kamēr lava viņus šeit sasniegtu, paietu stundas. īstās briesmas vukānu izvirdumos radīja pelni un gāze.
Tāpat kā ugunsgrēkos, visvairāk cilvēku gāja bojā no dūmu ieelpošanas, arī vulkānu izvirdumos vairumu nāves gadījumu izraisīja nosmakšana pelnu un oglekļa monoksīda dēļ. Vulkāniskās gāzes bija smagākas par gaisu; zudusī pilsēta Zindža, kas atradās ielejā, varēja dažu minūšu laikā piepildīties ar smagu, indīgu gāzu maisījumu, ja Mukenko rīkle tās izspļautu.
Galvenais jautājums bija — cik ilgā laikā Mukenko varēja sākties nopietns izvirdums. Tieši tādēļ Manro tik ļoti interesējās par Eimijas reakciju — bija labi zināms, ka primāti spēj paredzēt ģeoloģiskas katastrofas kā zemestrīces un izvirdumus. Manro brīnījās, kā Eliots, kas visu laiku tarkšķēja par gorillu smadzeņu iesaldēšanu, to varēja nezināt. Un vēl vairāk viņš jutās pārsteigts par to, ka Rosa ar savām plašajām zināšanām ģeoloģijā pelnu lietū no rīta nebija atpazinusi vulkāna izvirduma priekšvēstnesi.
Rosa zināja, ka gaidāms nopietns izvirdums. Tajā rītā viņa pēc ieraduma bija mēģinājusi nodibināt sakarus ar Hjūstonu; viņai par lielu pārsteigumu, sakari tika nodibināti bez traucējumiem. Pēc pirmajiem tehniskajiem paziņojumiem viņa sāka ievadīt novietojuma datus, bet ekrāns nodzisa, un tajā iemirgojās pavēle:
HSTNAS RKOJMS: NDZST DTUS
Tas jau bija trauksmes signāls, nevienā no agrākajām ekspedīcijām viņa to nebija redzējusi. Viņa nodzēsa atmiņā ierakstītos datus un nospieda pārraides pogu. Neliels pārraides kavējums, tad uz ekrāna parādījās teksts:
DTRPRGNZE — NPTNA IZVRDMA PZMES MKNKO IEFCMS ATST BSTMO VTU NKVJTIES EXPDCJA BTSKI APDRDTA ATKRTJU ATST VTU NKVJTIES.
Rosa uzmeta skatu nometnei. Kahega gatavoja brokastis, Eimija, notupusies pie ugunskura, ēda ceptu banānu (viņa bija piedabūjusi Kahegu gatavot viņai īpašus gardumus), Manro un Eliots dzēra kafiju. Izņemot melnos kvēpus, tas bija gluži parasts rīts. Viņa atkal paskabjās uz ekrānu.
NPTNA IZVRDMA PZMES MKNKO IETCMS ATST BSTMO VTU NKVJTIES
Rosa uzmeta skatienu Mukenko kūpošajam konusam. Jupis viņu rāvis, Karena nodomāja. Viņa gribēja dimantus un bija pārāk tālu aizgājusi, lai tagad uzdotu. Ekrāns pieprasīja: LDZU PZŅJIET ATBLDI Rosa izslēdza raidītāju.
Vēlāk viņi sajuta vairākus asus grūdienus, pēc kuriem no drūpošajām ēkām pacēlās putekļu mākoņi. Mukenko dunoņa kļuva biežāka. Rosa tam nepievērsa uzmanību.
— Tas nozīmē tikai to, ka šī ir ziloņu zeme, — viņa sacīja. Tā bija sena ģeologu paruna: «Ja tu meklē ziloņus, tad dodies uz ziloņu zemi.» «Ziloņu zeme» šajā izteikumā nozīmēja vietu, kur būtu vislielākā iespējamība atrast at- becīgos minerālus. — Un, ja jūs gribat dimantus, — Rosa sacīja, plecus paraustīdama, — tad jādodas uz vulkāniem.
Dimantu un vulkānu saistība bija zināma jau vairāk nekā gadsimtu, taču šī sakarība vēl arvien nebija pietiekami izskaidrota. Bija vairākas teorijas, ka dimanb — bra oglekļa kristāli — veidojas augstā temperatūrā un spiedienā augšējā manbjā, tūkstoš jūdžu zem zemes virskārtas. Šajās vietās be bija nepieejami, izņemot vulkānu apkārtni, kur karstas lavas upes tos iznesa virszemē.
Bet tas nenozīmēja, ka var pieiet pie vulkāna, kurā notiek izvirdums, un noķert izsviestos dimantus vēl karstus. Vairums dimantu raktuvju atradās pie izdzisušiem vulkāniem, fosilos konusos, ko dēvēja par kimberlīta caurulēm, pēc ģeoloģiskiem veidojumiem Kimberlijā, Dienvidāfrikā. Virungā pie ģeoloģiski nestabilās Lūzuma ielejas bija atrodami ilgstošas vulkāniskās aktivitātes pierādījumi vairāk nekā pēdējos piecdesmit miljonos gadu. Viņiem tagad bija jāatrod tie paši fosilie vulkāni, ko bija atraduši agrākie Zindžas iedzīvotāji.
