Bet viņam nebija nekāda priekšstata par gorillu sintaksi, kas varētu būbski ietekmēt nozīmi vairumā gadījumu — starpība starp «mani sit» un «sit mani». Un pat īss izteikums svešā valodā varēja būt divdomīgs. Angliski «Look out!» pamatā nozīmēja pretējo tā burbskajai nozīmei. [6]
Sastopoties ar šīm neskaidrībām, Eliots sāka apsvērt iespēju izvēlēties tikai vienu vārdu. Taču neviens no vārdiem, kas bija viņa sarakstā, tam neatbilda Tad viņš nosprieda sastādīt vairākus īsus teikumus gadījumā, ja viens no bem būtu pārprotams. Visbeidzot, viņš sastādīja trīs teikumus: iet prom, ne nAkt in sūkti šeit. Vismaz divi no šiem izteikumiem bija neatkarīgi no vārdu kārtības.
Ap deviņiem viņi jau bija nošķīruši vajadzīgos skaņu komponentus. Bet viņus vēl gaidīja sarežģīts uzdevums. Eliotam bija vajadzīga cilpa, kas ieraksbtās skaņas atkārtotu atkal un atkal. Vienīgais, ko viņi varēja izmantot, bija video, kas automātiski atbna lenb un atkal ieslēdzās atskaņošanas režīmā. Viņi varēja savietot šīs sešas skaņas 256K atmiņā un atskaņot tās tādā veidā, taču laika kļuva arvien mazāk. Vēl stundu viņi cītīgi darbojās ar tastatūru, cenšobes panākt skaņu izkārtojumu, kas, vismaz viņu ausīm, izklausītos pareizs.
Bija jau pāri desmitiem.
Pienāca Manro ar savu lāzerieroci rokā.
Jūs domājat, ka no tā visa kas iznāks?
Eliots papurināja galvu.
Par to nav iespējams pārliecināties. — Viņš pats jau bija iedomājies savu duci iebildumu. Viņi bija ierakstījuši mābti — vai uzbrūkošie gorillas uzklausīs to? Vai be uztvers skaņas bez žestiem? Vai izteikumi būs pietiekoši nepārprotami? Vai skaņu izkārtojums būs atbilstošs? Vai gorillas vispār piegriezīs vērību šiem izteikumiem?
Par to, protams, nevarēja būt drošs. Viņiem vienkārši bija jāmēģina.
Tikpat neskaidrs bija pašas atskaņošanas jautājums. Kosa bija izveidojusi ska]runi, izņemot no kabatas magnetofona tā mazo skaļrunīti un pielīmējot to pie lietussarga, kas bija nostiprināts uz trijkāja. Šis veidojums radīja pārsteidzoši skaļu skanējumu, taču skaņa bija neskaidra un nepārliecinoša.
Drīz viņi izdzirda pirmās nopūtu skaņas.
Manro pavērsa savu lāzerieroci pret tumsu, iedegās indikatori. Caur savām nakts brillēm viņš pētīja lapotni. Tad skaņa atkārtojās — šķita, ka tā nāk no visām pusēm vienlaikus. Lai gan bija dzirdams, kā džungļos švīkst un čab, nometnes tuvumā kustība nebija redzama. Pērtiķi virs viņu galvām ari vēl aizvien klusēja. Tikai šī klusā, draudīgā šņākoņa. Tajā ieklausīdamies, Manro tagad bija pārliecināts, ka šīs skaņas ir valoda un…
Parādījās viens gorilla, un Kahega izšāva, viņa lāzers iemirdzējās nakts tumsā. Ložmetējs ietarkšķējās, un lapotnē ietriecās lodes. Gorilla bez trokšņa pazuda biezajā paparžu audzē.
Manro un arī pārējie ātri ieņēma pozīcijas gar visu perimetru, infrasarkanajā nakts apgaismojumā mezdami garas ēnas uz žoga tīmekli un džungļiem aiz tā.
Nopūtas turpinājās vēl dažas minūtes, tad pamazām pieklusa, līdz iestājās klusums.
Ko tas nozīmē? — ierunājās Rosa.
Manro sarauca pieri.
Viņi nogaida.
Ko gan?
Manro paraustīja plecus. Viņš apstaigāja nometni, apraudzīja pārējos posteņus, cenzdamies saprast Daudzkārt viņam bija izdevies uzminēt dzīvnieku nodomus, piemēram, ko darīs krūmājā noslēpies ievainots leopards vai ielenkts bifelis, taču šis bija citāds gadījums. Viņam bija jāatzīst, ka viņš nezina, kas tagad gaidāms. Vai vientuļais gorilla bija izlūks, kas nācis pārbaudīt viņu aizsardzību? Vai uzbrukums bija jau sācies un tad kāda iemesla dēļ apturēts? Vai varbūt tas bija tikai manevrs, lai pakutinātu viņu nervus? Manro bija novērojis, kā medībās izgājušas šimpanžu grupas vispirms izdara īsus iebiedēšanas uzbrukumus babuīnu baram, tādējādi izraisot tajā nemieru un vēl pirms īstā uzbrukuma nošķirot kādu jaunāku dzīvnieku, lai to pēc tam būtu vieglāk nomedīt
Tad viņš izdzirda pērkona dārdus. Kahega, drūmi galvu grozīdams, norādīja uz debesīm. Tā arī bija atbilde.
