Tiranozaurs bija tikai divdesmit jardu atstatumā. Grants bija pārliecināts, ka tas viņus redzējis, bet lielais dzīvnieks nereaģēja. Tas tikai sēdēja. Pēc mirkļa Grants saprata: tiranozaurs bija aizmidzis. Tas sēdēja, bet bija aizmidzis.
Grants pamāja Timām un Leksai palikt tur, kur viņi bija. Viņš lēni devās uz piestātni pilnīgi tiranozaura redzeslokā. Lielais dzīvnieks turpināja gulēt, maigi šņākdams.
Piestātnes galā bija šķūnītis, nokrāsots zaļā krāsā, lai saplūstu ar lapotni. Grants klusi atvēra durvis un paskatījās iekšā. Viņš ieraudzīja pusduci oranžu glābšanas vestu, vairākus dzeloņstiepļu ruļļus, dažus virves rituļus un divus lielus gumijas kubus. Kubi bija cieši nosieti ar plakanām gumijas siksnām.
Plosti!
Viņš paskatījās atpakaļ uz Lekšu.
Ar mutes kustībām viņa parādīja: Laivas nav.
Viņa apstiprinoši pamāja.
Tiranozaurs pacēla priekškāju, lai atdzītu mušas, kas džinkstēja ap viņa degunu. Bet citas kustības tas neizdarīja. Grants izvilka vienu no kubiem ārā uz piestātnes. Tas bija pārsteidzoši smags. Viņš atbrīvoja siksnas, atrada piepūšanas cilindru. Ar skaļu šņācienu gumija sāka izplesties, un tad ar plakšķi plosts pilnīgi atvērts stāvēja uz piestātnes. Skaņa viņu ausīm likās briesmīgi skaļa.
Grants pagriezās un paskatījās uz dinozauru.
Tiranozaurs norūcās un nošņācās. Tas sakustējās. Grants gribēja mesties skriešus, bet dzīvnieks pakustējas un tad atslējās atpakaļ pret stumbru un izdeva ilgas rūcošas atraugas.
Leksa ar riebumu vēdināja roku gar seju.
Grants no sasprindzinājuma mirka sviedros. Viņš vilka gumijas plostu pāri piestātnei. Tas iekrita ar skaļu plunkšķi.
Dinozaurs turpināja gulēt.
Grants piesēja plostu pie piestātnes un atgriezās šķūnītī, lai paņemtu divas vestes. Viņš tās ielika laivā, pēc tam māja bērniem nākt uz piestātni.
Bāla aiz bailēm, Leksa māja pretī: nē.
Viņš ar žestu aicināja: jā.
Tiranozaurs turpināja gulēt.
Grants padraudēja ar pirkstu. Leksa atnāca, viņš ar žestu parādīja, lai viņa kāpj uz plosta, tad iekāpa Tims, un abi uzvilka glābšanas vestes. Grants iekāpa un atgrūdās no piestātnes. Plosts klusi aizslīdēja līcī. Grants paņēma airus un iestiprināja duļļos. Viņi aizpeldēja tālāk no piestātnes.
Leksa atliecās un skaļi atviegloti nopūtās. Tad viņa pietvīka un ar roku pārklāja muti. Augumiņš sarāvās klusinātās skaņās: viņa cīnījās ar klepu.
Viņa vienmēr ieklepojās nelaikā!
— Leksa, — Tims nikni čukstēja, skatīdamies atpakaļ uz krastu.
Viņa bēdīgi kratīja galvu un rādīja uz kaklu. Viņš saprata, ko viņa rāda: kaklā kņudēja. Viņai vajadzēja iedzert ūdeni. Grants airēja, un Tims noliecās pāri plosta malai, ar delnu pasmēla ūdeni un pastiepa saliekto plaukstu pret māsu.
Leksa skaļi noklepojās. Tima ausīs šī skaņa atbalsojās pāri ūdenim kā šāviens.
Tiranozaurs slinki nožāvājās un pakasīja ar pakaļkāju aiz auss tieši kā suns. Tad atkal nožāvājās. Pēc lieliskajām pusdienām tas bija kā apreibis un lēni cēlās augšā.
Uz plosta Leksa izdvesa klusas gārdzošas skaņas.
Leksa, aizveries, — Tims teica.
Es neko nevaru līdzēt, — viņa nočukstēja un tad atkal klepoja. Grants airēja no visa spēka, plosts ātri virzījās uz līča vidu.
Krastā tiranozaurs bija piecēlies kājās.
Es tur neko nevaru darīt, Timij! — Leksa bēdīgi sauca. — Es neko nevaru darīt!
Šš!
Grants airēja, cik vien ātri varēja.
Tas jau nav no svara, — viņa teica. — Mēs esam pietiekami tālu. Viņš neprot peldēt.
Protams, viņš prot peldēt, tu mazā idiote! — Tims viņai uzkliedza. Krastā tiranozaurs no piestātnes metās ūdenī. Viņš strauji virzījās pa līci viņiem pakaļ.
