Eliotam, Manro un Rosai rīta cēliens bija grūts. Viņi krietni nopūlējās, pieaugošajā karstumā cirzdami ceļu caur bambusu biežņām un staipekņu mudžekļiem uz arvien jaunām celtnēm pilsētas vidusdaļā. Ap pusdienas laiku pūles bka atalgotas — viņi sasniedza būves, kādas iepriekš vēl nebija redzējuši. Tas bija iespaidīgas celtnes, kas pārsedza milzīgus padziļinājumus, kuri sniedzās triju un četru stāvu dziļumā zem zemes.
Rosa bija iepriecināta, redzot šīs pazemes izbūves, jo tās apliecināja, ka Zindžas iemītniekiem ir bijusi piebekami attīstīta tehnoloģija, lai iekārtotu dimantu raktuves. Līdzīgu pārliecību izteica arī Manro:
— Šie ļaudis par raktuvēm ir zinājuši visu.
Par spīb dedzībai, pilsētas viducī viņi neko interesantu neatrada. Virzobes tālāk, viņi uzdūrās ēkai, kurā bija bk daudz bareljefu, ka viņi to nodēvēja par galeriju. Uzstādījuši videokameru un nodibinājuši sakarus ar Hjūstonu, viņi sāka šos bareljefus pētīt.
Tur bija attēlota pilsētas ikdiena — sievietes, kas gatavo ēdienu pie uguns, bērni, kas spēlē kādu spēli ar bumbu un nūjām, rakstveži, kas notupušies kaut ko raksta uz māla plāksnītēm. Vesela siena bija velbta medību ainām, kurās bija attēlob vīri īsos gurnu apsējos ar šķēpiem. Un, visbeidzot, raktuvju ainas — cilvēki, kas no tuneļiem nes grozus ar akmeņiem.
Viņi ievēroja, ka šajā plašajā materiālā trūkst zināmu detaļu. Zindžas iemītniekiem bija suņi, ko viņi izmantoja medībās, un kāda kaķu pasuga, ko turēja kā mājdzīvniekus, tomēr nekur viņiem negadījās uziet nastu nesēju dzīvnieku attēlus. Visus roku darbus veica vergi. Zindžas iedzīvotāji acīmredzot nepazina riteni, jo nekur nebija attēloti jebkādi rab. Viss tika pārnēsāts grozos.
Manro ilgi pētīja attēlus un tad noteica:
Kaut kā vēl trūkst.
Tajā brīdī viņi aplūkoja kādu raktuvju skatu — tumšas šahtas, no kurām nāca vīri, nesdami grozus ar dimantiem.
Kā tad! — iesaucās Manro, uzsizdams knipi. — Nav uzraugu!
Eliots apspieda smaidu — viņš uzskatīja to par pašsaprotamu, ka tāds cilvēks kā Manro šajā sen mirušajā sabiedrībā meklēs kādas policejiskas struktūras.
Bet Manro uzstāja, ka viņa atklājums ir svarīgs.
Apdomājiet, — viņš skaidroja, — šī pilsēta pastāvēja, tikai pateicoties dimantu raktuvēm. Citādi tās pastāvēšanai šeit, džungļos, nav nekādas jēgas. Zindža bija kalnrūpniecības civilizācija — tās bagātība, tirdzniecība, ikdiena — it viss! — bija atkarīgs no kalnrūpniecības. Tā ir bijusi klasiska viennozares ekonomika — un viņi to nebūtu nedz apsargājuši, nedz uzraudzījuši?!
Eliots iebilda:
Ir vēl daudz kas cits, ko mums nav gadījies ieraudzīt šajos attēlos — maltītes, piemēram. Varbūt attēlot sargus bija tabu?
Varbūt, — bez pāriiecības sacīja Manro. — Bet jebkurās citās raktuvēs pasaulē uzraugi ir izcelb īpaši, kā varas simbols. Ņemiet Dienvidāfrikas dimantu raktuves vai Bolīvijas smaragdu raktuves — pirmais, kas duras acīs, ir drošības pasākumi. Bet šeit, — un viņš ar pirkstu iebadīja attēlā, — šeit nav sargu!
Karena domāja, ka sargi varbūt nebija nemaz vajadzīgi, ka Zindžas sabiedrība bijusi miermīlīga un ievērojusi visas normas bez piespiedu līdzekļiem.
Galu galā — tas taču bija tik sen, — viņa sacīja.
Cilvēka daba nemainās, — Manro neatlaidās.
Izgājuši no galerijas, viņi nonāca plašā, vīteņiem aizaugušā pagalmā. Te jaudās kaut kas oficiāls; šo sajūtu vēl vairāk pastiprināja pīlāriem greznota ēka pagalma vienā malā, kas atgādināja templi. Viņu uzmanību tūlīt piesaistīja pagalma bruģis. Pa visu pagalmu bija 'izmētāts dučiem tādu pašu akmens plāksnīšu, kādas Eliots bija agrāk atradis.
