Выбрать главу

Liekas gan.

Viņš aizveda Eimiju uz savu telti un piesēja viņu pie tās pašas sbngrās ķēdes pavadas, ko bieži lietoja Kalifor- nijā. Pavadas galu viņš piesēja pie savas saliekamās gultas, bet tas bija pilnīgi simboliski — Eimija bez grūtībām va­rēja to pacelt ja vien gribēja. Eliots lika Eimijai apsolīt, ka viņa neatstās telti.

Viņa apsolīja. Viņš devās uz telts izeju, bet viņa sig­nalizēja: Eimijai patīk Pīters.

Pīteram patīk Eimija, — viņš smaidot atbildēja. — Viss būs labi.

Viņš nonāca gluži citā pasaulē.

Sarkanais nakts apgaismojums bija izslēgts, bet uguns­kura šaudīgajā gaismā varēja saskatīt sargus ar nakts bril­lēm posteņos ap nometni. Papildināts ar elektriskā žoga nevienmērīgo pulsu, šis skats atstāja nedabisku iespaidu. Pīters Eliots pēkšņi skaidri izjuta viņu stāvokļa nedrošību — saujiņa nobijušos cilvēku Kongo mūžamežu biezoknī vairāk nekā divsimt jūdžu no tuvākās cilvēku apmetnes.

Gaidoši.

Viņš paklupa pār kādu melnu kabeli. Tad pamanīja ka­beļu tīklu pa visu nometni, kas sbepās pie katra sarga ie­roča. Tad viņš ievēroja, ka ieročiem ir savāda forma — tie bija pārāk tievi, pārāk viegli — un ka kabeļi sbepjas no katra ieroča pie resniem, strupiem mehānismiem, kas bija nostiprināb uz zemiem trijkājiem vienādos attālumos gar nometnes perimetru.

Viņš ieraudzīja Rosu pie ugunskura, uzstādot magneto­fonu.

Pie joda, kas tas ir? — viņš čukstus jautāja, norā­dīdams uz kabeļiem.

Tas ir LATRAP — saīsinājums no lāzertēmēkļa ie­roča. — viņa čukstēja pretī. — Tas sastāv no daudziem LVSI, kas savienotas ar secīgām ĀŠSI.

Viņa paskaidroja, ka sargiem rokās esošie ieroči patie­sībā ir lāzervadības skata ierīces, kas savienotas ar ātr- šāvējām sensoru iekārtām uz trijkājiem.

Tās fiksē mērķi, — viņa stāstīja, — un šauj, kad mērķis ir idenbficēts. Tā ir sistēma, kas domāta kaujām džungļos. ĀŠSI ir klusinātāji, tādejādi uzbrucējs nespēj kon­statēt, no kurienes bek šauts. Bet uzmaniebes, ka nepie­ejat kādam par tuvu, be automātiski fiksē ķermeņa siltumu.

Rosa atstāja viņam magnetofonu un devās pārbaudīt akumulatorus, kas baroja nometnes elektrisko žogu. Eliots pameta skatienu uz sargiem tumsā, Manro viņam priecīgi pamāja pretī. Eliots attapa, ka sargi ar akronīmiskajiem ieročiem un sienāža acu brillēm redz viņu daudz labāk. Viņi izskabjās pēc citas pasaules būtnēm, kas iemestas šeit, mūžīgajos džungļos.

Gaidoši.

Pagāja stundas. Pie žoga viss bija klusu, ja neskaita ūdens guldzēšanu grāvī. Reizēm nesēji cits citam kaut ko uzsauca, suahili valodā pajokodami, taču atturējās no smē­ķēšanas — siltumjutīgo iekārtu dēļ. Pagāja vienpadsmit, tad pusnakts, tad viens.

Viņš dzirdēja Eimiju krācam telti, viņas griezīgajai šņāk­šanai pārmācot elektriskā žoga pukstus. Viņš paskatijās uz Rosu, kas gulēja uz zemes, turēdama pirkstu uz nakts apgaismojuma slēdža. Viņš paskatījās pulkstenī un nožāvājās; šonakt nekas vairs nenotiks, Manro nav bi­jusi taisnība.

Tad viņš izdzirda šņākuļošanu.

Ari sargi to dzirdēja un pacēla savus ieročus pret tumsu. Eliots centās pavērst mikrofonu skaņas virzienā, taču bija grūb noteikt, no kuras puses tā nāca. Svelpjošās nopūtas šķita atskanam visās pusēs reizē, peldam nakts miglā, klusas un visuresošas.

Viņš skatījās, kā lēkā indikatoru šautras. Tad piepeši tās ietriecās sarkanajā sektorā. Eliots dzirdēja dobju būkšķi un ūdens šļakstoņu. To dzirdēja visi; sargi noņēma droši­nātājus.

Eliots ar visu magnetofonu pierāpoja pie žoga un pameta skatu uz grāvi. Aiz žoga kustējās lapotne. Nopūtas kļuva skaļākas. Bija dzirdama ūdens burzguļošana, viņš ieraudzīja, ka grāvim pāri pārmests nokaltuša koka stumbrs.

