Smagi, — galvu šūpodams, sacīja Manro.
Eimijai bija savs atrisinājums. Viņa signalizēja: Ejam tūlīt.
Rosa jautāja, ko viņa teikusi, un Eliots paskaidroja:
Viņa grib dobes projām. Man šķiet, ka viņai taisnība.
Nekļūsbet smieklīgs, — Rosa viņu pārtrauca. — Mēs vēl neesam atraduši dimantus. Mēs nevaram dobes projām.
Ejam tūlīt, Eimija atkal signalizēja.
Visi paskatījās uz Manro. Kaut kā grupai šķita, ka Manro izlems, kas darāms tālāk.
Es vēlos dimantus bkpat lielā mērā kā cib, — viņš sacīja. — Bet be mums neko daudz nedos, ja būsim miruši. Mums nav izvēles. Mums ir jāiet, kamēr vēl varam.
Rosa nolamājās krāšņā Teksasas sblā.
Eliots pārjautāja Manro:
Ko jūs domājāt, sacīdams «kamēr vēl varam»?
Es domāju, — Manro paskaidroja, — ka viņi var nejaut mums aiziet
2. Aiziešana
Saskaņā ar Manro norādījumiem viņi paņēma tikai minimālo nepieciešamo pārtikas un munīcijas daudzumu, atstājot visu pārējo — teltis, perimetra aizsardzību, sakaru iekārtas — visu. Pameta pusdienas saules pielietajā klajumā.
Manro atskabjās pār plecu un cerēja, ka viņš rīkojas pareizi. Sešdesmitajos gados Kongo algotņiem bija bijis viens ironisks likums: «Neatstāj mājas.» Tam bija daudz nozīmju, ieskaitot vispirms to, acīm redzamo — ka viņiem nevajadzēja vispār braukt šurp uz Kongo. Bet tas nozīmēja arī to, ka, ja esi apmeties nociebnātā nometnē vai kādā pilsētiņā, nav prāta darbs dobes apkārtējos džungļos, lai kāds arī būtu iemesls. Vairāki no Manro draugiem bija to pieredzējuši džungļos, jo bija nesaprābgi pametuši mājas.
Palaikam mēdza pienākt ziņas: «Digers pagājušonedēļ atstiepa kājas pie Stenlijvilas.» — «Pie?! Kāpēc viņš pameta mājas?»
Tagad Manro veda ekspedīciju prom, bet mājas bija mazā sudrabainā nometne ar tās perimetra aizsardzību, kas nu palika viņiem aiz muguras. Tur, tajā nometnē, viņi bija lielisks mērķis uzbrūkošajiem gorillām — kā perējošs putns. Bet algotņiem bija savs teiciens arī šajā sakarā: «Labāk perējošs putns nekā beigts putns.»
Ejot cauri mūžamežam, Manro līdz sāpēm skaidri apzinājās, ka kolonna pa vienam viņam aiz muguras ir visneaizsargātākais izkārtojums. Viņš vēroja, kā džungļu lapotne plešas pretim, viņu takai sašaurinoties. Viņš neatcerējās, ka šis ceļš būtu bijis tik šaurs, kad viņi ieradās pilsētā. Tagad viņus ieskāva biezas papardes un palmas. Gorillas varēja būt tikai pēdu atstatu, biezās lapotnes apslēptas, bet viņi to saprastu tikai tad, kad jau būtu par vēlu.
Viņi gāja tālāk.
Manro domāja, ka, ja viņi spētu sasniegt Mukenko austrumu nogāzes, tad viņi būtu drošībā. Pelēkie gorillas uzturējās pilsētas tuvumā un tik tālu viņiem nesekos. Vienas vai divu stundu gājiens, un viņi būs drošībā.
Viņš paskatījās pulkstenī: viņi bija gājuši desmit minūtes.
Tad viņš sadzirdēja nopūtas. Tās šķita nākam no visām pusēm. Viņš redzēja lapotni kustamies sev priekšā it kā vējā. Bet vēja nebija. Nopūtas kļuva skaļākas.
Kolonna apstājās pie aizas. Vidū — strauts, gar malām — džungļu sienas. Lieliska vieta slēpnim. Viņš dzirdēja drošinātājus klikšķam sev aiz muguras. Pienāca Kahega.
Kaptein, ko darīsim?
Manro skatījās, kā kustas lapotne, un klausījās nopūtas. Viņš varēja tikai minēt, cik uzbrucēju tur slēpjas. Divdesmit? Trīsdesmit? Vienalga — pārāk daudz.
Kahega norādīja augšup, uz taku, kas veda gar aizas malu.
Iesim uz augšu?
Manro ilgi neatbildēja. Beidzot viņš sacīja:
Nē, augšup mēs neiesim.
Kur tad, kaptein?
