Manro paskatījās uz Eimiju un pasmaidīja.
Eimija laba gorilla.
Viņi nogaidīja vēl divdesmit minūtes, un tad, tā kā vairāk neviens neparādījās, Manro viņus veda uz lidmašīnu. Viņi jau bija nonākuši pie kravas lūkas, kad ap viņiem sāka svilpt baltu bultu lietus.
— Iekšā! — uzsauca Manro, steidzinādams viņus kāpt augšup pa sadragāto šasiju uz spārna un tad iekšā lidmašīnā. Viņš aizcirta avārijas lūku. Bultas klaudzēja pret metālu.
Iekšā bija tumšs. Aprīkojuma kastes bija izslīdējušas ejās, apgāzušās, izšķīdušas. Zem kājām šņerkstēja sasisti stikli. Eliots aiznesa Eimiju līdz sēdeklim, tad ieraudzīja, ka kigani to ir apķēzījuši.
Ārpusē viņi dzirdēja kigani bungas. Pret metālu un logiem nepārtraukti rībēja bultas. Caur kvēpiem viņi varēja saskatīt dučiem balti krāsojušos vīru, kas skrēja šurp pa koku starpu un slēpās zem spārna.
Ko darīsim? — jautāja Rosa.
Apšausim viņus, — moži atbildēja Manro, atlauzdams munīcijas kastes un izņemdams automātu aptveres. — Patronu mums netrūkst
Bet tur ir kāds simts vīru.
Jā, bet bkai viens no tiem ir svarīgs. Nošaujiet kigani ar sarkanām strīpām zem acīm. Uzbrukums tūlīt beigsies.
Kāpēc tā? — jautāja Eliots.
Jo tas ir Angauia burvis, — atbildēja Manro, dodamies uz pilotu kabīni. — Nogaliniet to, un mums būs miers.
Saindētās bultas šķindēja pret metālu un plakšķēja pret plastikāta logiem. Kigani svieda arī fekālijas, kas dobji dunēja pret fizelāžu. Bungas rībēja pastāvīgi.
Eimija pārbijusies piesprādzējās un signalizēja: Eimija tūlīt dodas prom putns lido.
Eliots atrada divus kigani noslēpušos aizmugurējā pasažieru nodalījumā. Sev pašam par brīnumu, viņš tos nošāva bez vilcināšanās. Automāts salēcās viņa rokās, lodes ietrieca kigani atpakaļ sēdekļos, dragāja logus, plosīja līķus.
Lieliski, doktor, — pasmīnēdams sacīja Manro, lai gan, viņam pienākot Eliots jau nevaldāmi drebēja. Viņš iegāzās sēdeklī blakus Eimijai.
Cilvēki uzbrūk putnam putns lido tūlīt putns lido Eimija grib prom.
Drīz, Eimij, — viņš sacīja, vēlēdamies, kaut tā būtu.
Kigani bija pārtraukuši frontālo uzbrukumu, viņi mēģināja uzbrukt no aizmugures, kur nebija logu. Bija labi dzirdama basu pēdu dipoņa virs viņu galvām, virzienā uz fizelāžas astes daļu. Divi karotāji pamanījās ielīst pa atvērto kravas lūku. Manro no kabīnes kliedza:
Ja viņi dabūs jūs rokā, viņi jūs apēdīs!
Rosa izšāva uz lūkas pusi, asinis apšķieda viņas drēbes, iebrucējiem izveļoties atpakaļ.
Eimijai nepatīk. Eimija grib mājās. Viņa iekrampējās savā drošības jostā.
Tur ir tas kuņas bērns! — iesaucās Manro, izšaudams. Jauns, ap divdesmit gadus vecs cilvēks ar sarkanu krāsojumu ap acīm nokrita uz muguras, noraustīdamies no ložu trāpījumiem. — Trāpīju! — paziņoja Manro. — Nogāzu Avgauia. — Viņš atlaidās sēdeklī un ļāva karotājiem aiznest līki.
Kigani uzbrukums tik tiešām beidzās, karotāji atkāpās krūmājā. Manro pārliecās sabrukušajam pilota līķim un vēroja džungļus.
Kas būs tālāk? — vaicāja Eliots. — Vai mēs esam uzvarējuši?
Manro papurināja galvu.
Viņi gaidīs nakti. Tad viņi atgriezīsies mūs visus piebeigt
Un ko tad darīsim mēs? — Eliots jautāja.
Manro par to jau bija domājis. Vismaz divdesmit četras stundas viņiem nebija iespēju atstāt lidmašīnu. Vajadzēja sagatavoties tās aizstāvībai arī naktī un jau dienā paplašināt klajumu ap lidmašīnu. Vienīgais risinājums bija nodedzināt tuvējo krūmāju. Ja vien tas bija iespējams, neizraisot lidmašīnas tvertnēs palikušās degvielas eksploziju.