Tad lūk, no kurienes bija nācis dobjais troksnis — pāri grāvim bija izveidots tilts. Šajā mirklī Eliots apjauta, cik nepieļaujami zemu viņi ir novērtējuši to, kam stājās pretī, lai kas arī bis būtu. Viņš māja Manro, lai tas nāk un paskatās, bet Manro tāpat ar žestiem viņu dzina prom no žoga un enerģiski rādīja uz zemo trijkāji pie viņa pēdām. Pirms Eliots paguva viņu paklausīt, kokos virs galvas sāka spiegt kolobuspērbķi. Un bez trokšņa uzbrukumā metās pirmie gorillas.

Viņš paguva saskatīt milzīgu dzīvnieku izteikti pelēkā krāsā, kas metās viņam virsū, kad Eliots saguma; vēl pēc mirkļa gorillas atdūrās pret elektrisko žogu, izšķiļot dzirk­steļu šalti. Gaisā bija jūtama degošas miesas smaka.

Tā sākās baisma, klusa kauja.

Smaragdzaļi lāzera stari iemirdzējās gaisā, ložmetēji uz trijkājiem ar klusu kiv-kiv-kiv "izspļāva lodes, tēmēšanas me­hānismi kauca, stobri griezās un šāva, griezās un atkal šāva. Katra desmitā lode bija trasējoša; virs Eliota galvas gaiss bija krustām šķērsām sašvīkāts no lāzeriem un ložu trasēm.

Gorillas uzbruka no visām pusēm. Seši no bem vien­laikus ietriecās žogā un atrāvās atpakaļ, dzirkstelēm šķīstot Bet aiz bem nāca citi, mezdamies virsū plānajam žoga bmeklim, tomēr dzirksteļu sprakšķi un kolobuspērtiķu spie­dzieni bija skaļākās dzirdamās skaņas. Piepeši viņš pamanīja gorillas kokos, kas liecās pār nometni. Manro un Kahega sāka šaut augšup, klusi lāzera stari ietriecās lapotnēs. Viņš atkal sadzirdēja nopūtas. Eliots pagriezās un ieraudzīja ci­tus gorillas, kas plosīja žogu; elekbiskā ķēde acīmredzot bija pārrauta, jo dzirksteļu vairs nebija.

Tad viņš saprata, ka šī ātrā un sarežģītā iekārta nespēs apturēt gorillas, — bija vajadzīgs troksnis. Manro bija no­nācis pie tā paša slēdziena, jo viņš suahili valodā uzsauca vīriem, pavēlēdams pārtraukt uguni, tad uzsauca Eliotam:

— Raujiet nost klusinātājus! Klusinātājus nost!

Eliots satvēra tuvākā ložmetēja stobm, norāva klusinā­tāju un lamādamies to aizsvieda — stobrs bija nežēlīgi karsts. Līdzko viņš atkāpās no trijkāja, gaisu piepildīja tark- šķoņa un divi gorillas smagnēji nogāzās no kokiem virs viņa, viens vēl bija dzīvs. Tas uzbruka Eliotam, kad viņš ņēma nost klusinātāju otram ložmetējam. Strupais stobrs asi apcirtās un izšāva uz uzbrucēju no niecīgas distances; silts šķidrums iešļācās Eliotam sejā. Viņš žigli norāva klu­sinātāju bēšajam ložmetējam un metās zemē.

Apdullinošais ložmetēju troksnis un kodīgo dūmu mākoņi momentāni atstāja iespaidu uz gorillām, be nekārtībā at­kāpās. Iestājās klusuma brīdis, lai gan sargi vēl palaida pa lāzera staram, kas lika pret džungļiem pavērstajiem trij- kāju mehānismiem grozībes mērķa meklējumos. .

Tad mašīnas pārstāja medīt un sasbnga. Visapkārt džun­gļos iestājās klusums.

Gorillas bija prom.

11. diena

ZINDŽA

1979. gada 23. jūnijs

1. Gorilla elliotensis

Gorillu līķi gulēja uz zemes, par spīti rīta siltumam, jau sākdami sastingt Eliots divas stundas noņēmās, tos pē­tīdams. Abi bija pieauguši tēviņi, pašā spēku plaukumā.

Vispārsteidzošākā pazīme bija vienādā pelēkā krāsa. Abām zināmajām gorillu sugām — kalnu gorillam Virungā un līdzenumu gorillam piekrastē — bija melns apspalvo­jums. Mazuļi bieži bija brūni ar baltiem spalvu kušķīšiem tuvāk ādai, bet viņu spalvas kļuva tumšākas pirmajos piecos dzīves gados. Ap divpadsmit gadu vecumu tēviņiem pa­rādījās sudrabaina svītra uz muguras — dzimumbrieduma zīme.

Novecojot gorillas nosirmoja gluži līdzīgi cilvēkiem. Tēvi­ņiem vispirms parādījās sirmi plankumi virs ausīm, tad, gadiem ejot, apspalvojums arvien vairāk nosirmoja. Veci dzīvnieki, kas bija nodzīvojuši divdesmit vai pat trīsdesmit gadus, nosirmoja viscaur — izņemot rokas, kas palika mel­nas.