Pēc līķa apskates Eliots devās uz strautu, lai nomazgātu no rokām asinis. Palicis viens, viņš blenza skaidrajā ūdenī un nevarēja nomierinābes — varbūt tiešām viņam nebija taisnība? Primātu pētnieki bija jau daudzkārt kļūdījušies spriedumos par saviem pētījumu objekbem.
Eliots pats bija palīdzējis izskaust vienu no plašāk izplatītajiem aplamajiem aizspriedumiem — par gorillu stulbumu. Savā pirmajā aprakstā Sevidžs un Vaimans raksbja: «Šis dzīvnieks uzrāda zemāku attīstības pakāpi nekā šimpanze; tas varētu celties no viņa lielākas atšķirības no cilvēka.» Vēlāk novērotāji atzīmēja, ka gorillas ir «mežonīgi, aprobežoti un brutāli». Taču tagad gan laboratoriju pēb- jumos, gan novērojumos dabā bija savākts liels daudzums pierādījumu tam, ka gorilla daudzējādā ziņā bija attīstītāks par šimpanzi..
Tad vēl bija taču slavenie nostāsti par to, kā šimpanzes nolaupa un apēd cilvēku mazuļus. Desmitiem gadu primātu pētnieki bija ignorējuši šādus iezemiešu stāstus kā «mežonīgu un māņticīgu izdomu». Bet vairs nebija nekādu šaubu par to, ka reizēm šimpanzes nolaupīja — un arī apēda cilvēku bērnus; kad Džeina Gudola pētīja Gombes šimpanzes, viņa ieslēdza savu dēlēnu, lai pasargātu viņu no nolaupīšanas un nogalināšanas.
Šimpanzes medīja dažādus dzīvniekus, turklāt darīja to saskaņā ar sarežģītu rituālu. Diānas Fosijas novērojumi vedināja uz domām, ka arī gorillas reizēm medīja, nogalinot sīkus dzīvnieciņus un mērkaķus, tomēr…
Viņš sadzirdēja blīkšķus otrpus strauta, un milzīgs sud- rabmuguras gorilla parādījās no biezās lapotnes. Pīters izbijās, taču, atguvies no pirmā pārbīļa, apjauta, ka ir drošībā. Gorillas nekad nemēģināja šķērsot ūdeni, kaut vai sīku strautiņu. Bet varbūt arī tas bija kļūdains pieņēmums?
Tēviņš lūkojās uz viņu pāri strautam. Viņa skābenā, šķiet, nebija draudu, tikai piesardzīga ziņkārība. Eliots saoda raksturīgo gorillas smārdu un dzirdēja elpu šņācam plakanajās nāsīs. Viņš nespēja saprast, ko viņam vajadzētu tagad darīt, kad pēkšņi gorilla ar troksni ienira pamežā un nozuda.
Šī tikšanās Eliotu apmulsināja, un viņš stāvēja, slaucīdams sviedrus no sejas. Tad viņš apjēdza, ka krūmājs otrpus strauta vēl aizvien kustas. Pēc mirkļa parādījās cits gorilla, mazāka auguma. «Mātīte,» viņš nodomāja, lai gan nevarēja būt par to drošs. Šī otrā gorilla lūkojās viņā tikpat cieši kā pirmais. Tad sāka kustēties rokas.
Piter nāc pakutini.
— Eimij! — viņš iesaucās un vēl mirkli vēlāk jau bija pārbridis strautu, bet Eimija ielēca viņam rokās, apkampdama un sentimentālas slapjas bučas dāļādama. Eimija laimīgi ņurdēja.
Eimijas negaidītā atgriešanās nometnē gandrīz beidzās ar to, ka viņu nošāva pēdējo nobkumu sabiedēbe kikuju nesēji. Tikai aizsegdams Eimiju ar savu augumu, Eliots spēja viņu no tiem paglābt Divdesmit minūtes vēlāk tomēr visi bija jau pieraduši pie viņas klātbūtnes — un Eimija nekavējoties sāka uzstādīt prasības.
Viņa bija ļoti nepatīkami pārsteigta, uzzinot, ka viņas prombūtnes laikā viņi nav sagādājuši ne pienu, ne cepumus, bet, kad Manro izvilka sasilušā Dom Perignon pudeli, viņa piekrita pieņemt šampanieti trūkstošo gardumu vietā.
Viņi visi sēdēja ap Eimiju, dzerdami šampanieti no skārda krūzītēm. Eliots priecājās par pārējo ekspedīcijas dalībnieku klātbūtni, jo tagad, kad Eimija te sēdēja, atkal atgriezusies pie viņa, mierīgi sūkdama šampanieti un signalizēdama Eimijai patīk kutinošais dzēriens, Eliots sajuta, ka viņu pārņem negantas dusmas uz Eimiju.
Kad Eliots pasniedza Manro viņa šampanieša porciju, pēdējais pasmīnēja un sacīja:
Profesor, nomierinieties taču. Viņa vēl ir tikai bērns.
