«Jā. Ko dara Eimija?»
Eimija guļ Eimija ēd Eimija dzīvo pie gorillām gorillas labas gorillas Eimijai patīk.
Tātad viņa bija iekļāvusies bara ikdienas dzīvē un dzīvojusi tāpat kā pārējie. Vai viņa bija atzīta pilnībā?
«Eimijai patīk gorillas?»
Gorillas dumjas.
«Kāpēc dumjas?»
Gorillas nerunā.
«Nerunā zīmju valodu?»
Gorillas nerunā.
Spriežot pēc visa, viņa bijusi nepatīkami pārsteigta par to, ka gorillas neprot viņas zīmju valodu. (Sazināties protošie primāb parasti bija nepatīkami pārsteigti un neapmierināti, nonākuši starp dzīvniekiem, kas nesaprata viņu žestus.)
«Gorillas labas pret Eimiju?»
Gorillām patīk Eimija Eimijai patīk gorillas patīk Eimija patīk gorillas.
«Kāpēc Eimija atgriežas?»
Grib pienu cepumus.
— Eimij, — viņš sacīja, — tu taču zini, ka mums nav nedz to nolāpīto cepumu, nedz piena. — Viņa pēkšņā ierunāšanās iztrūcināja pārējos. Tie jautājoši paskatījās uz Eimiju.
Viņa ilgi neatbildēja. Eimijai patīk Pīters. Eimija bēdīga grib Pīteru.
Viņam saskrēja asaras acīs.
Pīters labs cilvēks.
Mirkšķinādams acis, viņš signalizēja: «Pīters kutina Eimiju.» Viņa ielēca tam rokās.
Vēlāk viņš iztaujāja Eimiju sīkāk. Bet tas bija mokoši lēns process, galvenokārt tādēļ, ka Eimijai bija grūtības ar laika priekšstatu izpratni.
Eimija izšķīra pagātni, tagadni un nākotni — viņa atcerējās agrākos nobkumus un gaidīja apsolīto — bet Eimijas projekta līdzstrādniekiem tā arī nebija izdevies iemācīt viņai precīzus laika jēdzienus. Viņa, piemēram, neatšķīra vakardienu no aizvakardienas. Vai tās bija mācību metožu nepilnību sekas vai Eimijas iedzimtās jēdzieniskās pasaules izpausme, tā arī palika atklāts jautājums. (Bija apliecinājumi atšķirībām uztverē. Eimiju īpaši mulsināja telpiskās laika metaforas, piemēram, «tas mums jau aiz muguras» un «tas vēl tikai nāks». Viņas skolotāji pagātni uztvēra kā kaut ko aiz muguras esošu, bet nākotni — priekšā. Toties Eimijas uzvedība nebeši norādīja uz to, ka viņa uztver pagātni kā sev priekšā esošu — jo viņa to zināja, varēja «redzēt» —, bet nākotni — aiz muguras, jo tā bija nezināma, neredzama. Ja Eimija nepacietīgi gaidīja ierodamies kādu draugu, viņa visu laiku atskatījās pār plecu, pat ja sēdēja ar seju pret durvīm.)
Jebkurā gadījumā pašlaik laika problēma bija ļob apgrūtinoša sarunā ar viņu, tādēļ Eliots centās ļoti rūpīgi formulēt savus jautājumus.
Eimij, kas nobka naktī? Pie gorillām?
Viņa paskabjās uz Eliotu tā, kā- bija skatījusies vienmēr, kad atbilde šķita pašsaprotama. Eimija guļ naktī.
Un cib gorillas?
Viņa nicīgi nosprauslojās par atbildi.
Eimij, — viņš sacīja, — gorillas nāk naktī uz mūsu nometni.
Nāk šurp?
Jā, šurp. Gorillas nāk nakb.
Viņa pārdomāja dzirdēto. Nē.
Manro pārjautāja:
Ko viņa jums sacīja?
Viņa sacīja «nē». Jā, Eimij, viņas nāk.
Viņa kādu brīdi nesacīja neko, tad signalizēja: Radījumi nāk.
Manro atkal pārjautāja.
Viņa saka, ka nākot «radījumi». — Eliots saprata, ka vajadzēs pārtulkot arī pārējās atbildes.
Rosa jautāja:
Kas be par radījumiem, Eimij?
Slikti radījumi.
Tad jautāja Manro:
Vai be bija gorillas, Eimij?
Nav gorillas. Slikti radījumi. Daudzi slikti radījumi nāk
meža nāk. Šņācošā runa. Nāk naktī nāk. >
Manro jautāja:
Kur be ir tagad, Eimij?
Eimija pārlaida skābenu džungļiem. Te. Šī vecā sliktā vieta radījumi nāk.
Rosa iejautājās:
Kas be par radījumiem? Vai be ir dzīvnieki?
Eliotam nācās Karenai paskaidrot, ka Eimija neprot nošķirt jēdzienu «dzīvnieks». — Viņa domā, ka cilvēki ir dzīvnieki, — viņš paskaidroja. — Vai slikbe radījumi ir ļaudis, Eimij? Vai be ir cilvēki?
