Pie pašas nometnes viņiem ce]ā nogāzās gigantisks koks; šis šķērslis bija tik liels kā trīsstāvu māja. Laužoties tam cauri, viņi dzirdēja zibeņus skrienam pa mitrajiem zariem, noraujot mizu, žilbinot un apdedzinot Eimija iegaudojās, baltam plaiksnījumam izskrienot caur viņas plaukstu, kad viņa satvēra slapju zaru. Viņa nometās zemē, paslēpa galvu lapās un atteicās iet tālāk. Eliotam viņa bija jāvelk atlikušo ce]u līdz nometnei.
Manro sasniedza nometni pirmais. Viņš ieraudzīja Kahegu, kas centās sakravāt teltis, lai dotos prom, taču tas praktiski nebija iespējams grūdienu un zibens spērienu dēļ. Viena telts uzliesmoja; gaisā izplatījās asa degošas plastmasas smaka. Satelītantenu bija trāpījis zibens, sadragājot un izmētājot metāla gabalus.
Lai paliek! — Manro kliedza. — Ejam prom!
Ndio tnzee! — atkliedza Kahega, steidzīgi paķerdams savu mugursomu. Viņš palūkojās apkārt pēc pārējiem, tajā brīdī no melnās tumsas izvēlās Eliots, nesdams Eimiju. Viņš bija savainojis pobb un viegli kliboja. Eimija strauji nolēca zemē.
Ejam prom! — kliedza Manro.
Eliots neapstādamies soļoja tālāk, kad no kvēpu pārsātinātās tumsas parādījās ari Rosa — klepodama, deviņos līkumos saliekusies. Viņas kreisie sāni bija apdedzināti un nokvēpuši, apdedzināta bija ari kreisā plauksta. Viņu bija trāpījis zibens, lai gan viņa pati to vēlāk neatcerējās. Viņa norādīja uz degunu un muti, izmocīdama caur klepu:
Dedzina… sāp…
Tas no gāzes, — Manro atkliedza. Viņš aplika viņai roku ap pleciem un, pa pusei pacēlis viņu no zemes, veda uz priekšu. — Mums jātiek augšā kalnā!
Pēc stundas viņi jau bija krietni augstāk par nometnes vietu un varēja vēl pēdējo reizi atskatīties uz pilsētu, ko ieskāva dūmi un pelni. Augstāk vulkāna nogāzēs viņi redzēja, kā uzliesmo koki, neredzamam tumšas lavas vilnim veļoties lejup pa nogāzi. Viņi dzirdēja nogāzē pelēko gorillu pirmsnāves sāpju brēcienus, tiem nonākot ellišķīgi karstās masas gūstā. Viņi skatījās, kā sabrūk milzīgo koku lapotnes arvien tuvāk pilsētai, līdz beidzot jau arī tā pati sabruka zem tumšā mākoņa un pazuda.
Zudusī pilsēta Zindža nu bija zudusi uz mūžu.
Un tikai tagad Rosa pēkšņi apjauta, ka ari viņas dimanti ir zuduši uz visiem laikiem.
6. Murgs
Viņiem nebija ne pārtikas, ne ūdens, tikai pavisam nedaudz munīcijas. Viņi ar mokām vilkās cauri džungļiem, viņu drēbes bija saplēstas, ar izdegušiem caurumiem, sejās atspoguļojās pārgurums, spēki izsīka. Viņi nesarunājās, tikai gāja. Eliots to vēlāk nosauca par «murgu gaišā dienas laikā».
Pasaule, ko viņi redzēja sev apkārt, bija drūma un bezkrāsaina. Dzirkstoši baltie ūdenskritumi un strauti tagad tecēja melni no sodrējiem, kuldami pelēkas putas. Debesis bija tumši pelēkas, reizēm tās sarkani uzplaiksnīja no vulkāna. Gaiss bija kļuvis pelēks, viņi klepodami streipuļoja caur melnu sodrēju un pelnu pilnu pasauli.
Viņi bija viscaur pelnos — mugursomas sedza bieza pelnu kārta; kad viņi slaucīja sviedrus, viņu sejas kļuva spīdīgi melnas, bet mati šķita kļuvuši gluži tumši. Deguns un acis sūrstēja. Bet tur nekas nebija līdzams, vajadzēja iet tālāk.
Laužobes uz priekšu caur šo tumsas valsbbu, Rosa ārkārtīgi skaidri apzinājās, cik ļaunu joku liktenis bija ar viņu izspēlējis. Rosa jau sen bija apguvusi, kā piekļūt jebkurai ĒRTS datu bāzei, kas vien viņai bija vajadzīga. Ieskaitot arī to, kurā glabājās viņas vērtējums. Viņa to zināja 110 galvas:
JAUNA UN NEIEJŪTĪGA (iespējams) / KONTAKTA TRŪKUMS AR KOLĒĢIEM (šo viņa bija stipri ņēmusi ļaunā) / VALDONĪGA (iespējams) / INTELEKTUĀLI AUGSTPRĀTĪGA (gluži dabīgi) / NEJŪTĪGA (lai ko ari tas nozīmētu) / VĒRSTA UZ PANĀKUMU GŪŠANU PAR JEBKURU CENU (vai tas bk slikti?)
