Eimija ir gorilla, — atbildēja Pīters Eliots.
Otra diena
SANFRANCISKO
1979. gada 14. jūnijs
1. Eimijas projekts
Būtu netaisni apgalvot, kā to vēlāk darīja daži primato- logi, ka Pīteram Eliotam 1979. gada jūnijā vajadzēja «bēgt no pilsētas». Viņa motīvi un plāni par došanos uz Kongo ir pieminēšanas vērti. Profesors Eliots un viņa darbinieki bija nolēmuši doties uz Āfriku jau divas dienas pirms Ka- renas zvana.
Tomēr tā ir taisnība, ka Pīteram Eliotam uzbruka — gan dažādas organizācijas, gan prese, gan kolēģi pētnieki, gan kolēģi no viņa nodaļas Bārklijā. Visbeidzot, Eliotu jau sāka dēvēt par «nacistisko noziedznieku», kas nodarbojas ar «mēmu [sīc] dzīvnieku spīdzināšanu». Nebūs pārspīlēts, sakot, ka 1979. gada pavasarī Eliotam bija jācīnās par savu «profesionālo dzīvību».
Viņa pētījumi bija sākušies nepamanīti, gandrīz nejauši. Pīters Eliots bija divdesmit trīs gadus vecs Bārklijas Antropoloģijas nodaļas maģistrants, kad pirmoreiz izlasīja par gadu vecu gorillu, kas atvesta no Mineapoles zoodārza uz Sanfrancisko veterinārās medicīnas skolu, lai dzīvniekam ārstētu amēbisko dizentēriju. Tas bija 1973. gadā, kad primātu valodas pētījumi vēl tikai sākās.
Doma par to, ka primātiem var iemācīt kādu valodu, bija ļoti sena. 1661. gadā Semjuels Pepiss bija Londonā redzējis šimpanzi un ierakstījis savā dienasgrāmatā, ka tā bijusi «kopumā tik līdzīga cilvēkam, ka… es tiešām ticu, ka tā diezgan daudz saprot angliski, un, manuprāt, tai varētu iemācīt runāt vai rādīt zīmes». Cits septiņpadsmitā gadsimta rakstnieks gāja vēl tālāk, sacīdams: «Mērkaķi un babuīni… prot runāt, bet to nedara, baidoties, ka viņus liks pie darba.»
Tomēr nākošajos trijos gadsimtos mēģinājumi iemācīt pērtiķus runāt bija nesekmīgi. Šo mēģinājumu kulminācija bija visai pretenciozais kāda Floridas pāra — Kīta un Kei- tijas Heizu — eksperiments, kuri piecdesmito gadu sākumā sešus gadus audzināja šimpanzi, vārdā Vikija, tā, it kā tā būtu cilvēkbērns. Šajā laikā Vikija iemācījās četrus vārdus — «mamma», «papa», «krūze» un «opā!». Bet viņas izruna bija samocīta un attīstība lēna. Šīs grūtības šķita apliecinām zinātnieku lokā arvien pieaugošo pārliecību, ka cilvēks ir vienīgais dzīvnieks, kas spēj runāt Šajā sakarā jāmin raksturīgais Džordža Geiloda Simpsona izteikums: «Valoda ir… cilvēka viszīmīgākā atšķirīgā pazīme: visi normāli cilvēki prot runāt; neviens cits pašlaik dzīvojošs organisms to neprot»
Tas šķita tik pašsaprotami, ka turpmākajos piecpadsmit gados neviens nenopūlējās ar pērtiķu runātmācī- šanu. Tad 1966. gadā Beatrise un Allens Gārdneri no Reno Nevadā pārskatīja nofilmēto Vikijas runu. Viņiem šķita, ka Vikijai lielākās grūtības sagādā nevis valoda, bet tieši runāšana. Viņi novēroja, ka pērtiķa lūpu kustības ir neveiklas, taču žesti ir plastiski un izteiksmīgi. Secinājums bija pats par sevi saprotams — jāmēģina zīmju valoda.
1966. gada jūnijā Gārdneri sāka mācīt Amerikāņu zīmju valodu (Ameslan, ASL) šimpanzēnam, vārdā Vašo. Vašo ASL apguva strauji, 1971. gadā viņa jau zināja 160 zīmes, ko lietoja saziņā. Viņa arī veidoja savas zīmju kombinācijas reālijām, ko agrāk nebija pazinusi: kad viņai pirmoreiz parādīja arbūzu, viņa to apzīmēja par «ūdens augli».
Gārdneru darbs izraisīja ļoti pretrunīgu reakciju. Kā izrādījās, ļoti daudzi zinātnieki bija krietni nopūlējušies, lai pierādītu, ka pērtiķi nav spējīgi sazināties ar valodu. (Kā sacīja kāds pētnieks: «Ak Dievs, iedomājieties vien visus tos slavenos vārdus, kas saistās ar visiem šiem gadu desmitiem turpinātajiem zinātniskajiem pētījumiem, — un visi uzskata, ka tikai cilvēkiem piemīt valoda. Nu gan ir ziepes.»)
