Trīsdesmit gadus militāros domātājus bija valdzinājušas starpkontinentālās ballisbskās raķetes. Tagad Mārbns bija teicis: «SBR ir īupji ieroči. Tie pat netuvojas teorēbska- jiem ierobežojumiem, ko rada fizikas likumi. Saskaņā ar Einšteina fiziku nekas nevar nobkt ātrāk par gaismas ātrumu — 330 000 kilometriem sekundē. Mēs pašlaik izstrādājam pulsējošos lāzerus un daļiņu staru ieroču sistēmas, kas darbojas gaismas ātrumā. Salīdzinot ar šādiem ieročiem, SBR ar ātrumu ap 25 000 kilometru stundā ir lempīgi iepriekšējās ēras dinozauri, tikpat neiederīgi kā kavalērija Pirmajā pasaules karā un bkpat viegli iznīcināmi.»
Gaismas ātruma ieroči vislabāk bija piemērob kosmosam, un tādēļ bija gaidāms, ka tiks uzstādīti uz pavadoņiem. Mārbns norādīja, ka krievi ir «nokāvuši» amerikāņu spiegošanas pavadoni W/02 jau 1973. gadā; 1975. gadā Hughes Aircraft izsbādāja ātras tēmēšanas un apšaudes sistēmu, kas fiksēja vairākus mērķus vienlaikus un izšāva astoņus lielas enerģijas pulsus mazāk kā vienas sekundes laikā. Līdz 1978. gadam Hughes darbinieki jau bija samazinājuši reakcijas laiku līdz piecdesmit nanosekundēni — piecdesmit sekundes miljardajām daļām — un palielinājuši ieroča precizitāti līdz iespējai notriekt piecsimt raķetes mazāk kā minūtes laikā. Sāda attīstība skaidri norādīja, ka SBR kā ieroča laikmets beidzas.
«Bez milzīgajām raķetēm nelieli ātrdarbīgi datori nākotnes konfliktos iegūs daudz lielāku nozīmi nekā kodolbumbas, turklāt viņu darbības ātrums būs vienīgais trešā pasaules kara rezultātu noteicošais faktors. Datora ātrdarbība pašlaik ir bruņojuma sacensības galvenais parametrs, kāds pirms divdesmit gadiem bija megatonnu jauda.
Mēs pāriesim no elektriskā slēguma datoros uz optisko tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tas ir ātrāks, — Fabri-Pero interferometrs, tranzistora optiskais - ekvivalents, spēj reaģēt 1 pikosekundē (1012 sekundes), kas ir vismaz tūkstoš reižu ātrāk nekā ātrākais Džozefsona savienojums.» Pēc Mārtiņa vārdiem, jaunā datoru paaudze būs atkarīga no Ilb tipa dimantiem ar bora pārklājumu.
Eliots uzreiz saprata gaismas ātruma ieroču ieviešanas galvenās sekas — tie bija pārāk ātrdarbīgi cilvēku prātam. Cilvēki bija pieraduši pie karošanas ar mehāniskajiem ieročiem, bet nākotnes karu izkaros mašīnas pilnīgi citā šā vārda izpratnē: tieši mašīnas vadīs visa konflikta norisi no sākuma līdz beigām. Turklāt šis laiks būs tikai dažas minūtes.
1956. gadā, stratēģisko bumbvedēju norieta laikos, militārie domātāji plānoja kodoltriecienu apmaiņu, kas ilgtu 12 stundas līdz pilnīgam noslēgumam. 1963. gadā SBR šo laiku bija saīsinājušas līdz 3 stundām. 1974. gadā jau tika pareģots karš, kas ilgtu 30 minūtes, taču šis «pusstundas» karš būtu nesalīdzināmi sarežģītāks nekā jebkurš cits karš cilvēces vēsturē.
Ja piecdesmitajos gados amerikāņi un krievi paceltu gaisā visus bumbvedējus un palaistu visas raķetes, vienlaikus gaisā nebūtu vairāk par desmittūkstoš ieročiem, kas uzbruktu cits citam. Maksimālais pretdarbojošos ieroču skaits otrajā stundā sasniegtu 15 000. Tas nozīmētu visai iespaidīgo faktu, ka katrā sekundē notiktu četru ieroču sadursmes.
Tomēr tagad ar dažādoto taktisko paņēmienu arsenālu ieroču un «sistēmas elementu» skaits pieauga astronomiski. Pēc jaunākajiem vērtējumiem, konfliktā iesaistītos 400 miljonu datoru un kopējais ieroču sadursmju skaits pirmajā pusstundā sasniegtu 15 miljardus. Tas jau nozīmētu 8 miljonus sadursmju sekundē neaptverami ātrajā lidmašīnu, raķešu, tanku un sauszemes karaspēka konfliktā.
Šādu karadarbību varēja vadīt tikai mašīnas, cilvēka reakcija bija daudz par lēnu. Trešais pasaules karš nebūs podziņu spaidīšanas karš, jo, pēc ģenerāļa Mārbna izteikumiem: «Kamēr cilvēks nospiež pogu, paiet pārāk ilgs laiks — vismaz 1,8 sekundes, kas mūsdienu karadarbībai ir vesela mūžība.»
