Sarežģījumi Pītera Eliota darbā sākās 1979. gada 2. februārī. Eimija dzīvoja furgoniņā Bārklijas universitātes pilsētiņā; naktis viņa tur pavadīja vienatnē un parasti 110 rīta vētraini apsveica atnākušos. Taču tajā rītā Eimijas projekta darbinieki atrada viņu neraksturīgi drūmā garastāvoklī, visai uzbudināmu un asarainām acīm, viņa izturējās tā, it kā tai būtu nodarīts pāri.
Eliots saprata, ka naktī kaut kas ir atgadījies. Kad Eimi- jai to pajautāja, viņa tikai atkārtoja žestus, kas nozīmētu «miega kaste», jaunu vārdu savienojumu, kas Eliotam nebija pazīstams un saprotams. Pats par sevi tas nebūtu nekas dīvains, Eimija visu laiku radīja jaunus vārdu savienojumus, un bieži tos bija grūti atšifrēt Tikai pirms dažām dienām viņa bija visus samulsinājusi, runādama par «krokodilu pienu». Beigu beigās viņi attapa, ka Eimijas piens ir saskābis un, tā kā viņa necieta krokodilus (ko redzējusi gan bija tikai bilžu grāmatās), Eimijai bija kaut kā ienācis prātā, ka skābais piens būtu saucams par «krokodilu pienu».
Tagad viņa runāja par «miega kasti». Vispirms viņi domāja, ka tas varētu būt attiecināms uz Eimijas ligzdai līdzīgo guļvietu. Bet izrādījās, ka viņa lieto «kasti» sev parastajā nozīmē — tā saucot televizoru.
Eimijas furgonā visu, ieskaitot televizoru, visu diennakti kontrolēja dators. Viņi pārbaudīja, vai naktī varētu būt bijis ieslēgts televizors, kas tādējādi būtu traucējis Eimijas miegu. Tā kā Eimijai patika skatīties televizoru, pastāvēja iespēja, ka viņai izdevies pašai ieslēgt aparātu. Bet Eimija šķita nicinoši skatāmies, kad viņi ņēmās ap reālo televizoru furgonā. Viņa nepārprotami bija domājusi ko citu.
Visbeidzot viņiem izdevās noskaidrot, ka ar «miega kasti» viņa domājusi «miega ainas». Kad Eimijai jautāja par šīm ainām, viņa rādīja, ka tās bijušas «sliktas ainas» un «vecas ainas» un ka tās «saraudinājušas Eimiju».
Viņa tātad sapņoja.
Fakts, ka Eimija ir pirmais primāts, kas atstāsta sapņus, izraisīja milzīgu satraukumu Eliota darbiniekos. Bet satraukumam bija īss mūžs. Kaut arī Eimija redzēja sapņus arī nākamajās naktīs, viņa atteicās par tiem runāt, patiesību sakot, likās, ka viņa vaino pētniekus par šo jauno un mulsinošo iejaukšanos viņas garīgajā dzīvē. Vēl ļaunāk bija tas, ka viņas izturēšanās nomodā satraucoši pasliktinājās.
Vārdu apguves ātrums samazinājās no 2,7 vārdiem nedēļā līdz 0,8 vārdiem, spontānās vārdveidošanas rādītājs nokritās no 1,9 uz 0,3. Uzmanības indekss samazinājās uz pusi. Garastāvokļa nenoturība kļuva izteiktāka, nepastāvīga un nemotivēta uzvedība kļuva par parastu parādību, katru dienu atgadījās dusmu lēkmes. Eimija bija četrar- pus pēdas gara un svēra 130 mārciņu. Viņa bija ārkārtīgi spēcīgs dzīvnieks. Darbinieki sāka jau šaubīties par iespējām Eimiju savaldīt
Atteikums runāt par šiem sapņiem viņus mulsināja. Viņi izmēģināja visdažādākās pētnieciskās pieejas — rādīja Eimijai attēlus no grāmatām un žurnāliem, cauru diennakti novēroja viņu ar videoiekārtu cerībā, ka Eimija, vienatnē palikusi, atklās kaut ko būtisku (līdzīgi maziem bērniem, Eimija bieži «runājās ar sevi»); tika izmēģināts vesels komplekss neiroloģisko testu.
Paveicās ar zīmēšanu.
Panākumi tika gūti uzreiz. Eimijai iepatikās zīmēt ar pirkstu, pēc tam, kad viņi krāsām sāka jaukt klāt sarkanos piparus, Eimija arī pārstāja laizīt pirkstus. Viņa zīmēja ātri un vienu un to pašu, bet pati darbība šķita viņu nomierinām, viņa arvien vairāk līdzinājās agrākajai Eimijai.
