Sīmenss paziņoja: SNĒMU PRRDI.' VJDZTU BŪT DZGN. BTSKI — TLKJUMS VJDZĪGS DRĪZ, Eliots atbildēja. KAD? DTRANLZE GRTA — SARŽĢTKA NKĀ ĶZV/JZV
Ko tas nozīmē? — jautāja Rosa.
Viņš raksta, ka tulkošana sarežģītāka nekā ķīniešu vai japāņu zīmju valodas tulkošana.
Viņa nebija zinājusi, ka ir tādas ķīniešu un japāņu zīmju valodas, bet Eliots paskaidroja, ka visām lielākajām pasaules valodām ir savas atbilstošas zīmju valodas un katrai no tām savas likumības. Piemēram, BZV, britu zīmju valoda, pilnībā atšķīrās no AZV, amerikāņu zīmju valodas, kaut gan runātā un rakstītā valoda abās valsbs bija praktiski idenbska.
Dažādām zīmju valodām bija atšķirīga gramabka un sintakse, tās pat ievēroja atšķirīgas žestu tradīcijas. Ķīniešu zīmju valodā ar izsbeptu vidējo pirkstu apzīmēja vairākus jēdzienu, piemēram, PĒC DIVĀM NEDĒĻĀM un BRĀLIS, kamēr amerikāņu zīmju valodā šāds žests bija nepieņemama rupjība.
Bet šī ir runāta valoda, — Rosa iebilda.
Jā, — piekrita Eliots, — bet šī ir sarežģīta problēma. Mēs nevaram gaidīt drīzu tās atrisinājumu.
Nakbj iestājoties, viņiem bija vēl divas papildu ziņas. Rosa izpildīja datorsimulāciju tuvākajām trim dienām ar precizitāti plus mīnus divas dienas atbecībā uz dimantu raktuvju abašanas iespēju. Tas nozīmēja, ka viņiem jābūt gataviem palikt šeit vēl piecas dienas. Pārtika nebija problēma, bet gan munīcija, Manro ieteica lietot asaru gāzi.
Viņi gaidīja, ka pelēkie gorillas mēģinās citu taktiku, un tā arī bija, jo be uzbruka tūlīt pēc tumsas iestāšanās. 23. jūnija nakts kauja iezīmējās ar plaukšķošiem konteineru sprādzieniem un izplūstošās gāzes šņākoņu. Paņēmiens izrādījās efektīvs — gorillas bka atsistas un tajā naktī vairs neatgriezās.
Manro bija apmierināts. Viņš paziņoja, ka viņiem ir diezgan asaru gāzes, lai atsistu gorillas veselu nedēju, varbūt pat vairāk. Šimbrīžam viņu problēmas šķita esam atrisinātas.
12. diena
ZINDŽA
1979. gada 24. jūnijs
1. Izaicinājums
Neilgi pēc rītausmas viņi atrada divus nesējus — Mulevi un Akari — guļam pie viņu telts nogalinātas. Acīmredzot iepriekšējās nakts uzbrukums bija bijis tikai viltus manevrs uzmanības novēršanai, lai ļautu vienam gorillam iekļūt nometnē, nogalināt abus un nemanīti nozust Vēl vairāk — viņi nevarēja saprast, kā iebrucējs ticis cauri elektriskajam žogam un tad atpakaļ.
Rūpīgi pārmeklējot, viņi atrada daļu žoga atplēstu no zemes, turpat gulēja pamatīga runga. Ar to gorillas bija pacēluši žoga malu, dodot iespēju vienam ielīst nometnē. Pirms atkāpšanās žogs bija rūpīgi sakārtots.
Šādām darbībām nepieciešamo intelekta pakāpi bija grūti atzīt
«Mēs atkal atdūrāmies pret saviem aizspriedumiem attiecībā uz dzīvniekiem,» Eliots vēlāk teica. «Mēs gaidījām, ka gorillas darbosies stulbi stereotipi. Bet tā nenotika. Mēs pret tiem neizturējāmies kā pret elastīgiem un mobiliem pretiniekiem, lai gan tie jau bija samazinājuši mūsu skaitu par četriem.»
Manro nespēja pieņemt izrietošo gorillu naidīgumu. Viņa pieredze bija viņam mācījusi, ka savvaļas dzīvnieki ir vienaldzīgi pret cilvēkiem. Beigās viņam nācās secināt, ka «šie dzīvnieki bija cilvēku apmācīti, tātad man tie bija jāuztver kā cilvēki. Jautājums bija — ko es darītu, ja tie būtu cilvēki?»
Manro bija skaidra atbilde: jāpieņem izaicinājums.
Eimija piekrita aizvest viņus uz džungļiem, kur, kā viņa teica, dzīvoja šie gorillas. Ap desmibem tajā rītā viņi bija jau kalnos uz ziemeļiem no pilsētas, bruņojušies ar ložmetējiem. Drīz viņi atrada gorillu pēdas — izkārnījumus, ligzdas uz zemes un kokos. Manro satrauca redzētais — dažos kokos bija divdesmit vai trīsdesmit ligzdu, kas norādīja uz lielu populāciju.
