Выбрать главу

Fotosfēras attēls bija negabvs — saules lode tajā bija melna, bet uz tās balb mirdzēja saules plankumu rinda. Kopā tur bija vismaz piecpadsmit lielāki plankumi, no ku­riem viens radīja to lielo uzliesmojumu, kas gandēja Trevisa dzīvi.

Nu jau divas dienas Treviss pārgulēja ĒRTS. Viss pasā­kums bija sagājis sviestā. ĒRTS viena grupa bija Pakistānas ziemeļos, ne pārāk tālu no nemierīgās Afganistānas robe­žas, vēl viena Centrālajā Malaizijā, kur notika komunistu dumpis, un, visbeidzot, Kongo, kuru apdraudēja sacēlušies iezemieši un kādi gorillveidīgi radījumi.

Sakarus ar visām grupām jau vairāk nekā uz divdesmit četrām stundām bija pārtraucis saules uzliesmojums. Tre­viss izpildīja datorsimulācijas par visām šīm grupām ar sešu stundu intervālu. Rezultāb viņu absolūti neiepriecināja. Ar Pakistānas ekspedīciju, iespējams, viss bija kārbbā, taču tā droši vien pārtērēs laiku par sešām dienām un izmaksās viņiem vēl divsimt tūkstošus dolāru; Malaizijas ekspedīcija bija nopietni apdraudēta, bet Kongo ekspedīcija bija no­vērtēta kā navi — ĒRTS datoru žargonā tas nozīmēja «nav iespējams novērtēt». Šādu apzīmējumu Treviss bija sastapis jau divas reizes savā mūžā — Amazonē 1976. gadā un Sri- lankā 1978. gadā —, un abas reizes viņi bija zaudējuši eks­pedīcijas dalībniekus.

Pašlaik viņiem klājās slikti. Tomēr pēdējie dati no GKLC bija daudz patīkamāki nekā iepriekšējie. Viņiem pirms da­žām stundām bija izdevies — vismaz tā šķita — noraidīt īsu ziņojumu Kongo grupai, lai gan no Rosās nebija sa­ņemts apstiprinājums. Viņš domāja par to, vai ekspedīcija saņēma brīdinājumu vai ne. Saniknots viņš acīm urbās mel­najā lodē.

Durvīs galvu pabāza Ričards, viens no galvenajiem datu programmētājiem.

Man ir svarīgi jaunumi attiecībā uz KLG.

Šauj laukā, — atsaucās Treviss. Jebkas, kas vien at­tiecās uz Kongo lauka grupu, viņu neapšaubāmi interesēja.

Dienvidāfrikas seismoloģiskā stacija Johannesburgas universitātē ziņo par svārstībām, kas sākušās divpadsmitos nulle četrās dienā pēc vietējā laika. Pēc viņu vērtējuma, epicentrs atrodas Mukenko kalnā Virungas grēdā. Grūdieni ir atkārtoti, sasniedz no piecām līdz astoņām ballēm pēc Rilitera.

Vai vēl kāds to apstiprina? — Treviss jautāja.

Tuvākā stacija ir Nairobi, un viņi vērtē sešas līdz de­viņas pēc Rihtera vai deviņas pēc Morelli. Liels daudzums izmešu no krātera, viņi pareģo arī, ka VAA, vietējie atmo­sfēras apstākļi, izraisīs spēcīgas elektriskas izlādes.

Treviss uzmeta skatienu savam pulkstenim.

Divpadsmit nulle četras pēc vietējā laika ir gandrīz pirms stundas, — viņš konstatēja. — Kāpēc man netika ziņots?

Ziņojums no Āfrikas stacijām pienāca tik tikko, — Ričardss paskaidroja. — Viņi droši vien nodomāja, ka tas nav nekas īpašs, tikai vēl viens izvirdums.

Treviss nopūtās. Tur jau bija tā lieta — vulkāniskā dar­bība tagad tika uzskatīta par parastu parādību uz zemes.

Kopš 1965. gada — pirmā gada, kad tika apkopoti dati par visu zemeslodi, bija notikuši divdesmit divi lielāka mēroga izvirdumi gadā, aptuveni pa izvirdumam ik divās nedēļās. Vietējās stacijas nesteidzās ziņot par tādu «parastu atga­dījumu» — informācijas kavējums bija modernas garlai- kotības izpausme.

Bet viņiem ir arī sarežģījumi, — Ričardss piemeti­nāja. — Tā kā pavadoņus traucē saules plankumi, nākas izmantot zemes kabeļus. Bet, manuprāt, cik tas attiecas uz viņiem, tad ziemeļaustrumu Kongo ir uzskatāma par ne­apdzīvotu teritoriju.

Treviss pajautāja:

Cik ļaunas ir šīs Morelli deviņas?

Ričardss neatbildēja uzreiz.

Visai ļaunas, Trevisa kungs.

5. «Viss kustējās»

Kongo zemestrīces stiprums bija astoņas balles pēc Rihtera skalas, deviņas pēc Morelli. Tik sbprā zemestrīcē pamats zem kājām šūpojas tā, ka ir grūti noturēties kājās. Nobek gan sāniskas, gan vertikālas svārstības; koki un pat ēkas ar metāla armatūru apgāžas.

