Eliots ieraudzīja vienu gorillu noliekušos pāri viņam, metodiski plosot telti tā, ka pāri palika tikai sīkas stērbeles. Otrā nometnes pusē kāds cits rībināja alumīnija pannas, sitot tās vienu pret otru kā akmens plāksnītes. Jauns uzbrukuma vilnis iedrāzās nometnē, neliekoties zinis par gārdzošajām skaņām. Eliots redzēja vienu gorillu paejam cieši garām skaļrunim pilnīgi bez reakcijas. Eliotain kļuva līdz nelabumam skaidrs, ka viņu plāns ir izgāzies.
Viņiem bija beigas, nu jau tas bija vairs tikai laika jautājums.
Kāds gorilla metās viņam virsū, niknumā rēkdams, plaši atvēzējis akmens plāksnītes. Izbīlī Eimija aizlika rokas priekšā Eliota acīm.
— Eimij! — viņš iekliedzās, raudams nost viņas pirkstus un gaidīdams, ka tūlīt, tūlīt sajutīs triecienu un acumirklīgas, šausmīgas sāpes.
Gorilla jau bija tuvu. Eliots saspringa. Sešas pēdas no viņa uzbrucējs apstājās tik piepeši, ka burtiski paslīdēja dubļos un nokrita atmuguriski. Tā viņš tur sēdēja — peļķes vidū, galvu izslējis, ieklausīdamies.
Tad Eliots apjauta, ka lietus ir gandrīz pārstājis, tikai sīka migliņa rasoja pār nometni. Paskatījies apkārt, viņš ieraudzīja, ka vēl viens gorilla apstājas un klausās, tad vēl un vēl… Nometne ieguva sastinguša attēla izskatu — gorillas stāvēja lietus mirgā un klausījās.
Tie ieklausījās atskaņotajās skaņās.
Viņš aizturēja elpu, neiedrošinādamies cerēt. Gorillas šķita nedroši, dzirdamo skaņu apmulsināti. Bet Eliots apzinājās, ka jebkurā brīdī tie var pieņemt kopīgu lēmumu un atsākt uzbrukumu ar iepriekšējo sparu.
Tas nenobka. Gorillas atkāpās no cilvēkiem, vēl aizvien klausīdamies. Manro izrāpās no dubļiem un pacēla savu ieroci, bet nešāva; gorilla, kas stāvēja viņam blakus, šķita esam transā, aizmirsis par uzbrukumu.
Vieglam lietubņam smidzinot, nakts apgaismojumam raustobes, gorillas devās prom cits pēc cita. Viņi šķita sa- mulsuši, izsisti no līdzsvara. No skaļruņa turpināja skanēt ķērkstoņa.
Gorillas aizgāja, kāpdami pāri saplosītajam žogam, atkal pazuzdami džungļos. Un tad ekspedīcijas dalībnieki bija palikuši vieni, pārsteigumā saskatīdamies un drebinādamies lietū. Gorillas bija prom.
Pēc divdesmit minūtēm, kad viņi jau pūlējās atjaunot izpostīto nometni, lietus atsākās ar nepieredzētu spēku.
13. diena
mukenko
1979. gada 25. jūnijs
1. Dimanti
No rīta plāna melnu kvēpu kārtiņa klāja nometni, bet tur, tālumā, virs Mukenko cēlās biezi, melni dūmi. Eimija paraustīja Eliota piedurkni.
Ejam tūlīt, viņa pavēloši signalizēja.
Nē, Eimij, — viņš atteica.
Nu jau neviens no ekspedīcijas vairs negribēja ne domāt par došanos prom, vismazāk Eliots. Saulei lecot, viņš sevi pieķēra, domājot par to, kādi vēl dati viņam jāsavāc, pirms pamest Zindžu. Eliotu vairs neapmierināja iespēja iegūt viena šā radījuma skeletu; līdzīgi kā cilvēkiem, ari viņu unikalitāte pārsniedza tikai šauri fiziska rakstura īpatnības un iesniedzās viņu uzvedībā. Eliots gribēja uzņemt pelēkos gorillas video un ierakstīt vēl kādas gorillu sarunas. Bet Rosa vairāk nekā jebkad bija pārņemta ar dimantu atrašanas ideju. Arī Manro bija nebūt ne mazāk ieinteresēts.
Ejam tūlīt. .
Kāpēc ejam tūlīt? — Eliots viņai jautāja.
Zeme slikta. Ejam tūlīt.
Eliotam nebija pieredzes par vulkāniem, bet tas, ko viņš varēja novērot, uz viņu neatstāja iespaidu. Mukenko bija aktīvāks nekā iepriekšējā dienā, bet vulkāns bija izvir- dis dūmus un gāzi visu laiku, kopš viņi te bija ieradušies.
Viņš pārjautāja Manro.
Vai te ir kādas briesmas no vulkāna puses?
Manro paraustīja plecus.
