«Eirnij,» viņš signalizēja. «Esi uzmanīgāka.»
Eimija uzmanīgāka. Eimija laba gorilla.
«Jā», viņš signalizēja. «Eimija laba gorilla. Eimija uzmanīgi skatās uz radījumu vīrieti.»
Eimijai nepatīk.
Viņš klusiņām nolamājās un nodzēsa pusstundu garu Eimijas tulkojumu ierakstu. Viņa nepārprotami bija vērojusi citu gorillu. Kad Eliots atkal ieslēdza magnetofonu, viņš nolēma, ka šoreiz ierakstīs visu, vienalga, ko arī Eimija vērotu. Viņš ar žestiem jautāja: «Kuru radījumu Eimija vēro?»
Eimija vēro mazuli.
Tas nekam neder, jo mazulis vēl neprot runāt Viņš signalizēja: «Eimij, vēro radījumu sievieti.»
Eimijai patīk vērot mazuli.
Atkarība no Eimijas bija kā murgs. Viņš bija nonācis dzīvnieka varā, dzīvnieka, kura domāšanu un uzvedību bk tikko saprata; no plašākas cilvēcisku būtņu sabiedrības un cilvēku radītās tehnikas viņš bija atgriezts, tādējādi vēl vairāk palielinot atkarību no dzīvnieka; tomēr viņam neatlika nekas cits kā uzbcēbes.
Vēl stundu vēlāk, dienasgaismai bālējot, viņi kāpa atpa- kaj lejā uz nometni.
Manro bija visu izplānojis, cik labi spēdams.
Vispirms viņš ārpus nometnes izraka kaut ko līdzīgu ziloņu lamatām — dziļas bedres ar noasinātiem miebem dibenā, pārklāja tās ar lapām un zariem.
Viņš paplašināja grāvi vairākās vietās, novāca nokaltušos kokus un pamežu, ko varētu izmantot par bitu.
Viņš nozāģēja zarus, kas liecās zemu pāri nometnei, lai gadījumā, ja gorillas mēģinātu pārvietotos pa kokiem, tie nonāktu trīsdesmit pēdu augstumā — pārāk arugstu, lai lēktu.
Trijiem atlikušajiem nesējiem — Muzezi, Amburi un Ha- ravi — viņš iedeva bises un asaru gāzes lādiņus.
Kopā ar Rosu viņi palielināja perimetra žoga strāvu līdz gandrīz 200 ampēriem. Tas bija maksimālais, ko žogs varēja panest neizkūstot; nācās samazināt pulsu biežumu no četriem līdz diviem sekundē. Bet papildu strāva pārvērta žogu no atturoša par nāvējošu. Pirmie dzīvnieki, kas pieskarsies žogam, tiks acumirklī nogalināti, lai gan īssavienojumu un bojājumu iespēja arī būtiski pieauga.
Saulei rietot, Manro pieņēma visgrūtāko lēmumu. Viņš ielādēja strupajos ložmetējos pusi viņiem palikušās munīcijas. Kad tā būs beigusies, iekārta vienkārši pārstās šaut. No šā brīža Manro lika visas cerības uz Eliotu, Eimiju un viņu tulkojumu.
Bet Eliots neizskatījās necik priecīgs, kad atgriezās pa nogāzi.
7. Pedeja cīņa
— Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai jūs pabeigtu darbu? — Manro viņam jautāja.
Pāris stundu, varbūt vairāk. — Eliots lūdza Rosu viņam palīdzēt, Eimija devās pie Kahegas saņemt ēdienu. Viņa šķita visai lepna par sevi un uzvedās kā svarīga persona.
Rosa jautāja:
Vai kaut kas iznāca?
Tūlīt redzēsim, — atbildēja Eliots. Viņa pirmā doma bija veikt vienīgo pārbaudi, kas bija iespējama, — pārbaudot skaņu atkārtojumus. Ja Eimija būs konsekventi tulkojusi skaņas, viņiem būs pamats ticībai.
Bet tas bija neiedomājami grūts darbs. Viņiem bija tikai puscollas videokamera un mazs kabatas magnetofons, kabeļu nebija. Viņi pieprasīja pārējiem ievērot klusumu un turpināja salīdzināt, ierakstot, pārrakstot, klausoties čukstu skanas.
Viņi tūlīt secināja, ka viņu ausis nespēj izšķirt šīs skaņas — viss izklausījās vienādi. Tad Rosai iešāvās prātā ideja.
Šīs skaņas, — viņa sacīja, — ir ierakstītas kā elektriski signāli.
-Jā…
Sakaru raidītājam ir 256K atmiņa.
Bet mēs taču nevaram sasaistīties ar Hjūstonu.