Viņa zināja arī secinājumus. Visas tās blēņas par «apvērsumu» un tamlīdzīgi. Un viņas novērtējuma pēdējā rinda: OBJEKTS JĀUZRAUGA FĀZĒ, KAD DARBĪBA TUVOJAS MĒRĶA SASNIEGŠANAI.
Bet galu galā tas viss neko nenozīmēja. Viņa bija devusies iegūt dimantus, un vienīgais apstāklis, kas viņai nebija ļāvis panākt iecerēto, bija spēcīgākais vulkāna izvirdums pēdējo desmit gadu laikā. Kas viņai varēja ko pārmest? Tā nebija viņas vaina. Viņa to pierādīs jau nākošajā ekspedīcijā…
Manro jutās pievīlies kā spēlmanis, kas visu izdarījis pareizi, bet tomēr zaudē. Viņš bija darījis pareizi, izvairīdamies no Eiropas—Japānas konsorcija un piekrizdams sa- darbobes ar ĒRTS, bet tomēr viņš atgriezās ar tukšām rokām. Lai gan, viņš sev atgādināja, sajuzdams kabatās sabāztos dimantus, ne jau nu gluži tukšām rokām…
Eliots atgriezās bez fotogrāfijām, videoierakstiem vai skaņu ierakstiem, nemaz nerunājot par pelēkās gorillas skeletu. Pat viņa mērījumu pieraksti bija pazuduši. Bez jebkādiem pierādījumiem viņš nevarēja uzdrošināties paziņot, ka ir atradis jaunu sugu, patiesību sakot, nebūtu necik prātīgi par tādas iespējamību pat ieminēties. Vienreizēja iespēja bija izslīdējusi viņam no rokām; tagad, soļojot pa šo tumsu, viņš juta tikai to, ka daba ir pilnīgi sajukusi: putni ķērkdami krita zemē, sizdamies viņiem pie kājām, smakdami gāzēs, kas pildīja gaisu virs viņu galvām, sikspārņi šaudījās visapkārt, lai gan bija pusdienas laiks, rēca un gaudoja dzīvnieki. Kāds leopards ar aizdegušos muguras spalvu padrāzās viņiem garām. Kaut kur tālumā ziloņi pūta trauksmi.
Viņi bija klīstošas zudušās dvēseles drūmā, nokvēpušā pasaulē, kas atgādināja elles aprakstu: pastāvīga uguns un tumsa, skan tikai sāpju kliedzieni. Bet viņiem aiz muguras Mukenko spļāva izdedžus un kvēlojošu akmeņu lietu. Kādā brīdī viņus apņēma sprakstošu dzirksteļu mākonis, kad šādi lavas pikuči trāpīja lapotni virs viņu galvām. Mitrie zari čūkstēja, zeme zem viņu kājām sāka kūpēt, drēbēs izdega caurumi, āda apdega, mati svila. Viņi lēkāja sāpēs, beidzot metās meklēt patvērumu zem kokiem, saspiedušies kopā, gaidīdami, kad beigsies uguns lietus.
Jau izvirdumam sākoties, Manro bija izlēmis, ka jācenšas tikt līdz notriektajai C-130 transportlidmašīnai, kur viņi varētu atrast patvērumu un visu nepieciešamo. Viņš bija plānojis tur nonākt pēc divām stundām. Patiesībā pagāja sešas stundas, līdz milzīgais, pelnu pārklātais lidmašīnas korpuss iznira no spokainās pēcpusdienas tumsas.
Viens iemesls, kādēļ viņi ceļā patērēja tik daudz laika, bija nepieciešamība izvairīties no ģenerāļa Muguru vienībām. Ik reizi, kad viņi uzdūrās džipa pēdām, Manro veda grupu tālāk uz rietumiem, dziļāk iekšā džungļos.
— Tas nav tas vīrs, ar ko būtu patīkami iepazīties, — Manro paskaidroja. — Nedz arī viņa puiši ir labāki. Viņiem nebūtu nekas pretī izgriezt jūsu aknas un apēst tās jēlas.
Tumšā pelnu kārta uz milzīgās lidmašīnas spārniem un fizelāžas radīja iespaidu, ka te snidzis melns sniegs. No viena salocītā spārna ar klusu šalkoņu nobira pelnu straumīte. Tālumā viņi dzirdēja klusinātu kigani bungu rīboņu un Muguru lielgabalu dunu. Citādi bija draudīgi kluss.
Manro no džungļiem uzmanīgi vēroja vraku. Rosa izmantoja iespēju mēģināt saistīties ar Hjūstonu, viņai visu laiku bija jāslauka pelni no ekrāna. Sakarus nodibināt tā arī neizdevās.
Beidzot Manro pamāja, un viņi atkal sakustējās. Eimija šausmās raustīja Manro piedurkni, signalizēdama: Iet nē. Cilvēki tur.
Manro sarauca pieri un paskatījās vispirms uz viņu, tad Eliotu. Eliots norādīja uz lidmašīnu. Pēc mirkļa atskanēja blīkšķis, un divi balti izkrāsoti kigani karotāji parādījās uz lidmašīnas spārna. Viņi nesa kastes ar viskiju un strīdējās, kā labāk dabūt tās lejā. Tad zem spārna parādījās vēl pieci kigani un kastes tika padotas tiem. Tie divi nolēca 110 spārna, un visi devās prom.