Nē.
Tad jautāja Manro:
Mērkaki?
Nē. Slikti radījumi. Nav gulēt nakti.
Vai uz viņu var paļauties? — jautāja Manro. Ko tas nozīmē?
Jā, — atbildēja Eliots. — Pilnīgi.
Vai viņa zina, kas ir gorillas? Eimija laba gorilla.
Jā, jā, — Eliots atteica. — Viņa saka, ka esot laba gorilla.
Manro sarauca pieri.
Tātad viņa zina, kas ir gorillas, bet apgalvo, ka šie «radījumi» nav gorillas.
Tā viņa saka.
2. Iztrūkstošas detaļas
Eliots pierunāja Rosu uzstādīt kameru pilsētas nomalē ar skatu uz nometni. Kad kamera bija ieslēgta, viņš atveda Eimiju pie nometnes robežas paskatīties uz drupām. Eliots vēlējās konfrontēt Eimiju ar zudušo pilsēhi, viņas sapņu reālo pamatojumu, tādēļ vēlējās dokumentēt viņas reakciju. Bet notika kaut kas pilnīgi negaidīts.
Eimija neizrādīja vispār nekādu reakciju.
Viņas .seja bija nemainīgi vienaldzīga, augums nesaspringa. Viņa nežestikulēja. Vienīgā izteiksme, ko viņa pauda, bija apnikums, nepabka par to, ka viņai jācieš no Eliota aizrautības. Eliots viņu uzmanīgi vēroja. Viņa necentās aizmirsties, necentās savaldīties, viņa neizrādīja ne vismazāko piepūli. Eimija mierīgi vēroja pilsētu.
Eimija pazīst šo vietu?
Jā.
Eimija pastāsta Pīteram, kas šī par vietu.
Slikta vieta veca vieta.
Miega bildes?
Šī slikta vieta.
Kāpēc tā ir slikta, Eimij?
Slikta vieta veca vieta.
Jā, bet kāpēc, Eimij?
Eimijai bail.
Tomēr viņai nebija novērojamas nekādas somabskās baiļu pazimes. Notupusies blakus Eliotam, Eimija skatījās uz priekšu pilnīgi mierīga.
Kāpēc Eimija baidās?
Eimija grib ēst.
Kāpēc Eimija baidās?
Viņa neatbildēja, līdzīgi kā tad, kad bija galīgi garlaikota. Viņam tā ari neizdevās izprovocēt Eimiju uz tālāku viņas sapņu apspriešanu. Viņa bija bkpat nepieejama šajā jautājumā, kā bija bijusi Sanfrancisko. Kad viņš aicināja Eimiju dobes līdzi uz drupām, viņa pilnīgi mierīgi atteicās to darīt No obas puses, viņa nešķita satraukta par to, ka Eliots dodas drupās, bet gan priecīgi māja ardievas, purns pieprasīt no Kahegas vēl ēdienu.
Tikai pēc ekspedīcijas atgriezies Bārklijā, Eliots atrada šā mulsinošā gadījuma skaidrojumu — Freida 1887. gadā pirmoreiz publicētajā «Sapņu skaidrojumā».
«Retos gadījumos pacients var sadurties ar to realitāti, kas ir viņa sapņu pamatā. Vai tas būtu telpisks veidojums, persona vai situācija, kas ir šķietami ļob pazīstama, subjektīvā reakcija uz to ir vienmēr viena un tā pab. Sapņa emocionālais saturs — bailes, prieks, noslēpums — realitātes priekšā izbāl… Varam būt droši, ka šķietamā garlaikotība nepierāda sapņa satura aplamību. Šī garalaikobba ir visizteiktākā, kad sapņa saturs izrādās reāls. Indivīds apjauš savu nespēju izmainīt savu sajūtu saturu, kādējādi to šķietami pārņem nogurums, garlaicība un vienaldzība, kas ir tikai mēģinājums noslēpt no viņa paša vitia pilnīgo bezspēcību īstenās neatrisinātās problēmas priekšā.»
Pēc vairākiem mēnešiem Eliots secināja, ka Eimijas neizteiksmīgā reakcija norādīja tikai uz viņas izjūtu nopietnību un Freida analīzes precizitāti. Šķietamā vienaldzība Eimiju pasargāja no situācijas, ko būtu vajadzējis mainīt, bet ko izmainīt nebija Eimijas spēkos, īpaši ņemot vērā viņas bērnības atmiņas par satriecošo mātes nāvi.
Tobes tajā brīdī Eliots jutās vīlies, redzot Eimijas neitrālo attieksmi. No visām iespējamām reakcijām, ko viņš bija iedomājies, gatavodamies doties uz Kongo, garlaikotība bija vismazāk gaidītā, un viņš absolūb nespēja saprast tās iemeslu — ka Zindžas pilsēta tik lielā mērā bija briesmu iemiesojums, ka Eimijai vajadzēja savā apziņā to atgrūst, ignorēt