Kahega tā domā, bet, iespējams, viņš tikai meklē ieganstu, lai dotos prom.
Eimija pieskrēja pie Manro, rokas pacēlusi, tad plaukšķinādama ar tām pa zemi. Manro to uztvēra kā vēlēšanos spēlēties; viņš iesmējās un sāka viņu kutināt Eimija kaut ko centās viņam pateikt ar žestiem.
Ko viņa saka? — Manro jautāja. — Ko tu tur saki, tu, mazais velnēn?
Eimija jūsmīgi ņurdēja un turpināja rādīt zīmes.
Viņa saka, ka jāiet tūlīt, — Eliots tulkoja.
Manro pārtrauca viņu kutināt
Vai tiešām? — viņš asi pārjautāja. — Ko tieši viņa saka?
Eliotu izbrīnīja Manro nopietnība, bet Eimija uztvēra viņa interesi par sarunu kā pašu par sevi saprotamu. Viņa atkārtoja savas zīmes lēnāk, lai Manro būtu vieglāk saprast, acu no viņa sejas nenolaizdama.
Viņa saka, ka zeme ir slikta.
Hmm, — sacīja Manro. — Interesanti. — Viņš uzmeta skatienu Eimijai un tad savam pulkstenim.
Eimija signalizēja: Degunmatu vīrs klausa Eimiju iet mājās tūlīt.
Viņa saka, lai jūs viņu paklausot un ejot mājās tūlīt, — Eliots paskaidroja.
Pasakiet viņai, ka es saprotu, — atbildēja Manro.
Eliots pārtulkoja. Eimija izskatījās nelaimīga un vairs
neko nerādīja.
Kur ir Rosa? — jautāja Manro.
Šeit — Rosa atsaucās.
Kustamies, — nokomandēja Manro, un viņi devās uz zudušo pilsētu. Bet tad nāca jauns pārsteigums — Eimija paziņoja, ka ies kopā ar viņiem, un steidzās, lai viņus panāktu.
Šī bija viņu pēdējā diena šajā pilsētā, un visi Kongo ekspedīcijas dalībnieki aprakstīja savas izjūtas vienādi — pilsēta, kas iepriekš likās tik noslēpumaina, bija zaudējusi savu noslēpumainību. Šajā rītā viņi ieraudzīja Zindžu tādu, kāda tā bija patiesībā — pudurs vecu, drūpošu celtņu karstos, smirdīgos un nepatīkamos džungļos.
Viņiem visiem tas šķita mokoši garlaicīgi. Tikai ne Manro, Manro bija norūpējies.
Eliotam jau bija apnicis stāstīt par pērtiķu valodu un kādēļ viņam vajadzīgi ieraksb, prasīt, vai būtu iespējams saglabāt viena pērbķa smadzenes, lai paņemtu tās līdzi. Pastāvēja zināma akadēmiska diskusija par valodas avotiem; bija valdījis uzskats, ka valoda attīstījusies no dzīvnieku kliedzieniem, bet nu jau bija noskaidrots, ka dzīvnieku rējienus un kliedzienus kontrolē tā pab smadzeņu daļa, kas kontrolē kustības, bet īstā valoda nāk no citas smadzeņu daļas, ko sauc par Brokas apvidu… Manro nespēja koncentrēties. Viņš visu laiku ieklausījās attālajā Mukenko dunā.
Manro bija pietiekoši daudz pieredzes par vulkāniem. Viņš bija bijis Kongo arī 1968. gadā, kad nobka Mbub — cita Virungas grēdas vulkāna — izvirdums. Izdzirdot asos sprādzienus iepriekšējā dienā, viņš atpazina tos kā bronb- dus, neizskaidrotus gaidāmu zemestrīču priekšvēstnešus. Manro jau bija nospriedis, ka drīz var sākbes Mukenko izvirdums, un, redzot drebošo lāzeru iepriekšējā naktī, viņš bija noprabs, ka augšējās vulkāna nogāzes dreb izvirduma gaidās.
Manro zināja ari, ka vulkāni ir neprognozējami — to pierādīja kaut vai šī pab pamestā pilsēta, kas aktīva vulkāna pakājē bija saglabājusies neskarta vairāk nekā piecsimt gadu. Kalna nogāzēs virs Zindžas bija redzami nesen radušies lavas lauki, tāpat vairākas jūdzes uz dienvidiem, bet pab pilsēta nebija cietusi. Pats par sevi tas nebija nekas īpašs, jo Mukenko konfigurācijas dēļ vairums izvirdumu notika nolaidenākajās dienvidu nogāzēs. Bet tas gan nenozīmēja, ka viņi pašlaik būtu mazāk apdraudēb. Vulkānu ne- prognozējamība nozīmēja, ka be var kļūt dzīvībai bīstami dažu minūšu laikā. Galvenās briesmas turklāt neradīja lava — tā reb plūda ābāk par cilvēka soļošanas ātrumu;