Tas arī radīja to, ko Mārtiņš sauca par «klinšu problēmu». Cilvēka reakcija bija ģeoloģiski lēna salīdzinājumā ar ātrdarbīgu datoru. «Mūsdienīgs dators izpilda 2 000 000 darbības laika sprīdī, kāds cilvēkam vajadzīgs, lai pamirkšķinātu. Tādējādi no to datoru viedokļa, kas izkaros nākotnes karu, cilvēki būs lēni un nemainīgi objekb, līdzīgi klintīm. Cilvēku kari nekad nav ilguši pietiekoši ilgi, lai ņemtu vērā.ģeoloģiskās izmaiņas. Nākotnē datoru darbības laiks nebūs piebekams, lai ņemtu vērā cilvēku izmaiņas.»
Tā kā cilvēciskas būtnes reaģē pārāk lēni, bija nepieciešams nodot lēmumu pieņemšanu par kara gaitu ātrdarbīgākajam datoru prātam. «Gaidāmajā karā mums jāatmet jebkādas cerības ietekmēt tā gaitu. Ja sadomāsim to vadīt cilvēkam aptveramā ātrumā, mēs gandrīz pilnīgi droši to zaudēsim. Mūsu vienīgā cerība ir uzticēbes mašīnām. Tas padara cilvēku spriedumus, vērtības un domāšanu pilnīgi bezjēdzīgu. Trešais pasaules karš būs karš starp mašīnām, kuras mēs nedrīkstēsim nekā iespaidot, baidoties palēnināt to darbību un tādējādi izraisīt zaudējumu.» Un šī pēdējā būtiskā pāreja — no datoriem, kas izpilda darbības nanosekundēs, uz datoriem, kas darbojas pikosekun- dēs, — bija atkarīga no Ilb bpa dimantiem.
Eliotu satrieca paredzamā vadības nodošana cilvēka radītām mašīnām.
Rosa paraustīja plecus.
— Tas ir neizbēgami, — viņa sacīja. — Okluvai aizā Tanzānijā ir divus miljonus gadu vecas mājas pēdas. Cilvēkveidigais radījums nebija apmierināts ar alām un citiem dabiskiem patvērumiem, tādēļ radīja pats savu dzīvokli. Cilvēki vienmēr centušies pārveidot dabu pēc sava prāta.
Bet atdot lemšanas tiesības… — Eliots nerimās.
Tas ir darīts jau gadsimtiem ilgi, — Rosa neļāvās iespaidoties. — Kas tad ir jebkurš mājdzīvnieks vai… kaut vai kabatas kalkulators, ja ne mēģinājums atteikties no šīm tiesībām? Mēs negribam vilkt vai nu arklu, vai kvadrātsaknes un nododam šo darbu kādam, ko esam apmācījuši, izaudzējuši vai radījuši.
Bet nevar taču ļaut saviem radījumiem pārņemt varu!
Tas ir darīts jau gadsimtiem ilgi, — Rosa atkārtoja. — Redziet, pat ja mēs arī atteiktos radīt ātrākus datorus, to izdarītu krievi. Viņi jau būtu Zairā un meklētu dimantus, ja ķīnieši viņus no tā neatturētu. Jūs nevarat apturēt tehnoloģijas attīstību. Līdzko mēs zinām, ka kaut kas ir iespējams, mums ir jācenšas to veikt
Nē, — Eliots nocirta kā ar cirvi. — Mēs paši esam spējīgi pieņemt lēmumus. Es te nepiedalos.
Tad ejiet prom, — Karena noteica. — Kongo nav īstā vieta zinātniekam — tik un tā.
Viņa sāka izkravāt mugursomu, izņemdama no tās vairākus baltus konusus un mazas kastītes ar antenām. Viņa piestiprināja pa kastītei pie katra konusa, tad paņēma tos un devās iekšā tunelī, piestiprinot konusus pie tuneļa sienām.
Pīters nav laimīgs Pīters
Nē, — sacīja Eliots.
Kāpēc nav laimīgs?
To, Eimij, ir grūti paskaidrot
Pīters stāsta Eimijai Eimija laba gorilla
Es zinu, Eimij.
Karena iznira no viena tuneļa un nozuda nākamajā. Eliots redzēja viņas lukturīša gaismu kustamies, tad tā nozuda aiz kāda līkuma.
Manro parādījās gaismā, viņa kabatas bija piebāztas dimantiem.
Kur ir Rosa?
Tuneļos.
Ko viņa tur dara?
Šķiet, ka gatavo kādu pārbaudes sprādzienu. — Eliots norādīja uz trijiem pie viņas mugursomas palikušajiem konusiem.
Manro pacēla un apgrieza vienu no tiem.
Vai zināt, kas tas ir? — viņš jautāja.
Eliots papurināja galvu.