Es par to arī nedomāju, — atbildēja Rosa. Viņa paskaidroja, ka satelīta sakaru bloks veidots tā, ka 256K da
tors uz vietas salāgo iekšēji ģenerētu signālu — kā video testa paraugu — ar signālu, ko raida no Hjūstonas. Tādējādi pārraide saslēdzas. Viņi varēja mēģināt izmantot šo funkciju ari citiem mērķiem.
—Jūs gribat teikt — lai salīdzinātu šīs skaņas? — Eliots konkretizēja.
To varēja, taču process bija neizsakāmi lēns. Viņiem bija jāievada ierakstītās skaņas datora atmiņā un jāpārraksta videokamerā, citā lentes daļā. Tad vajadzēja ievadīt šo signālu datora atmiņā un palaist otro salīdzinājuma lenb video. Eliots juta, ka viņš tikai stāv un noskatās, kā Rosa maina kasetes un disketes. Ik pusstundu Manro pienāca pajautāt, kā sviežas; Rosa kļuva ārkārtīgi nervoza un viegli aizkaitināma.
— Mēs strādājam tik ātri, cik varam, — viņa atcirta.
Bija jau astoņi.
Tomēr pirmie rezultāb bija iepriecinoši — Eimija bēšām bija konsekventa savos tulkojumos. Deviņos viņiem bija izvērtēb dati par apmēram duci vārdu:
PĀRTIKĀ ĒST ŪDENS DZERT
APSTIPRINĀJUMS] JĀ (NOLIEGUMS] NĒ NĀKr IET
SKANU KOMPLEKSS: ? SKANU KOMPLEKSS: ? SKANU KOMPLEKSS: ?
,9213 ,8844 ,9978 ,7743 ,6654 ,8883 ,5459 ,5378
PROM ,5444
ŠEIT ,6344 DUSMAS
,112 ,334 ,004 ,334 ,441 ,220 ,440 ,404 ,343 ,344
SLIKfS ,4232
Rosa piecēlās no datora. — Jūsu rīcībā, — viņa sacīja Eliotam.
Manro soļoja pa nometni. Bija pats sliktākais laiks. Visi gaidīja, līdz pēdējam saspringti nervu kamoli. Viņš būtu pajokojis ar Kahegu un nesējiem, bet Rosa un Eliots bija lūguši klusumu darbam. Viņš uzmeta skatienu Kahegam.
Kahega norādīja uz debesīm un saberzēja pirkstus.
Manro pamāja.
Ari viņš to juta šo smago mitrumu gaisā, gandrīz sataustāmo elektriskā lādiņa klāšanos. Tuvojās lietus. Tikai tā vēl trūka, viņš nodomāja. Jau pēcpusdienā bija dzirdama attāla rīboņa un sprādzieni, ko viņš pieņēma par negaisu. Tomēr skaņa bija savāda, asi, atsevišķi rībieni, kas vairāk atgādināja troksni, kas rodas, reaktīvajai lidmašīnai pārvarot skaņas barjeru. Manro tādus bija dzirdējis arī agrāk un varēja iedomāties, ko tie nozīmē.
Viņš pameta skatienu uz Mukenko tumšo konusu un Velna Acs blāvo spīdumu. Viņš paskatījās uz zaļo lāzera staru krustpunktu virs galvas. Un pamanīja, ka viens no stariem kustas, — tas slīdēja pār koku lapām.
Vispirms viņš noturēja to par mānu, ka kustas lapas, nevis stars. Bet vēl pēc mirkļa viņš jau bija drošs: pats stars drebēja, kustējās augšup un lejup naksnīgajā gaisā.
Manro zināja, ka tas ir draudīgs jaunums, bet tam būs vien jāpagaida — pašreiz bija nopietnākas problēmas. Viņš skatījās uz Rosu un Eliotu nometnes otrā malā, kas bija noliekušies pār saviem aparātiem, klusi sarunājās un kopumā uzvedās tā, it kā viņiem piederētu viss laiks uz pasaules.
Eliots tik tiešām strādāja tik ātri, cik vien varēja. Viņam ierakstā bija vienpadsmit ticami vārdi. Tagad vajadzēja izveidot nepārprotamu teikumu. Tas nebija tik viegli, kā sākumā likās.
Vispirms gorillu valoda nebija tīri skaniska valoda. Gorillas lietoja skaņu un žestu kombinācijas, lai nodotu informāciju. Tas atkal atgrieza pie klasiskās problēmas — ar kādiem līdzekļiem īsti tika nodota informācija? (L. S. Ve- rinskis reiz bija teicis — ja citplanētietis vērotu itāliešus sarunājamies, viņš nospriestu, ka to valoda ir pamatā žestu valoda, kurā skaņas tiek izmantotas tikai kā papildinājums.) Eliotam bija vajadzīgs vienkāršs izteikums, kam nebūtu nepieciešamas žestu zīmes.