Bet kas tos dresē tagad?
Viņi paši, — atbildēja Eliots. — Viņi māca cits citu.
Vai tas ir iespējams?
Pilnīgi. Tā ir pie primābem pazīstama parādība.
Tas gan bija jautājums, kas ilgi nezaudēja savu zinātnisko aktualitāb. Bet Vašo, pirmais primāts, kas iemācījās zīmju valodu, iemācīja to arī savai atvasei. Valodu protošie primāb bez grūtībām apmācīja citus nebrīvē dzīvojošos dzīvniekus. Tieši tāpat viņi mācīja arī cilvēkus, žestikulēdami lēni, līdz stulbie, nemācībe ļaudis viņus saprata.
Tādējādi bija pilnīgi iespējams, ka valodas prasme un tradicionāla uzvedība pāriet no paaudzes paaudzē.
Jūs gribat sacīt, ka šīs pilsētas ļaudis ir sen jau zuduši, bet viņu apmācītie pērbķi — ne?
Tā izskatās, — atbildēja Eliots.
Un be lieto akmens rīkus? — viņa turpināja prašņāt — Akmens plāksnītes?
Jā, — atbildēja Eliots. Doma par rīku izmantošanu nebūt nebija tik nereāla, kā sākumā šķita. Šimpanzes prata lietot sarežģītus rīkus, no kuriem pārsteidzošākais paraugs bija «termītu makšķerēšana». Tie sagatavoja rīksti, rūpīgi izliekdami pēc vajadzības, un tad pavadīja stundas uz termītu mājokļiem, makšķerēdami sulīgos kāpurus.
Pētnieki to bija nodēvējuši par «primitīvu instrumentu izmantošanu», līdz paši pamēģināja to atkārtot Izrādījās, ka saliekt atbilstošu rīksb un ķert termītus nepavisam nebija primitīva darbība. Vismaz tas izrādījās neiespējami tiem cilvēkiem, kas mēģināja to imitēt. Cilvēki — termītu makšķerētāji — atmeta šo nodarbošanos, izjuzdami gluži citādu cieņu pret šimpanzēm un iegūdami jaunu atziņu — viņi bija ievērojuši, ka šimpanžu mazuļi dienām vēro savus vecākus gatavojam rīkstes un darbojamies ap termītu mājokļiem. Mazuļi burtiski mācījās, kā to darīt, bet mācības ilga gadiem.
Tas sāka aizdomīgi atgādināt kultūru. Iespiedēja Bena Franklina mācekļa gadi neko daudz neatšķīrās no termītu makšķerētāja šimpanzes mācekļa gadiem. Abi apguva savu māku, gadiem ilgi vērodami vecāku meistaru darbību, abi mācījās no kļūdām ceļā uz panākumiem.
Tomēr īpaši izgatavoti akmens rīki norādīja uz kvantitatīvu lēcienu attiecībā pret rīksti un termībem. Akmens riku piederība tieši cilvēku sabiedrībai būtu tā ari palikusi kā neaizskarams svētums, ja nebijis kāds vienpabs zinātnieks. 1971. gadā britu primatologs R V. S. Raits nolēma iemācīt pērtiķim gatavot akmens darbarīkus. Viņa skolnieks bija orangutāns Abangs Bristoles zoodārzā. Raits parādīja Abangam ar virvi pārsietu kasti ar pārtiku; viņš parādīja Abangam, kā pārgriezt virvi ar krama šķembu, lai tiktu pie ēdiena. Abangs to iemācījās stundas laikā.
Tad Raits parādīja Abangam, kā iegūt krama šķembu, sitot akmeni pret krama gabalu. Tas jau bija grūtāk — vairāku nedēļu laikā Abangam bija vajadzīgas kopumā tikai trīs stundas, lai iemācītos noturēt krama gabalu ar saviem kāju pirkstiem, nocirst asu šķembu, pārgriezt auklu un bkt pie kārumiem.
Šā eksperimenta mērķis nebija pierādīt, ka pērbķi ikdienā lieto akmens darba rīkus, bet gan ka spēja tos be- tot ir tiem burtiski ar roku aizsniedzama. Raita eksperiments deva vēl pamatu domām, ka cilvēki nebūt nav bk unikāli, kā be bija iepriekš par sevi iedomājušies.
Bet kāpēc Eimija saka, ka be nav gorillas?
Tāpēc, ka tie bēšām nav gorillas, — atbildēja Eliots. — Šie dzīvnieki neizskatās pēc gorillām un ari izturas citādi. Tie ir citādi visos aspektos. — Un viņš izklāstīja savu domu par to, ka tie ir ne bkai izdresēti, bet gan arī izaudzēti, krustojot ar šimpanzēm vai, kas izklausījās visai dīvaini, ar cilvēkiem.