Atpakaļ, — sacīja Manro. — Mēs iesim atpakaļ. Kad viņi pagriezās prom no aizas, nopūtas pieklusa
un lapotne pārstāja kustēties. Kad viņš pēdējo reizi pār plecu pameta skatienu atpakaļ, aiza šķita visai parasta taka džungļos, kurā nedraud nekādas briesmas. Taču Manro zināja patiesību. Viņi nevarēja tikt prom.
3. Atgriešanas
Eliotam kādā apskaidrības mirklī iešāvās prātā ideja. «Nometnes vidū stāvot,» viņš vēlāk atcerējās, «es vēroju, kā Eimija cenšas ar žestiem kaut ko izskaidrot Kahegam. Eimija vaicāja pēc kaut kā dzerama, bet Kahega neprata Ameslan un bezpalīdzīgi raustīja plecus. Man pēkšņi iešāvās prātā, ka pelēko gorillu valodas prasme bija viņu lielā priekšrocība un Ahilleja papēdis reizē.»
Eliots ierosināja sagūsbt vienu pelēko gorillu, apgūt tā valodu un tad to izmantot, lai nodibinātu kontaktus ar pārējiem dzīvniekiem. Normālos apstākļos jaunas pērbķu valodas izpētei būtu vajadzīgi mēneši, bet Eliots sprieda, ka spēs to veikt stundās.
Sīmenss jau analizēja pelēko gorillu sarunas; viņam vajadzēja tikai papildu materiālu. Turklāt Eliots bija secinājis, ka pelēkie gorillas izmanto skaņu un žestu kombināciju. Šos žestus pavisam nebūs grūb atšifrēt
Tur, Bārklijā, Sīmenss bija izstrādājis datorprogrammu DDT — dzīvnieku darbības tulkojums. DDT spēja novērot Eimiju un piešķirt viņas žestiem nozīmi. Tā kā DDT bka izmantota militāriem mērķiem izstrādāta dekodēšanas programmatūra, tā spēja identificēt jaunus žestus un tos iztulkot Kaut arī šī programma bija domāta darbam ar Enniju un Ameslan, nebija iemesla, kāpēc tā nevarētu darbobes ari ar gluži jaunu valodu.
Ja viņiem izdotos nodibināt sakarus ar Hjūstonu un tālāk Bārkliju, varētu nosūtīt sagūstītā dzīvnieka video ierakstu un ievadīt to tieši DDT. Šī programma garantēja tulkojuma ātrumu, kas daudzkārt pārsniedza jebkāda novērotāja spējas. (Morālā novecojuma dēļ viņiem nodotā armijas programmatūra bija paredzēta pretinieka kodu atšifrēšanai dažu minūšu laikā.)
Eliots un Rosa bija pārliecināti par izdošanos, Manro — ne. Viņš izteica dažus nievīgus komentārus par karagūs- tekņu nopratināšanu.
Ko tad jūs taisāties darīt, — viņš vaicāja, — spīdzināt dzīvnieku?
Mēs izmantosim situatīvo stresu, — Eliots pacietīgi skaidroja, — lai izraisītu valodas lietošanu. — Viņš izkārtoja uz zemes testa materiālus: banānu, ūdens bļodu, konfekti, rungu, sulīgu vīteni, akmens plāksnītes. — Mēs viņai liksim trūkties, ja tas būs vajadzīgs.
Viņai?!
Protams, — atteica Eliots, ielādēdams toralena šautriņu pistolē. — Viņai.
4. Gūstīšana
Viņš meklēja mātīti bez mazuļa. Mazulis radītu liekas grūtības.
Izlauzies cauri pamežam, kas sniedzās līdz viduklim, viņš atradās uz stāvas kraujas malas. Lejā bija redzami deviņi dzīvnieki: divi tēviņi, piecas mātītes un divi jaunuļi. Viņi meklēja barību džungļos divdesmit pēdas zemāk. Viņš uzmanīgi vēroja grupu, lai pārliecinātos, ka visas mātītes lieto valodu un lapotne neslēpj nevienu mazuli. Tad viņš sāka gaidīt izdevību.
Gorillas nevērīgi ganījās starp papardēm, noplūkdami maigos dzinumus, ko laiski košļāja. Dažas minūtes vēlāk viena no mātītēm nošķīrās no pārējiem un devās augšup pa nogāzi uz to pusi, kur viņš slēpās. Viņa bija vairak nekā desmit jardus atstatu no pārējiem.
Eliots pacēla šautriņu pistoli, turēdams to abās rokās, un sameklēja tēmēklī nošķīrušos mātīti. Viss gāja kā pa sviestu. Vērodams mērķi, viņš lēni spieda mēlīti. Un zaudēja līdzsvaru. Viņš vēlās lejup pa nogāzi tieši gorillu bariņa vidū.
Eliots bezsamaņā gulēja uz muguras divdesmit pēdas zemāk, tomēr viņa krūtis cilājās un roka krampjaini raustījās; Manro bija drošs, ka viņam nekas nopietns nekait Vienīgais, kas satrauca Manro, bija gorillas.