Pameklē liesmu metējus, — viņš uzdeva Kahegam, — vai benzīna kannas. — Pats viņš sāka meklēt dokumentus, kas norādītu, kur atrodas C-130 tvertnes.
Rosa pienāca pie viņa.
Mēs esam pamatīgos mēslos, vai ne?
Jā, — atbildēja Manro. Viņš nepieminēja vulkānu.
Man šķiet, ka es pieļāvu kļūdu.
Jūs to varat labot, — Manro sacīja, — sameklējot kādu izeju.
Es pamēģināšu, — viņa nopietni atbildēja un devās uz lidmašīnas astes galu. Pēc piecpadsmit minūtēm viņa iekliedzās.
Manro pa kaklu pa galvu metās uz pasažieru nodalījumu, automātu pacēlis šaušanas gatavībā. Bet viņš ieraudzīja Rosu, atkritušu sēdeklī, histēriski smejoties. Visi pārējie bija turpat, bet bkai skatījās uz viņu un nesaprata, ko lai dara. Manro sagrāba Karenu aiz pleciem un sapurināja.
Savaldiebes taču!
Bet viņa iesmējās vēl trakāk.
Kahega stāvēja pie gāzes balona ar uzrakstu propāns.
Viņa redz šito, un viņa prasa, cik vēl. Es viņai saku— seši vēl, viņa sāk smiebes.
Manro sarauca pieri. Balons bija liels, ap 20 kubikpēdu.
Kahega, kam viņiem šis propāns?
Kahega parausbja plecus.
Ēdiena gatavošanai par lielu. Ēdiena gatavošanai vajag piecas, desmit kubikpēdas.
Un tādi ir vēl seši? — noprasīja Manro.
Jā, bos, seši.
Ārprātīgi daudz gāzes, — sacīja Manro un tad apjauta, ka Rosa ar savu plānošanas instinktu bija droši vien uzreiz sapratusi šā propāna jēgu; tagad arī viņš saprata, ko tas nozīmē, un pasmīnēja.
Eliots sakaitināts noprasīja:
Vai kāds nebūtu tik laipns un mums nepaskaidrotu, ko tas viss nozīmē?
—Tas nozīmē, — caur smiekliem izspieda Manro, —tas nozīmē, ka nākotne sāk izskabbes gaišāka.
Propāna degļa sasildītas, 50 000 mārciņas karsta gaisa atrāva konsorcija plastmasas balona bumbu no zemes un strauji pacēla tumstošajās nakts debesīs.
Kigani izskrēja no meža, sviezdami šķēpus un šaudami bultas. Bālās bultas zibēja dziestošajā gaismā, bet nesasniedza balonu un, apmetušas loku, krita atpakaļ. Balons cēlās arvien augstāk.
2000 pēdu augstumā oranžo lodi satvēra austrumu vējš, kas to nesa prom no Kongo džungļu tumšajiem plašumiem, pāri Mukenko kvēlojošai un dūmojošai mutei, dziļajai Lū- zutna ielejas ieplakai, kuras stāvās sienas mirdzēja mēness gaismā.
Balons slīdēja pāri Zairas robežai, virzīdamies dienvidaustrumu virzienā pretī Kenijai — un civilizācijai.
Epilogs
Uguns vieta
1979. gada 18. septembri Landsat 3 pavadonis 918 kilometru nominālajā augstumā izdarīja 185 kilometrus plaša Centrālāfrikas apvidus uzņēmumu 6. diapazonā (0,7-0,8 milimikroni infrasarkanajā spektrā). Cauri mākoņu segai virs mūžamežiem attēls skaidri uzrādīja Mukenko izvirdumu, kas nebija beidzies trīs mēnešu laikā. Izmešu datorizvērtējums uzrādīja 6-8 kubikkilometrus abnosfērā izkliedētu pelnu un 2-3 kubikkilometrus lavas, kas bija izplūdusi rietumu nogāzēs. Iezemieši to sauca par Kanyalifeka, «uguns vielu».
1979. gada 1. oktobri R B. Treviss oficiāli lauza Zilo kon- traktu, paziņojot, ka dabisku Ilb tipa dimantu iegulu atrašana tuvākajā nākotnē nav paredzama. Japānas elektronikas firma Morikaiva atkal izrādīja interesi par Nagaura mākslīgo bora bagātināšanas procesu. Arī amerikāņu firmas atjaunoja šādas izstrādes, bka uzskatīts, ka process tiks pilnveidots jau līdz 1984. gadam.
23. oktobri Karena Rosa iesniedza atlūgumu ĒRTS, lai pārietu darbā ASV Ģeoloģijas pārvaldes EDC Sjūfolzā, Dienviddakotā, kur neveica ar militāriem pasūbjumiem saistītus darbus un nebija iespējamas ekspedīcijas. Viņa tad arī apprecēja Džonu Bellingemu, EDC zinātnieku.