Vašo sekmes pamudināja uzsākt vēl citus valodas mācīšanas eksperimentus. Šimpanzi, vārdā Lūsija, mācīja sazināties ar datora palīdzību, citai, ko sauca Sāra, mācīja likt uz tāfeles plastmasas burtus. Pētīja arī citus pērtiķus. Orangutānu Alfrēdu sāka mācīt 1971. gadā, līdzenumu gorillu Koko — 1972., bet 1973. gadā Pīters Eliots sāka savu darbu ar kalnu gorillu Eimiju.
Pirmajā reizē, kad viņš aizgāja uz slimnīcu, lai iepazītos ar Eimiju, Eliots ieraudzīja aizkustinošu, mazu, nomierinošiem līdzekļiem piebarotu radījumu, kura vārgās, melnās rokas un kājas bija piesietas pie lāviņas. Viņš pieskārās viņas galvai un maigi sacīja:
— Sveika, Eimij, es esmu Pīters.
Eimija tūlīt sakoda viņa roku līdz asinīm.
Par spīti šim nelabvēlīgajam sākumam, no tā izveidojās neparasti veiksmīga pētījumu programma. 1973. gadā jau bija labi apgūts pamata mācību paņēmiens, tā saucamā veidošana. Dzīvniekam parādīja priekšmetu, tad pētnieks «ieveidoja» dzīvnieka roku pareizajā žestā, līdz asociācija nostiprinājās. Vēlākās pārbaudes apliecināja, ka dzīvnieks saprot žesta nozīmi.
Kaut arī pamata metodoloģija bija vienāda, tās lietojumā izpaudās asa konkurence. Pētnieki sacentās zīmju iemācīšanas ātruma vai vārdu krājuma apjoma ziņā. (Pie cilvēkiem vārdu krājums tiek uzskatīts par labāko garīgās attīstības rādītāju.) Šinī gadījumā zīmju apgūšanas ātrums bija vai nu pētnieka prasmju, vai pērtiķa saprāta mērs.
Līdz šim bija skaidri konstatēts, ka dažādiem pērtiķiem piemita dažādas personības iezīmes. Kāds no pētniekiem to komentēja šādi: «Šie pētījumi, iespējams, ir vienīgā nozare, kurā akadēmiskās tenkas pievēršas mācāmajiem, nevis pasniedzējiem.» Konkurences un kašķī- guma arvien vairāk piesātinātajā primatoloģijas pasaulē dzirdēja runājam, piemēram, ka Lūsija ir dzērāja, Koko — neaudzināts puišelis, ka Lanai galvu sagrozījusi slava («viņa strādā tikai tad, ja klāt ir reportieris») un Nims ir tik stulbs, ka būtu saucams par Dumu.
No pirmā acu uzmetiena var šķist dīvaini, kāpēc Pīteram Eliotam būtu bijis jākļūst par šo uzbrukumu mērķi, jo glītajam un visai kautrīgajam jaunajam cilvēkam, Meri- nas grāfistes bibliotekāra dēlam, visu šo laiku bija izdevies izvairīties no nesaskaņām. Eliota publikācijas bija vienkāršas un atturīgas, viņa sekmes darbā ar Eimiju labi dokumentētas, viņš neizrādīja interesi par skaļu reklāmu un nebija starp tiem pētniekiem, kuri veda savus pērtiķus uz Karsoņa vai Grifina televīzijas raidījumiem.
Taču Eliota biklums slēpa ne tikai asu prātu, bet arī lielu godkāri. Ja viņš izvairījās no nesaskaņām, tad tikai tādēļ, ka tām neatlika laika, — jau gadiem ilgi Eliots strādāja naktīs un brīvdienās un prasīja tādu pašu atdevi no savas grupas un Eimijas. Viņš ļoti labi prata dabūt naudu savam projektam; visās dzīvnieku uzvedības pētnieku konferencēs, kur citi staigāja džinsos un rūtainos kreklos, Eliots ieradās uzvalkā ar vesti. Eliots bija nospraudis sev mērķi kļūt par vadošo pērtiķu pētnieku, un Eimijai bija jākļūst par pārāko starp pērtiķiem.
Eliotam tā veicās ar finansējuma atrašanu, ka 1975. gadā Eimijas projekta budžets bija 160 000 dolāru un projekta grupā bija astoņi darbinieki, ieskaitot bērnu psihologu un datoru programmētāju. Kāds, kas vēlāk strādāja Bergrena institūtā, reiz teica, ka Eliota veiksmes avots slēpās tajā apstāklī, ka viņš «labi prata apieties ar naudu; piemēram, Eimijas projekts dabūja par savu naudu par 50% vairāk datorlaika, jo viņš ar savu terminālu pieslēdzās līnijai naktīs un brīvdienās, kad datorlaiks ir lētāks. Viņš bija ļoti taupīgs. Un mērķtiecīgs, protams, — Eliotu acīm redzami neinteresēja nekas cits, kā vien viņa darbs ar Eimiju. Viņš bija garlaicīgs sarunu biedrs, bet no mūsu viedokļa — ļoti drošs vadītājs. Grūti izšķirt, kurš ir patiešām lielisks, vieglāk pamanīt, kurš ir apsēsts, kas galu galā var izrādīties svarīgāk. Mēs paredzējām, ka Eliots veiks lielas lietas.»