Māte pacietīgi gaidīja, kamēr mazulis bija pabeidzis ēst un nostājies atkal uz visām četrām. Tad lielā galva no jauna pacēlās augšā blakus Grantam.
Hadrozaurs turpināja ēst tikai dažu pēdu atstatumā no viņa. Grants raudzījās abās iegarenajās nāsīs uz platā deguna. Acīmredzot dinozaurs nevarēja Grantu saost. Lai arī kreisā acs skatījās tieši uz viņu, kaut kāda iemesla dē| hadrozaurs nereaģēja.
Grants atcerējās, ka tiranozaurs iepriekšējā naktī nebija viņu ieraudzījis. Grants izšķīrās par eksperimentu.
Viņš noklepojās.
Hadrozaurs acumirklī sastinga, lielā galva pēkšņi kļuva nekustīga, žokļi vairs negremoja. Tikai acs kustējās, meklējot skaņas avotu. Tad pēc mirkļa, kad šķita, ka briesmu nav, dzīvnieks atsāka gremot.
Interesanti, Grants nodomāja.
Sēdēdama viņa rokās, Leksa atvēra acis un teica: — Ei, kas tad fas?
Hadrozaurs satraukts notaurēja, skaļā, rezonējošā taures skaņa tā nobiedēja Lekšu, ka viņa gandrīz nokrita no koka. Hadrozaurs izvilka galvu no lapotnes un atkal notaurēja.
Nepadari viņu traku, — Tims sacīja no augšējā zara.
Mazulis iečiepstējās un ieskrēja starp mātes kājām, kad
hadrozaurs atkāpās no koka. Māte pielieca galvu un pētoši blenza uz zaru, kur sēdēja Grants ar Lekšu. Ar smaidošajām lūpām dinozauram bija smieklīgs izskats.
Vai viņa ir dumja? — Leksa jautāja.
Nē, — Grants atbildēja. — Tu viņu pārsteidzi.
Labi, — Leksa teica. — Vai viņa ļaus mums nokāpt vai ne?
Hadrozaurs atkāpās desmit pēdas no koka. Tad atkal notaurēja. Grantam likās, tas cenšas viņus aizbiedēt. Bet šķita, ka dinozaurs īsti nezina, ko darīt. Tas rīkojās kā samulsis un jutās neveikli. Viņi klusu gaidīja, un minūti vēlāk hadrozaurs atkal tuvojās zaram, žokji kāri kustējās. Tas noteikti gribēja atsākt ēst.
Vienalga, — Leksa sacīja, — es nepalikšu šeit. — Viņa sāka rāpties lejā. Meitenei sakustoties, hadrozaurs no jauna satraucies taurēja.
Grants bija izbrīnījies. Tas tiešām nevar mūs ieraudzīt, ja mēs nekustamies. Un jau pēc minūtes burtiski aizmirst, ka mēs esam šeit. Tas bija tāpat kā ar tiranozauru — klasisks abinieku redzes piemērs. Varžu pētījumi bija parādījuši, ka abinieki redz tikai kustīgus priekšmetus, kā kukaiņus. Ja kaut kas nekustas, tie burtiski to neredz. Likās, ka uz dinozauriem attiecas tas pats.
Katrā gadījumā šķita, ka maijazaurs šīs dīvainās būtnes, kuras rāpās lejā pa koku, uzskatīja par pārāk apnicīgām. Ar pēdējo taures pūtienu viņš paskubināja mazuli un lēni aizčāpoja. Vienreiz tas apstājās, paskatījās atpakaļ, tad turpināja iet.
Viņi sasniedza zemi. Leksa nopurinājās. Abi bērni bija klāti ar smalku putekļu kārtu. Zāle visapkārt bija nomīdīta. Bija redzamas asiņu pēdas un sajūtama skāba smaka.
Grants paskatījās pulkstenī. — Labāk iesim, bērni, — viņš teica.
Es neiešu, — Leksa teica. — Es vairs neiešu ārā.
Mums ir jāiet.
Kāpēc?
Tāpēc, — Grants sacīja, — ka mums ir viņiem jāpasaka par kuģi. Tā kā viņi laikam nevar mūs saskatīt kustību sensoros, mums ir jāiet atpakaļ pašiem. Tā ir vienīgā iespēja.
Kāpēc mēs nevaram paņemt plostu? — Tims jautāja.
Kādu plostu? —
Tīms rādīja uz zemo betona šķūni, kur viņi bija pavadījuši nakti. Tas atradās lauka otrā pusē divdesmit jardu attālumā. — Es tur redzēju plostu, — viņš sacīja.
Grants tūliņ saprata priekšrocības. Tagad bija septiņi no rīta, un viņiem bija jāiet vismaz astoņas jūdzes. Ja varētu nobraukt ar plostu pa upi, tad tiktu uz priekšu daudz ātrāk. — Darīsim tā, — Grants piekrita.