Visi domāja, ka viņš joko. Bet fakti bija satraucoši. 1960. gadā pirmie asiņu proteīna pētījumi novērtēja cilvēku un šimpanžu radniecību. Bioķīmiski cilvēka tuvākais radinieks bija šimpanze, daudz tuvāks par gorillu. 1964. gadā šimpanzes nieres tika veiksmīgi pārstādītas cilvēkam, bija iespējama ari asins pārbešana.
Bet radniecības pakāpe vēl nebija pilnībā izvērtēta līdz 1975. gadam, kad bioķīmiķi salīdzināja šimpanžu un cilvēku DNS. Izrādījās, ka šimpanze no cilvēka atšķiras tikai ar vienu procentu savu DNS virkņu. Un gandrīz neviens negribēja atzīt vienu secinājumu: ar moderniem DNS hibridizācijas paņēmieniem pērtiķa-pērbķa krustošana bija droša, bet cilvēka-pērbķa — iespējama.
Protams, četrpadsmitā gadsimta Zindžas iedzīvotāji nevarēja prast savienot DNS virknes. Bet Eliots norādīja, ka viņi jau visu laiku par zemu vērtējuši Zindžas iemītnieku attīstības līmeni. Zindžas ļaudis pirms piecsimt gadiem, piemēram, bija pratuši veikt sarežģītu dzīvnieku dresūru, ko Rietumu zinātnieki bija spējīgi aptuveni atkārtot tikai pēdējos desmit gados.
Un, pēc Eliota uzskata, Zindžas iemītnieku dresēto dzīvnieku klātbūtne radīja ļoti nopietnu problēmu.
— Mums jāskatās pabesībai acīs, — viņš sacīja — Kad Eimijai uzdeva cilvēkiem domātu inteliģences testu, viņa ieguva 92 punktus. Prakbskā ziņā Eimija ir tikpat apķērīga kā cilvēks, bet daudzējādā ziņā pārāka — viņa ir jūbgāka un viņas maņas labāk attīstītas. Viņa spēj manipulēt ar mums vismaz tikpat labi kā mēs ar viņu. Šiem pelēkajiem gorillām ir tā pab intelektuālās attīstības pakāpe kas mums, bet tie ir audzēti ar vienu vienīgu ideju — iegūt primātu, kas būtu ekvivalents dobermaņ- pinčeram, — uzbrūkošu sargdzīvnieku, kam mācīta viltība un ļaunprātība. Bet šie ir daudz gudrāki un spējīgāki par suņiem. Un be uzbruks atkārtob, līdz bem izdosies mūs visus nogalināt, kā tie ir nogalinājuši visus, kas te bijuši pirms mums.
3. Skats caur restēm
1975. gadā matemātiķis S. L. Berenskis, pārskabjis literatūru par dzīvnieku saziņu, nonāca pie pārsteidzoša secinājuma. «Nav šaubu,» viņš paziņoja, «ka primāb ir intelektuāli daudz pārāki par cilvēku.»
Pēc Berenska domām, «parastais jautājams, ko katrs cilvēks sev uzdod, apmeklēdams zoodārzu, ir — kurš ir aiz restēm? Kurš ir iesprostots un kurš brīvs?… Abās pusēs restēm redzami primāti, kas šķoba grimases viens pret otru. Ir pārāk vienkāršoti sacīt, ka cilvēks ir pārāks, jo viņš iekārtojis zoodārzu. Mēs uzspiežam savu īpašo iebiedēšanas veidu ar restolo gūstu — mūsu sugai pazīstamo soda veidu — un uzskatām, ka citi primāti jūtas tāpat kā mēs.»
Berenskis pielīdzināja primātus citzemju sūtņiem. «Pērtiķi ir gadsimbem sadzīvojuši ar cilvēkiem kā savas sugas sūtņi. Pēdējos gados tie pat iemācījušies sazināties ar cilvēkiem, lietojot zīmju valodu. Bet tā ir vienpusīga diplomātiska apmaiņa — neviens cilvēks nav mēģinājis dzīvot starp pērtiķiem, apgūt viņu valodu un paražas, ēst viņu ēdienu, dzīvot tā, kā dzīvo viņi. Pērtiķi ir iemācījušies sarunāties ar mums, bet mēs neesam iemācījušies sarunāties ar tiem. Kuram tad te pieder augstāks intelekts?»
Berenskis vēl piemetina kādu paredzējumu: «Pienāks laiks, kad apstākļi var piespiest cilvēkus sazināties ar primātu sabiedrību pēc tās likumiem. Tikai tad cilvēki apjautīs savu pašapmierināto egoismu attiecībā pret citiem dzīvniekiem.»
ĒRTS ekspedīcija, izolēta Kongo mūžamežos,. tagad sadūrās tieši ar šādu problēmu. Sastopoties ar jaunu gorill- veidīgu dzīvnieku sugu, viņiem bija jārisina šī problēma pēc tās īpašajiem noteikumiem.
Vakarā Eliots noraidīja uz Hjūstonu ierakstītās skaņas. No turienes tās tika pārsūtītas uz Sanfrancisko. Pēc pārraides sekojošais sakaru seanss bija īss.