Tomēr no šo līķu zobiem Eliots secināja, ka tiem nav bijis vairāk kā desmit gadu. Visa viņu pigmentācija šķita gaišāka, arī acu un ādas krāsa. Gorillu āda ir melna, bet acis tumši brūnas. Siem āda bija izteikti pelēka, bet acis gaiši dzeltenbrūnas.
Tieši acis viņu darīja domīgu.
Tad Eliots izmērīja viņus. Viens bija 139,2, obs 141,7 centimetrus garš. Pieauguši kalnu gorillas bija 147 līdz 205 centimetrus gari, vidēji, tātad, 175 centimetri jeb piecas pēdas astoņas collas. Šie dzīvnieki bija četras pēdas sešas collas gari. Tie bija nepārprotami pārāk mazi gorillām. Tad viņš viņus nosvēra: 255 un 347 mārciņas. Vairuma kalnu gorillu svars svārstījās starp 280 un 450 mārciņām.
Eliots veica vēl trīsdesmit mērījumu, pierakstot rezultātus, lai vēlāk — Sanfrancisko — veiktu daloranalīzi. Viņš bija pārliecināts, ka nonācis pie atklājuma. Ar nazi viņš vienam no līķiem izpreparēja galvu, atdalīdams pelēko ādu, lai atklātu muskuļus un kaulus. Viņu īpaši interesēja bultveida kauls — kaula rieva, kas sbepās pāri galvaskausam no pieres līdz kaklam aizmugurē. Bultveida kauls bija gorillu galvaskausa uzbūves atšķirīgā pazīme, kādas nebija ne cibem pērtiķiem, ne cilvēkam; tā deva gorillām to īpatnējo izskatu.
Bultveida kauls šiem tēviņiem bija vāji izteikts, kopumā galvaskausa muskulatūra vairāk atgādināja šimpanzi, nevis gorillu. Eliots vēl papildus izdarīja dzerokļu, žokļu un smadzeņu mērījumus.
Ap pusdienlaiku viņam bija skaidrs secinājums — šī bija vismaz jauna gorillu pasuga, līdzīgi kā kalnu un līdzenumu gorilla — bet varbūt pat pilnīgi jauna dzīvnieku suga.
«Ar cilvēku, kas atklāj jaunu dzīvnieku sugu, notiek kaut kas īpašs,» rakstīja lēdija Elizabete Forstmane 1879. gadā. «Viņš pēkšņi aizmirst ģimeni un draugus, visus, kas bijuši viņam tuvi un dārgi. Viņš aizmirst kolēģus, kas to balstījuši viņa zinātniskajā darbā; tomēr visnežēlīgākais ir tas, ka viņš aizmirst savus vecākus un bērnus. īsi sakot, viņš atgrūž visus, kas viņu pazinuši, kad viņš kārē pēc slavas atdevies rokās dēmonam, kuru sauc Zinātne.»
Lēdija Forstmane to ļob labi saprata, jo vīrs bija bkko viņu pametis pēc Norvēģijas zilcekula rubeņa atklāšanas 1878. gadā. Viņa rakstīja: «Ir velb vaicāt, ko tas dod, ka vēl kāds putns vai dzīvnieks tiek pievienots Dieva radību lielajam skaitam, kas, pēc Linneja aprēķiniem, jau sniedzas miljonos. Uz šādu jautājumu atbilde nav sagaidāma, jo atklājējs pievienojas nemirstīgo pulkam, vismaz savā apziņā, un nav parastu mirsbgo spēkos viņu novirzīt no pareizā ceļa.»
Pīters Eliots noteikb būtu noliedzis, ka viņa paša uzvedība līdzinājās izklaidīgā skolu aristokrāta rīcībai. Tomēr viņš juta, ka viņu vairs nesaista Zindžas turpmākā izpēte, viņu neinteresēja nekādi dimanb vai Eimijas sapņi; viņš ilgojās tikai atgriezbes mājās ar jaunā pērbķa skeletu, kas pārsteigtu kolēģus visā pasaulē. Viņam pēkšņi ienāca prātā, ka viņam nemaz nav smokinga, viņu sāka nodarbināt nomenklatūras jautājumi. Viņš jau gara acīm skabja triju Āfrikas pērtiķu sugu sarakstu nākotnē:
Pan troglodytes, šimpanze.
Gorilla gorilla, gorilla.
Gorilla elliotensis, jauna pelēko gorillu suga.
Pat ja sugas kategorija un nosaukums bktu pilnīgi noraidīts, viņš būtu sasniedzis daudz vairāk, nekā vairākums primātu pētnieku jebkad varētu cerēt sasniegt
Torīt neviens nespēja skaidri domāt Kad Eliots sacīja, ka gribētu uz Hjūstonu noraidīt ierakstītās šņākuļošanas skaņas, Rosa atcirta, ka tie ir triviāli sīkumi, kas var pagaidīt Eliots arī neuzstāja; vēlāk viņi abi nožēloja savu lēmumu.