Velns lai parauj, jā gan! — Eliots atcirta. Turpmākajai sarunai viņš izmantoja tikai zīmju valodu, bez neviena skaļi izrunāta vārda.
«Eimij,» viņš signalizēja, «kāpēc Eimija aizgāja?»
Viņa paslēpa degunu krūzē, signalizēdama: Kutinošais dzēriens labs dzēriens.
«Eimij,» viņš signalizēja. «Eimija pastāsta Pīteram, kāpēc Eimija aizgāja.»
Pīteram nepatīk Eimija.
«Pīteram patīk Eimija.»
Pīters sāpināja Eimiju Pīters lidināja sāpju adatu Eimijai nepatīk Pīters nemīl Eimiju Eimija bēdīga bēdīga.
Apziņas tālākajā kakliņā Eliotam pazibēja doma, ka jāatceras «sāpju adatas» apzīmējums toralena šautriņai. Šis vispārinājums viņam pabka, taču viņš to neizrādīja un stingri atbildēja: «Pīters mīl Eimiju, Eimija zina — Pīters mīl Eimiju. Eimija pastāsta Pīteram, kāpēc…»
Pīters nekutina Eimiju Pīters nav jauks pret Eimiju Pīters nav jauks cilvēks Pīters mīl sievieti nemīl Eimiju Pīters nemīl Eimiju Eimija bēdīga Eimija bēdīga.
Šīs arvien pieaugošā ātrumā rādītās zīmes pašas par sevi jau bija apliecinājums tam, ka viņa bija uztraukusies.
«Kur Eimija iet?»
Eimija iet pie gorillām labas gorillas. Eimijai patīk.
Viņa dusmas pārmāca ziņkāre. Vai viņa uz vairākām dienām būtu pievienojusies savvaļas gorillu baram? Ja bēšām tā, tad tas bija nozīmīgs notikums, pagrieziens mūsdienu primātu vēsturē — runātpratējs primāts pievienojies savvaļas baram un atkal atgriezies pie cilvēkiem. Viņš gribēja uzzināt vairāk.
«Vai gorillas bija labas pret Eimiju?»
Ar ārkārtīgu apmierinājumu sejā: Jā.
«Eimija pastāsta Pīteram.»
Viņa skatījās kaut kur projām un neatbildēja.
ī^i pievērstu Eimijas uzmanību, Eliots uzsita knipi. Viņa ļob lēni pagriezās pret Eliotu, izskatīdamās sevišķi garlaikota.
«Eimija pastāsta Pīteram, vai vina dzīvoja pie gorillām?»
Jā.
Viņas vienaldzība bija skaidrs pierādījums tam, ka Eimija saprot, cik ļoti Eliots grib uzzināt to, ko zina viņa. Eimija vienmēr juta, kad viņai ir iespēja gūt virsroku. Un tāda viņai bija tagad.
«Eimija pastāsta Pīteram,» viņš žestikulēja, cik mierīgi vien spēdams.
iMbas gorillas patika Eimija Eimija laba gorilla.
Tas neizteica pilnīgi neko. Viņa mehāniski salika frāzes — ignorēdama viņu citā veidā.
«Eimij!»
Viņa paskatījās uz Eliotu.
«Eimija pastāsta Pīteram. Eimija apciemo gorillas?» Jā.
«Ko dara gorillas?»
Gorillas aposta Eimiju.
«Visas gorillas?»
Lielas gorillas baltas muguras gorillas aposta Eimiju mazuļi aposta Eimiju visas gorillas aposta gorillām patīk Eimija.
Tātad sudrabmuguras tēviņi apostīja viņu pirmie, tad mazuļi, tad visi pārējie bara locekļi. Tik daudz tagad bija skaidrs — gluži skaidrs, viņš nodomāja, apcerēdams Eimijas izplūdušo sintaksi. Bet vai viņu pēc tam pieņēma barā? Viņš signalizēja: Kas notiek Eimijai tad?»
Gorillas dod ēdienu.
«Kādu ēdienu?»
Nav vārda Eimijas ēdienam dod ēdienu.
Acīmredzot tie bija viņai rādījuši ēdienu. Vai varbūt patiešām barojuši viņu? Kaut kas tāds savvaļā nekad nebija novērots, bet neviens jau nekad nebija pieredzējis jauna dzīvnieka uzņemšanu barā. Viņa bija mātīte, gandrīz jau dzimumnobriedusi…
«Kuras gorillas dod ēdienu?»
Visi dod ēdienu Eimija ņem ēdienu Eimijai patīk.
Acīmredzot tātad ne tēviņi vai vismaz ne tikai tēviņi. Bet kādēļ viņu pieņēma? Pieņemot, ka gorillu bari nav bk noslēgb pret pienācējiem kā mērkaķu bari, — kas tomēr bija par iemeslu atzīšanai? Kas te nobka?
«Eimija dzīvoja pie gorillām?»
Gorillām patīk Eimija.