Eliotam, Rosai un Manro piecas minūtes pēc izvir­duma sākuma bija ļauns murgs. Eliots to atcerējās šādi: «It viss kustējās. Mēs burtiski tikām nogāzti no kājām, mums bija jārāpo uz rokām un ceļgaliem kā zīdaiņiem. Kad bijām aizkļuvuši prom no raktuvju šahtām, redzē­jām, ka pilsēta šūpojas kā rotaļlieta. Pagāja zināms laiks, varbūt pusminūte, pirms ēkas sāka sabrukt Tad gāzās viss reizē — sienas iegāzās, pārsegumi bruka, milzīgi akmens bluķi vēlās džungļos. Arī koki šūpojās un drīz sāka gāz­ties pāri.»

Troksnis, ēkām brūkot, bija nebcams, bet tam vēl pie­vienojās Mukenko. Vulkāns vairs nedunēja, bija dzirdamas slakato eksplozijas, lavai izlauzoties no krātera. Šīs eksplo­zijas radīja triecienviļņus, pat tad, kad zeme zem viņu kā­jām vairs nedrebēja, viņus ik pa laikam no kājām notrieca karsta gaisa viļņi. «Sajūta bija tāda,» Eliots vēlāk komen­tēja, «it kā mēs būtu nonākuši karadarbības zonā.»

Eimiju pārņēma panika. Šausmās rūkdama, viņa ielēca Eliotam klēpī un tūlīt apčurāja viņam drēbes, kad viņi sāka skriet atpakaļ uz nometni

Spēcīgs grūdiens nogāza Rosu no kājām. Viņa ar grū­tībām piecēlās un steberēja tālāk, arvien vairāk sajuzdama pieaugošo gaisa mitrumu un blīvos pelnus un dūmus, ar kuriem gaisu pildīja vulkāns. Jau pēc dažām minūtēm de­besis pār viņiem satumsa kā naktī un no biezajiem māko­ņiem izšāvās pirmie zibeņi. Arī iepriekšējā naktī bija lijis, džungļi visapkārt bija mitri, gaiss pārsātināts ar mitrumu, īsā laikā parādījās visas pērkona negaisa pazīmes. Rosa juta, kā viņu iekšēji plosa perversa vēlēšanās noskatīties šo unikālo, pat tikai teorētiski iespējamo parādību un vienlai­kus vēlēšanās bēgt, lai paglābtos.

Ar svilinošu zilibaltas gaismas uzplaiksnījumu sākās ne­gaiss. Elektrisko izlāžu zibeņi sprakšķēja ap viņiem kā lie­tus lāses. Rosa vēlāk bija pārliecināta, ka pirmās minūtes laikā bijušas apmēram divsimt izlādes, pa trim sekundē. Pazīstamie pērkona dārdi tagad vairs nebija spēja un rim­stoša skaņa, bet gan nepārtraukta rēkoņa, kā ūdenskrituma troksnis. No dārdoņas sāka neganti sāpēt ausis, bet trie­cienviļņi viņus burtiski svieda atpakaļ.

Viss norisa tik strauji, ka viņi nespēja pat apjaust sa­vas izjūtas. Visi viņu pieņēmumi tika apgāzti. Viens no nesējiem, Amburi, bija devies uz pilsētu viņus meklēt Viņi redzēja viņu stāvam klajumā un mājam ar roku, kad zibens sper? caur tuvējo koku augšup. Rosa saprata, ka zi­bens izveidojies pēc neredzamas elektronu plūsmas no aug­šas uz leju, un tik liesām šis zibens virzījās pretēji pie­rastajam. Bet to ieraudzīt pas^. am« ! Sprādziens atrāva Amburi no zemes un svieda uz viņu pusi, viņš piecēlās kājās un histēriski kaut ko kliedza suahili.

Visapkārt koki lūza, plīsa un šņākdami izšāva garaiņu mākoņus, kad caur tiem augšup šāvās zibeņi. Rosa vēlāk stāsbja, ka «zibeņi bija visur, apžilbinošie plaiksnījumi bija pastāvīgi un vēl šis briesmīgais troksnis. Tas cilvēks (Am- buri] kaut ko kliedza, bet jau nākošajā mirklī viņam trā­pīja zibens. Es biju bk tuvu, ka būtu varējusi viņu aiz­sniegt, — bet es nejutu gandrīz nekādu karstumu, bkai spoži balta gaisma. Viņš sarāvās, izsbepās, tad bija jūtama tā briesmīgā smaka, visam viņa ķermenim uzliesmojot, tad viņš nokrita. Manro metās viņam virsū, lai apdzēstu liesmu, bet viņš jau bija miris. Mēs skrējām tālāk; nebija laika kaut ko izjust Mēs visu laiku klupām no [zemestrīces] grūdieniem. Drīz mēs bijām arī pusakli no zibeņiem. At­ceros, ka dzirdēju kādu iekliedzamies, taču nepazinu, kurš tas bija. Biju pārliecināta, ka mums visiem jāmirst.»