Neilgi pirms pusdienas viņi tos atrada pusceļā uz kalna virsotni, austrumos no pilsētas. Te bija daudzi tuneļi, kas iestiepās Mukenko dziļumos.
Eliots jutās vīlies. «Es nezinu, ko biju gaidījis,» viņš vēlāk paskaidroja, «bet mūsu atradums bija tikai brūngans tunelis zemē, kurā sienās vietām rēgojās blāvi brūni klinšu gabali. Es nespēju saprast, kāpēc Rosa tā satraucas.» Šie blāvi brūnie klinšu gabali bija dimanti; kad tos notīrīja, tie spīdēja kā netīrs stikls.
«Viņi domāja, ka esmu jukusi,» stāstīja Karena, «jo sāku lēkāt aiz prieka. Bet viņi pat nesaprata, kas ir tas, ko viņi redz.»
Parastā kimberlīta caurulē dimanti bija atrodami, reti izkaisīti klintī. Vidusmēra raktuvēs varēja iegūt tikai trīsdesmit divus karātus — piektdaļu unces — uz katrām simt tonnām izraktās grunts. Parasti, skatoties dimantu raktuvju šahtā, nekādi dimanti nebija redzami. Bet Zindžas raktuves bija pārpilnas ar dimantiem. Ar savu mačeti Manro izurbināja sešsimt karātus. Rosa saskatīja vēl sešus vai septiņus kristālus, katru tik lielu kā to, ko Manro bija izvilcis. «Vienkārši paskatoties,» viņa sacīja vēlāk, «es jau redzēju četrus vai piecus tūkstošus karātu. Bez kādas rakšanas, atdalīšanas, bez jebkādas piepūles. Vienkārši tur uz vietas sēžot Tās bija bagātākas raktuves nekā Premier Dienvidāfrikā. Tas bija neticami.»
Eliots uzdeva jautājumu, kas jau bija ienācis prātā Rosai.
— Ja šīs raktuves ir tik sasodīti bagātas, — viņš jautāja, — kāpēc tad tās ir pamestas?
Gorillas vairs nepakļāvās, — atbildēja Manro. — Viņi sarīkoja apvērsumu. — Viņš smiedamies lupināja dimantus no tuneļa sienas.
Rosa apcerēja ari to, tāpat kā bija iepriekš ajicerējusi Eliota domu par to, ka pilsētu iznīcinājusi kāda sērga. Viņai gan likās, ka izskaidrojums ir daudz vienkāršāks.
Es domāju, — viņa sacīja, — ka šīs raktuves bija vienkārši izsīkušas.
Patiesi, kā dārgakmeņi šie dimanti bija ļoti mazvērtīgi — zili, pilni piemaisījumu.
Zindžas iedzīvotāji nevarēja pat iedomāties, ka pēc pieciem simtiem gadu, viņiem tik tālā nākotnē, šie paši nevērtīgie akmeņi būs kaut kas tik rets un pieprasītāks par visiem citiem minerāliem uz zemes.
Bet kāpēc šie dimanti ir tik vērtīgi?!
Tie izmainīs visu pasauli, — Rosa atteica klusā balsī. — Tie izbeigs kodolēru.
2. Karš gaismas atruma
1979. gada janvāri, sniedzot paskaidrojumus Senāta bruņojuma lietu apakškomisijai, ģenerālis Frenklins F. Mārtiņš no Pentagona Progresīvo pētījumu projektu aģentūras sacīja: «1939. gadā, sākoties Otrajam pasaules karam, ASV militārajam resoram no visām pasaules teritorijām vislielākā interese bija par Beļģijas Kongo.» Mārtiņš paskaidroja, ka «ģeogrāfiskas sagadīšanās» rezultātā Kongo, tagad Zaira, bija četrdesmit gadus bijusi amerikāņu vitālo interešu sfērā un iegūs vēl lielāku nozīmi nākotnē. (Mārtiņš bija nevērīgi paziņojis, ka «šī valsts dosies karā par Zairu, pirms mēs uzsāksim karu par kādu arābu naftas valsti».)
Otrā pasaules kara laikā trijos ārkārtīgi slepenos sūtījumos Kongo piegādāja ASV urānu, ko izmantoja, lai izgatavotu atombumbas, ko nometa uz Japānu. 1960. gadā ASV vairs nebija vajadzīgs urāns, toties varš un kobalts bija stratēģiski nozīmīgi. 1970. gados uzsvars tika likts uz Zairas tantala, volframa un ģermānija rezervēm — tās bija vitāli svarīgas izejvielas pusvadītāju elektronikai. Un astoņdesmitajos gados «tā saucamie Ilb tipa zilie dimanti veidos pasaules svarīgākos militāros resursus» — un pastāvēja pieņēmums, ka Zairā šādi dimanti ir. Pēc ģenerāļa Mārtiņa uzskata, zilie dimanti bija būbski, jo «mēs ieejam laikmetā, kad rupjš ieroča postošais spēks būs mazāk svarīgs nekā tā ātrums un iespējas».