Velns lai parauj! — izsaucās Eliots. Viņi izlaipoja starp plāksnīšu grēdām uz ēku, ko jau bija iesaukuši par templi.
Tajā bija bkai viena liela četrstūraina telpa. Griesti vairākās vietās bija iebrukuši, un pa caurumiem telpā ielauzās saules stari. Tieši priekšā viņi ieraudzīja milzīgu vītenāju mudžekli, varbūt pat desmit pēdas augstu, dīvainu veģetācijas piramīdu. Tad viņi apjauta, ka tā ir statuja.
Eliots uzrāpās uz statujas un sāka plēst nost augus, kas to sedza. Tas bija diezgan grūb, staipekņi bija sīksb ieķērušies akmenī. Brīdi cīkstējies, viņš pameta skābenu atpakaļ uz Manro:
Vai ir labāk?
Nāciet paskatīties, — atsaucās Manro ar dīvainu izteiksmi sejā.
Eliots nošļūca no statujas un atkāpās, lai varētu labāk to apskatīt. Kaut ari statuja bija apdrupusi un noplukuši, varēja skaidri saskatīt milzīgu stāvošu gorillu ar niknu sejas izteiksmi un plab ieplestām rokām. Katrā rokā gorilla turēja akmens plāksnīti kā bungu šķīvi, gatavs tās triekt vienu pret otru.
Ak Dievs! — noelsās Pīters Eliots.
Gorilla, — apmierināts noteica Manro.
Viss kļūst skaidrs, — sacīja Rosa. — Šie ļaudis pielūguši gorillas. Tā ir bijusi viņu reliģija.
Bet kāpēc tad Eimija teica, ka tie nav gorillas?
— Prasiet to viņai, — atcirta Manro, paskatīdamies pulkstenī. — Man jāsagatavo mūs šai naktij.
3. Uzbrukums
Ar salokāmajām metaloīda lāpstām viņi izraka grāvi ap nometnes žogu. Visi vēl turpināja strādāt, kad saule bija jau nogājusi. Kad viņi piepildīja grāvi ar ūdeni no tuvējā strauta, nācās ieslēgt sarkano nakts apgaismojumu. Rosai gan šis grāvībs šķita smieklīgs šķērslis — tas bija tikai dažas collas dziļš un tikai pēdu plats. Tam varēja bez pūlēm pārkāpt pāri. Par atbildi Manro pārkāpa grāvītim pāri un uzsauca:
Eimij, nāc šurp, es tevi pakutināšu!
Ar jūsmīgu rūcienu Eimija palēkdamās skrēja pie viņa, bet spēji apstājās grāvja otrā malā.
Nu, nāc taču, es tevi pakutināšu, — Manro atkārtoja, izsbepdams rokas. — Nu, nāc!
Ehnija atteicās kāpt pāri grāvim. Viņa satraukti žesb- kulēja. Manro pārkāpa atpakaļ un pārcēla Eimiju.
Gorillas nevar ciest ūdeni, — viņš paskaidroja Rosai.
Esmu piedzīvojis, ka be nekāpj pāri pat sīkākām tēr- cītēm. — Eimija pastiepās un pakasīja viņa paduses, tad norādīja uz sevi. Šī žesta nozīme bija pilnīgi skaidra.
Ak, šīs sievietes! — Manro nopūtās un, noliecies pār Eimiju, kārtīgi viņu izbužināja. Eimija vārtījās, ņurdēdama, šņākdama un plati smaidīdama. Kad viņš beidza, Eimija nogaidoši skatījās viņā.
Šoreiz pietiks, — sacīja Manro. Eimija kaut ko rādīja ar zīmēm.
Piedod, es nesaprotu. Nē, — viņš iesmējās, — ar žestikulēšanu lēnāk arī nebūs līdzēts! — Tad viņš apjauta, ko Eimija grib teikt, pacēla viņu un ienesa atpakaļ nometnē. Eimija Manro pateicās ar slapju buču uz vaiga.
1.abāk pieskatiet savu mērkaķi, — Manro uzsauca Eliotam, kas bija apsēdies ieturēties. Viņš vēl aizvien turpināja runāt viegli ķircinošajā tonī, juzdams nepieciešamību kaut nedaudz atslābināt pārējos, kas bija nervozi satupušies ap ugunskuru. Kad vakariņas bija paēstas un Kahega devies pārbaudīt ieročus un izdalīt munīciju, Manro paveda Eliotu sāņus un sacīja:
Pieķēdējiet viņu savā teltī. Ja mēs šonakt sāksim šaut, es ļoti negribētu, ka viņa pa bimsu skraidītu apkārt Puiši var nebūt pārāk uzmanīgi un neatšķirt vienu gorillu 110 citām. Paskaidrojiet viņai, ka var būt liels troksnis, bet no tā nav jābaidās.
Vai sagaidāms kaut kas tāds?