Deivids Bergmans, bērnu psihologs, konstatēja, ka «tas, ko Eimija zīmē, ir nepārprotami saistītu tēlu kopums — apgāzti pusloki vai pusapļi, kas vienmēr saistīti ar zaļu vertikālu līniju kopu. Eimija saka, ka zaļās līnijas ir mežs, pusapļus viņa sauc par 'sliktajām mājām' vai 'vecajām mājām'. Bieži viņa piezīmē ari melnus apļus, ko sauc par 'alām'.»
Bergmans brīdināja no pārsteidzības, pieņemot šķietami acīm redzamo secinājumu, ka Eimija zīmē senas ēkas džungļos. «Noskatoties, kā viņa zīmē, vienu zīmējumu pēc otra, atkal un atkal, es pārliecinos, ka šie tēli ir intīmi un uzmācīgi. Šīs vīzijas viņu nomoka, un Eimija cenšas no tām atbrīvoties, ieslodzīt tās zīmējumos uz papīra.»
Patiesībā šo vīziju būtība tā arī palika neizprotama Eimijas projekta darbiniekiem. 1979. gada aprīļa beigās viņi nonāca pie atzinuma, ka šiem sapņiem varētu būt četri izskaidrojumi. Nopietnības secībā tie ir šādi:
Šie sapņi ir mēģinājums sakārtot viņas ikdienas pieredzi. Tas būtu parastais cilvēku sapņu izskaidrojums, taču viņi šaubījās, vai Eimijas gadījumā tas ir piemērojams.
Sapņi ir pusaudža pārejas perioda parādība. Eimija savos septiņos gados bija gorillu pusaudze, un apmēram gadu viņai bija novērojamas raksturīgās pusaudža parādības — dusmu mija ar sapīkumu, neapmierinātība ar savu izskatu, interese par pretējo dzimumu.
Sapņi ir šīs sugas kopēja iezīme. Varētu būt, ka nepatīkami sapņi ir visiem gorillām un savvaļā to radītais stress kaut kādā veidā tiek mazināts ar grupas kopējo uzvedību. Taču, lai gan savvaļas gorillas bija pētīti jau visus pēdējos divdesmit gadus, šādai hipotēzei nebija nekāda apstiprinājuma.
Sapņi ir ārprāta pirmās pazīmes. No tā baidījās visvairāk. Lai ar panākumiem mācītu pērtiķi, vajadzēja sākt darbu ar mazuli; tikai gadiem ejot, pētnieki varēja noskaidrot, vai viņu mācāmais izaugs par gudru vai dumju, nepaklausīgu vai padevīgu, veselu vai slimīgu dzīvnieku. Pērtiķu veselība pastāvīgi sagādāja rūpes, daudzas programmas sabruka vai apstājās, tā zaudējot gadiem ilgi ieguldītas pūles un līdzekļus, pērtiķiem ejot bojā no fiziskām vai garīgām slimībām. Timotijs, šimpanze no Atlan- tas, 1976. gadā kļuva psihotisks un praktiski izdarīja pašnāvību, aizrīdamies ar saviem izkārnījumiem. Moriss, orangutāns Čikāgā, kļuva izteikti neirotisks, viņam attīstījās dažādas fobijas, kas praktiski 1977. gadā apturēja tālāko darbu. Lai kā tas ari būtu, tas pats saprāts, kura dēļ pērtiķi kļuva par pētījumu objektiem, padarīja tos tikpat labilus kā cilvēkus.
Eimijas projekts vairs nespēja panākt nekādu tālākvir- zību. 1979. gada maijā viņi pieņēma spontānu lēmumu — publicēt Eimijas zīmējumus — un iesniedza tos Journal of Behavioral Sciences.
2. Atklājums
«Kalnu gorillas sapņi» tā ari netika publicēti. Saskaņā ar ierasto kārtību rakstu nosūtīja trim zinātniekiem no redakcijas padomes recenzēšanai, taču viens eksemplārs kaut kā (vēl tagad nav skaidrs — kā) nonāca Primātu aizsardzības aģentūras rokās. Šī grupa bija izveidojusies Ņujorkā 1975. gadā, lai novērstu «nedrošu un nelikumīgu apzinīgo primātu ekspluatāciju nevajadzīgos laboratoriskos pētījumos». [1]
3. jūnijā PAA uzsāka Bārklijas Zooloģijas nodaļas pike- tēšanu, pieprasot Eimijas «atbrīvošanu». Vairākums demonstrantu bija sievietes, klāt bija ari daži mazi bērni; vietējās televīzijas ziņās parādījās videoieraksts, kurā astoņgadīgs zēns turēja plakātu ar Eimijas fotogrāfiju un sauca: «Brīvību Eimijai! Brīvību Eimijai!»
Tā bija taktiska kļūda, ka Eimijas projekts nolēma ignorēt šos protestus un aprobežoties ar īsu paziņojumu presei, kurā teikts, ka PAA ir tikusi «nepareizi informēta». Šis paziņojums bija publicēts Bārklijas informācijas biļetenā.