Arnolds nospieda vizuālo meklējumu taustiņu un vēroja, kā monitori sāk pārmeklēt parku, attēliem mainoties ik pa divām sekundēm. Bija nogurdinoši tā vērot, bet tas bija ātrākais veids, kā atrast Nedrija džipu, un Molduns bija stingri pastāvējis uz to. Viņš bija aizbraucis kopā ar Dženaro, lai paskatītos, kāpēc notika paniskā bēgšana, bet tagad bija dienas gaisma, un viņš pieprasīja, lai mašīnu atrod. Viņam bija vajadzīgs ierocis.
Noklikšķēja iekšējo sakaru ska|runis. — Mister Arnold, vai es varu ar jums parunāt?
Tas bija Hemonds. Izklausījās pēc Dieva balss.
Vai jūs atnāksiet šurp, mister Hemond?
Nē, mister Arnold, — Hemonds teica. — Atnāciet pie manis. Es esmu ģenētikas laboratorijā ar dr. Vu. Mēs jūs gaidīsim.
Arnolds nopūtās un atstāja monitorus.
Grants taustījās ēkas dzi|umā. Viņš pastūma sānis piecu galonu konteinerus ar herbicīdu, koku apgriešanas ierīces, džipa rezerves riteņus, dzeloņstiepļu rituļus, simtmārciņu maisus ar mākslīgajiem mēsliem, brūnu keramikas izolatoru pakas, tukšas motoreļļas kannas, kabeļus un apgaismošanas spuldzes.
Es neredzu nevienu plostu.
Ejiet tālāk.
Cementa maisi, vara caurules, zaļš tīkls… un divi plastmasas airi karājās cilpās pie betona sienas.
Labi, — viņš teica, — bet kur ir plosts?
Tam kaut kur jābūt, — Tims sacīja.
Vai tu plostu redzēji?
Nē, es vienkārši pieņēmu, ka tas te ir.
Jaukdamies pa krāmiem, Grants plostu tomēr neatrada.
Toties metāla skapītī pie sienas atrada plānus, kas bija sarullēti un no mitruma nedaudz appelējuši. Viņš izklāja tos uz grīdas, padzina prom lielu zirnekli. Un ilgu laiku tos pētīja.
Man gribas ēst…
Mazliet pagaidi.
Tās bija galvenās parka da|as, kur viņi pašlaik atradās. Sīkās topogrāfiskās kartes rādīja, ka līcis sašaurinājās līdz upei, ko viņi bija agrāk redzējuši, upe izliecās uz ziemeļiem… tieši cauri putnu mītnei… tā tecēja pusjūdzi no apmeklētāju mītnes.
Viņš šķirstīja lapas. Kā nok|ūt līdz līcim? Pēc plāna ēkas aizmugurē vajadzēja būt durvīm. Grants apskatījas un betona sienā tās ieraudzīja. Durvis bija pietiekami platas automašīnai. Tās atvēris, viņš redzēja bruģētu ceļu, kas veda taisni uz līci. Ce|š bija rakts zemāk par zemes līmeni, tādēļ arī nebija redzams no augšas. Tas noteikti bija vēl viens apkopes ceļš un veda uz piestātni pie līča. Uz piestātnes bija skaidri saredzams uzraksts PLOSTU GLABĀTAVA.
Hei, — Tims sacīja, — paskatieties uz šo. — Viņš pastiepa Grantam metāla kasti.
To atvēris, Grants atrada gaisa pistoli un auduma jostu, kurā bija bultas. Pavisam sešas, katra tik resna kā viņa pirksts. Bultām bija uzraksts MORO-709.
Ļoti labi, Tim. — Viņš pārlika jostu pār plecu un iebāza pistoli bikšu kabatā.
Vai tā ir trankvilizatora pistole?
Es tā teiktu.
Kā ir ar to laivu? — Leksa jautāja.
Es domāju, ka tā ir piestātnē, — Grants atbildēja. Viņi sāka iet lejā pa ceļu. Grants nesa plecā airus. — Es ceru, ka tas būs liels plosts, — Leksa sacīja, — jo es neprotu peldēt.
Neuztraucies, — viņš atbildēja.
Varbūt mēs varētu noķert kādu zivi, — viņa teica.
Viņi gāja lejup pa ce|u, slīpais uzbērums pacēlās abās
pusēs. Viņi sadzirdēja zemu ritmisku šņākšanu, bet Grants nevarēja saredzēt, no kurienes tā nāk.
Vai jūs esat pārliecināts, ka plosts būs tur lejā? — Leksa, saraukusi degunu, teica.
Droši vien, — Grants atbildēja.
Ritmiskā šņākšana, viņiem tuvojoties, kļuva skaļāka, bet viņi dzirdēja arī pastāvīgu dūcošu monotonu skaņu. Kad viņi sasniedza ceļa galu pie mazās betona piestātnes, Grants sastinga.
Tiranozaurs bija tieši tur.
Tas izslējies sēdēja koka ēnā, pakaļkājas bija izstieptas. Acis bija va|ā, bet tas nekustējās, ja neskaita galvu, kas lēni pacēlās un nolaidās ar katru šņācošo skaņu. Dūkoņa nāca no mušu mākoņiem, kas lidoja tam apkārt, ložņāja pa galvu un atslābušajiem žokļiem, pa asiņainajiem ilkņiem un nonāvēta hadrozaura asiņaino gurnu, kas gulēja aiz tiranozaura.