš vēlāk sacīja. — Es pārzināju savu nozari un vienkārši nevarēju pieņemt domu par to, ka kādu nezināmu iemeslu dēļ savvaļas gorillas uzvedas bk radikāli agresīvi. Jebkurā gadījumā tas nebija izskaidrojams. Gorillas, kas gatavo akmens plāksnes, ar kurām dragāt cilvēku galvaskausus? Tas bija neiespējami.