Kad viņi tajā rītā izdzirda tālus būkšķus, kas atgādināja attālu artilērijas kanonādi, viņi tam nepiegrieza nekādu vērību. Rosa nosprieda, ka tur ģenerāļa Muguru vīri bombardē kigani ciemus. Manro gan sacīja, ka kaujas notiek vismaz piecdesmit jūdžu attālumā, pārāk tālu, lai troksnis būtu dzirdams, bet arī viņš nevarēja izskaidrot šo troksni.
Tā kā Rosa pārkāpa reglamentu un izlaida rīta sakaru seansu ar Hjūstonu, viņa neko nezināja par ģeoloģiskajām izmaiņām, kas būtu devušas šīm skaņām citu nozīmi.
Viņus bija apreibinājis iepriekšējā naktī izmantotās tehnikas spēks, radot visvarenības iespaidu. Vienīgi Manro bija palicis pret to imūns. Viņš bija pārbaudījis munīcijas krājumus, un rezultāti bija satriecoši.
Šī lāzersistēma ir lieliska, taču tā izlieto patronas tā, it kā vēsture beigtos šodien. Pagājušajā naktī ir iztērēta puse no mūsu krājumiem.
Ko lai dara? — jautāja Eliots.
Es cerēju, ka jums būs kāds risinājums, — atbildēja Manro. — Jūs taču pētījāt līķus.
Eliots izklāstīja savu pārliecību par to, ka viņi sastapušies ar jaunu primātu sugu. Viņš apkopoja savus anatomiskos atklājumus, kas apstiprināja šo uzskatu.
Tas viss ir jauki un skaisti, — sacīja Manro, — bet mani interesē, kā tie uzvedas, nevis kā be izskatās. Jūs jau to pateicāt — gorillas parasti ir dienas dzīvnieki, bet šie te — nakts. Gorillas parasti ir uzmanīgi un izvairās no cilvēkiem, kamēr šie ir agresīvi un bezbailīgi uzbrūk cilvēkiem. Bet kāpēc?!
Eliotam nācās atzīt, ka to viņš nevar izskaidrot
Domājot par mūsu munīcijas krājumiem, man šķiet ka būtu labāk, ja jūs pacenstos, — rezumēja Manro.
2. Templis
Likās loģiski, ka sākt vajadzētu no tempļa, kur atradās milzīgā, draudīgā gorillas statuja. Tajā pēcpusdienā viņi atkal tur atgriezās un aiz statujas atrada mazu, cellēm līdzīgu istabiņu virkni. Rosa domāja, ka tur dzīvojuši priesteri, kas kalpojuši gorillas kultam.
Viņai jau bija gatavs ļoti pamatīgs izskaidrojums: — Apkārtējo džungļu gorillas terorizēja Zindžas iemītniekus, kas ar ziedojumiem centās gorillas pielabināt Priesteri bija īpaša kasta, šķirta no sabiedrības. Lūk, šeit pie ieejas ceļļu rindā ir maza istabiņa. Tur atradās sargs, kas neļāva ļaudīm nokļūt pie priesteriem. Tā bija labi izstrādāta kulta sistēma.
Eliotu tas nepārliecināja, nedz ari Manro.
Pat reliģijai ir savs praktisks mērķis, — Manro sacīja. — Tai ir jānes jums kāds labums.
Ļaudis pielūdz to, no kā baidās, cerībā pār to valdīt, — Rosa iebilda.
Bet kā tad viņi valdīja pār gorillām? — jautāja Manro. — Ko viņi varēja panākt?
Kad viņi beidzot nonāca pie atbildes, tā viņus apstulbināja, jo sākotnēji viss bija apgriezts kājām gaisā.
Viņi pagāja garām ceļļu rindām un nonāca pie gariem koridoriem, kuru sienas bija rotātas ar bareljefiem. Ar infrasarkano apstrādes sistēmu viņi tos sāka pēbt Attēli bija rūpīgi izkārtoti secībā kā mācību bilžu grāmatā.
Pirmajā attēlā bija redzami gorillas būros. Pie būriem stāvēja melns vīrs ar rungu rokā.
Nākamajā bija redzams kāds afrikānis ar diviem gorillām, kam ap kaklu bija apmestas virves pavadas.
Trešajā bija redzama gorillu apmācība pagalmā. Gorillas bija piesieb pie stabiem, kam galos bija riņķi.
Pēdējā attēlā bija redzami gorillas, kas uzbrūk salmu leļļu rindai, kas bija pakārta pie akmens sijas. Nu viņi zināja, ko bija atraduši sporta zāles pagalmā un cietumā.
Ak Dievs, — novaidējās Eliots. — Viņi tos dresējuši.
Manro pamāja.
Viņi tos apmācījuši par sargiem raktuvju uzraudzībai. Dzīvnieku elite, nežēlīga un neuzpērkama. Nav nemaz slikta ideja, ja tā padomā.
Rosa vēlreiz pārlaida acis ēkām, apjautuši, ka tas ir nevis templis, bet gan skola. Pēkšņi viņai ienāca prātā iebildums — šie attēli bija simtiem gadu veci, bet dresētāji sen zuduši. Tomēr gorillas vēl arvien pastāvēja.