Nu, bet kā es to varētu zināt? — viņa teica.
Visi zina, ka tiranozauri prot peldēt! Tas ir rakstīts visās grāmatās! Visi rāpuļi prot peldēt!
Čūskas neprot.
Protams, čūskas prot. Tu, idiotei
Nomierinies, — Grants teica. — Turieties pie kaut kā! — Grants vēroja, kā dinozaurs peld. Tiranozaurs tagad bija fīdz krūtīm ūdenī, bet galvu tas varēja turēt augstu virs ūdens virsmas. Grants saprata, ka dzīvnieks nepeld, bet iet, jo pēc dažiem mirkļiem tikai pati galvas virspuse — acis un nāsis — bija virs ūdens. Tas izskatījās kā krokodils, un tas peldēja kā krokodils, mētājot lielo asti no vienas puses uz otru, tā ka ūdens aiz tās putoja. Grants redzēja muguras kūkumu un rievas, kas stiepās pa asti, kad tā reizēm parādījās virs ūdens.
Tieši kā krokodils, viņš nelaimīgs nodomāja. Lielākais krokodils pasaulē.
Man ļoti žēl, dr.Grant! — Leksa raudāja. — Es tā negribēju!
Grants pameta skatienu pār plecu. Līcis šeit bija ne vairāk kā simt jardu plats, un viņi gandrīz bija sasnieguši vidu. Ja viņš turpinās braukt šajā virzienā, ūdens atkal kļūs seklāks. Tiranozaurs varēs atkal iet, un seklā ūdenī
kustēsies ātrāk. Grants sagrieza plostu un sāka airēt emeļiem. Ko jūs darāt?
onozaurs tagad bija tikai dažu jardu atstatumā. Grants īrēja dzirdēt tā aso, šņācošo elpu. Grants paskatījās īriem, bet tie bija no vieglas plastmasas, tie vispār sja par ieroci, ozaurs atmeta galvu un plati atpleta žokļus, pārliektu zobu rindas, un tad, strauji sasprindzinot s, viņš metās uz plostu, gandrīz trāpīja pa gumijas alā galva atsitās pret ūdeni, izveidojies vilnis aiz- plostu tālāk.
nozaurs nogrima zem ūdens, atstādams aiz sevis |us. Līcis bija kluss. Leksa pieķērās apmales rokturiem skatījās atpakaļ. Vai viņš noslīka?
Nē, — Grants teica. Viņš redzēja burbuļus, tad sīku virsmas — tā tuvojās plostam. ;s! — viņš kliedza, kad galva izspiedās zem ikdama plostu un paceldama to gaisā. Plosts ^griezās, pirms nokrita atpakaļ, uariet kaut ko! — Aleksisa kliedza. — Dariet kaut
ants izrāva gaisa pistoli. Tā izskatījās nožēlojami , bet bija iespēja, ja viņš trāpīs dzīvniekam jutīgā acī vai degunā…
nozaura galva parādījās blakus plostam, tas pavēra un ierēcās. Grants notēmēja un izšāva. Bulta pa- gaisā un iedūrās vaigā. Tiranozaurs pakratīja galvu aiz ierēcās.
pēkšņi pāri ūdenim viņi izdzirda atbildes rēcienu. *ietis skatu atpakaļ, Grants krastā ieraudzīja T-reksa i, kurš bija saliecies pāri nogalinātajam zauropodam, skatīja to par savu. Jaunais T-rekss iecirta zobus tad augstu pacēla galvu un ierēcās. Lielais tirano- arī to redzēja, un atbilde nāca nekavējoties — tas zās atpakaļ, lai aizsargātu savu ieguvumu, un strauji ja uz krastu.
Viņš peld prom! — Leksa spiedza, plaukšķi rokas. — Viņš peld prom! Na-na-na-nāā! Dumjai. zaurs!
Jaunais tiranozaurs krastā izaicinoši rēca. Saniknoti lielais tiranozaurs izdrāzās no līča pilnā ātrumā, ūde straumēm plūda no milzīgā ķermeņa, kad tas uzskrēja ( kalnā aiz piestātnes. Jaunais nolieca galvu un bēga, žokļ vēl bija saplosītā gaļa.
Lielais tiranozaurs metās tam pakaļ garām saplosīta^ zauropodam un pazuda aiz pakalna. Viņi dzirdēja tā p€4l draudošo rēcienu, tad plosts devās uz ziemeļiem ap lagūr izliekumu uz upi.
Paguris no airēšanas, Grants sašļuka, krūtis cilājās. Vi nevarēja atgūt elpu un elsodams gulēja uz plosta.
Vai ar jums viss kārtībā? — Leksa jautāja.
Vai no šī brīža tu darīsi to, ko es teikšu?
Labi, — viņa nopūtās, it kā viņš tikko būtu iz iii: visnesaprātīgāko prasību pasaulē. Brītiņu viņa «"k?» pa ūdeni. — Jūs vairs neairējat, — viņa teic