Vēl pēc desmit minūtēm viņi uzdūrās desmit pelēko gorillu grupai, kas barojās ar sulīgiem vīteņaugiem: tur bija četri tēviņi, trīs mātītes, jaunulis un divi mazuļi. Pieaugušās gorillas bija laiskas, gozējās saulē, brīžiem noplūcot pa dzinumam. Daži gulēja uz muguras, skaļi krācot Tie visi šķita pilnīgi neaizsargāti.
Manro ar roku padeva zīmi. Noklikšķēja ieroču drošinātāji. Viņš jau grasījās šaut, kad Eimija viņu paraustīja aiz bikšu staras. Manro paskabjās sāņus un jutās «visvairāk šokēts visā savā nolādētajā dzīvē. Nogāzē bija vēl viena grupiņa, desmit vai divpadsmit dzīvnieku, aiz tās vēl viena, vēl un vēl. Tur vajadzēja būt trim simbem vai vairāk dzīvnieku. Visa nogāze mudžēja no pelēkajiem gorillām.»
Lielākā jebkad novērotā gorillu grupa savvaļā bija 31 gorilla Kabarā 1971. gadā, un pat šis novērojuma fakts tika apšaubīts. Vairums pētnieku uzskatīja, ka tās bijušas divas grupas, kas redzētas uz īsu brīdi satuvojušās, jo parastais īpatņu skaits grupā bija desmit līdz piecpadsmit Eliots raksturoja trīssimt dzīvnieku grupu kā «satriecošu skatu». Bet viņu vēl vairāk satrieca dzīvnieku uzvedība. Kad tie, saulē gozēdamies, ganījās, be lielā mērā uzvedās tāpat kā parastie savvaļas gorillas, tomēr bija arī būbskas atšķirības.
«Jau no pirmā acu uzmebena man nebija nekādu šaubu, ka viņiem ir sava valoda. Viņu ķērkstošie izsaucieni bija pārsteidzoši un nepārprotami ietilpa kādas valodas sistēmā. Turklāt viņi lietoja ari žestu valodu, kaut ari atšķirīgu no tām formām, kas bija pazīstamas mums. Viņi izpildīja žestus ar izstieptām rokām, visai graciozi — kā taitiešu dejotāji. Šīs roku kustības šķita papildinām nopūtu valodu. Acīm redzami gorillām bija iemācīta vai arī tie bija paši izveidojuši valodas sistēmu, kas bija ievērojami sarežģītāka un pilnīgāka nekā divdesmitā gadsimta laboratorijas pērtiķu tīrā žestu valoda.»
Kāds abstrakts Eliota prāta stūrītis to uzskatīja par ārkārtīgi satraucošu atklājumu, kamēr viņš tajā pašā laikā izjuta tādas pašas bailes kā pārējie ap viņu. Pieplakuši zemei aiz biezās lapotnes, viņi, elpu aizturējuši, vēroja, kā šie gorillas barojās pretējā piekalnē. Lai gan gorillas šķita mierīgi, cilvēkiem, kas tos vēroja, pamazām uzmācās paniskas bailes, redzot tādu dzīvnieku skaitu. Beidzot, pēc Manro signāla, viņi pa to pašu taku devās atpakaļ uz nometni.
Nesēji nometnē raka kapus Akari un Mulevem. Pārrunājot turpmākās darbības iespējas, šī nesēju nodarbe bija drūms atgādinājums par briesmām. Manro sacīja Eliotam:
Tie neizskatās agresīvi dienā.
Nē, — Eliots piekrita. — Viņu izturēšanās šķiet gluži tipiska — ja nu vienīgi viņi dienā ir laiskāki par parastiem gorillām. Iespējams, ka vairākums tēviņu dienā guļ.
Cik tur, nogāzē, bija tēviņu? — Manro jautāja. Viņi jau bija nonākuši pie secinājuma, ka uzbrucēji ir vienīgi tēviņi. Manro gribēja zināt attiecību.
Eliots sacīja:
Vairums pētījumu pierāda, ka pieauguši tēviņi sastāda 15% no gorillu grupu kopskaita. Un vairums pētījumu pierāda, ka izolētos novērojumos grupas kopskaits tiek novērtēts par 25% zemāks, nekā tas ir patiesībā. Vienmēr grupā ir vairāk dzīvnieku, nekā redzams kādā konkrētā brīdī.
Šī aritmētika bija satriecoša. Uz nogāzes viņi bija saskaitījuši trīssimt gorillu, kas nozīmēja, ka patiesībā tur varēja būt četrsimt, no kuriem 15% bija tēviņi. Tas nozīmēja, ka uzbrucēju bija sešdesmit Un viņi bija deviņi.