— Nolādēts! — Manro izgrūda.
Pusvienpadsmitos pār viņiem gāzās brāzmaina tropiskā lietus šalts. Viņu jau tā vājais skaļrunis izmirka un sabruka. Lietus izraisīja īssavienojumu kabeļos, un elektriskais žogs pārstāja būt elektrisks. Nakts apgaismojums noraustījās, divas spuldzes pārsprāga. Visu klāja dubļi, redzamība bija apmēram piecu jardu robežās. Un, kas vissliktākais, lietus, plīkšķinādams apkārtējo lapotni, sacēla tādu troksni, ka viņiem bija jākliedz, lai sarunātos. Lente vēl nebija pabeigta, skaļrunis, iespējams, bija izgājis no ierindas, bet jebkurā gadījumā nevarēja pārkliegt lietus troksni. Lietus neapšaubāmi traucēs lāzeriem un neļaus izplatīties arī asaru gāzei. Sejas nometnē bija bezgala drūmas.
Vēl pēc piecām minūtēm gorillas devās uzbrukumā.
Lietus neļāva saredzēt viņu tuvošanos, šķita, ka tie iznirst no nekurienes, mezdamies virsū žogam no trim pusēm vienlaikus. Jau no paša sākuma Eliots saprata, ka šis uz- brukus atkal nelīdzināsies iepriekšējiem. Gorillas bija mācījušies no iepriekšējo kauju pieredzes un ieradušies ar nodomu pabeigt iesākto.
Primāti kaujas dzīvnieku statusā, trenēti viltībā un neģēlībā — kaut arī tas bija paša Eliota apzīmējums, viņš bija pārsteigts, ieraugot tā apstiprinājumu savā priekšā. Gorillas uzbruka viļņiem kā disciplinētas kaujas vienības. Bet viņam tas likās daudz drausmīgāk nekā cilvēku vienības uzbrukums. «Viņiem mēs esam tikai dzīvnieki,» viņš nodomāja, «sveša suga, pret kuru bem nav nekādu jūtu. Sērga, kas jāiznīcina.»
Šiem gorillām bija vienalga, kāpēc cilvēki bija šeit vai kādu apstākļu dēļ be bija devušies uz Kongo. Šie gorillas nenogalināja, lai iegūtu pārbku, aizsargātos vai aizstāvētu savus mazuļus. Tie nogalināja vienkārši tādēļ, ka bija mācīb nogalināt
Uzbrukums norisinājās pārsteidzoši strauji. Dažu sekunžu laikā gorillas bija saplosījuši žogu un iemīdījuši to dubļos. Neviena neaizkavēb, uzbrucēji iedrāzās nometnē nīkdami un aurodami. Lietū viņu spalvas bija saķepušas, piešķirot tiem dīvaini draudīgu izskatu sarkanajā nakts apgaismojumā. Eliots saskatīja kādus desmit vai piecpadsmit dzīvniekus, kas dragāja telbs un uzbruka cilvēkiem. Azizi tika nogalināts pats pirmais, viņa galvu sašķaidīja starp akmens plāksnītēm.
Manro, Kahega un Rosa izšāva lāzeru kūļus, taču vispārējā juceklī un shktājā redzamībā tie neko daudz nespēja. Lietus aumaļas saraustīja starus, trasējošās lodes šņāca un sprakšķēja. Viens no ložmetējiem zaudēja vadību, stobrs šūpojās plašos lokos, izspļaudams lodes uz visām pusēm; visi metās dubļos, glābdamies no tām. Trakojošais ložmetējs nogalināja vairākus gorillas, kas krita, rokas krūtīm piespieduši, — dīvaini šausminošā cilvēku nāves līdzībā.
Eliots metās atpakaļ pie ieraksta aparatūras, kad viņam preb izlēca Eimija panikā, rūkdama bailēs. Viņš atgrūda Eimiju un ieslēdza atskaņošanu.
Gorillas jau bija pārspējuši visus nometnē. Manro gulēja zemē uz muguras, gorilla — viņam virsū. Rosa nekur nebija redzama. Kahega valstījās pa dubļiem, saķēries ar gorillu. Eliots tik tikko pats varēja saklausīt vārgās sprakšķošās skaņas, kas nāca no skaļruņa, bet gorillas tām nepiegrieza nekādu vērību.
Muzezi, vēl viens no nesējiem, iekliedzās — viņš bija patrāpījies ceļā vadību zaudējušajam ložmetējam, viņa ķermenis salēcās no ložu trieciena un nokrita atpakaļ dubļos, kūpot no trasējošo ložu trāpījumiem. Vismaz ducis gorillu jau bija vai nu nogalināti, vai ievainoti un gulēja dubļos vaidēdami. Bojātajam ložmetējam beidzās patronas, stobrs šūpojās šurp turp, tukšais aizslēgs klakšķēja. Kāds gorilla to apgāza, un tas turpināja raustīties dubļos kā dzīvs radījums.