ieplestas, bet aste nolaista starp kājām. Viņš neizskatījās pēc laimīga kaķa.
- Slikta vieta, kaķis izmeta, ja to vispār var saukt par vietu, bet es tam nepiekrītu. Ko tu šeit dari?
- Pētu.
- Seit neko nevar atrast, kaķis bilda. Tā ir tikai ārpuse, šīs vietas daļa, ko viņa nav papūlējusies uztaisīt līdz galam.
- Vina?
- Tā, kas sevi sauc par tavu citu māti, kaķis sacīja.
- Kas vina ir?
Kaķis neko neatbildēja, tikai turpināja soļot meitenei līdzās bālganajā miglā.
Priekšā pēkšņi iznira augsta un tumša veidojuma aprises.
- Tu kļūdījies, Koralīna izsaucās, šeit tomēr kaut kas ir!
Aprises kļuva skaidrākas: tā bija tumša māja, kas slējās bezveidīgajā baltumā.
- Bet tā taču ir… Koralīna sastomījās.
- Māja, no kuras tu nupat izgāji, kaķis piekrita. Tieši tā.
- Varbūt es vienkārši miglā nogriezos pa apli, Koralīna ieminējās.
Kaķis salieca astes galiņu jautājuma zīmē un nolieca galvu uz sāniem. Tu varbūt, bet es gan noteikti ne. Slikta vieta, tiešām.
- Bet kā tad var aiziet projām un, vienalga, atgriezties?
- Ļoti viegli, kaķis atteica, iedomājies cilvēku, kas iet apkārt zemeslodei. Viņš sāk iet projām no kaut kurienes un beigās atgriežas tajā pašā vietā.
- Pasaule gan ir maza, Koralīna bilda.
- Viņai tā ir pietiekami liela, kaķis sacīja. Zirnekļa tīklam jābūt vien tik lielam, lai varētu noķert mušas.
Koralīnai pārskrēja drebuļi.
- Cits tēvs teica, ka viņa nostiprina visus vārtus un durvis, lai tu netiktu iekšā.
- Viņa to var mēģināt, kaķis iesmējās, nelikdamies noraizējies. Nu, protams. Viņa to var mēģināt. Abi stāvēja koku skupsnā pie mājas. Šie koki jau izskatījās daudz reālāki. Tādās vietās kā šī ir daudzas ieejas un izejas, par ko pat viņai nav ne jausmas.
- Vai viņa uztaisīja šo vietu? prasīja Koralīna.
- Uztaisīja, atrada kāda starpība? kaķis atjautāja. Lai kā arī būtu, viņai tā pieder jau ļoti ilgi. Paga… Te kaķis notrīsēja un metās lēcienā, un, pirms Koralīna paspēja samirkšķināt acis, viņš jau sēdēja, ar ķepu piespiedis pie zemes lielu, melnu žurku. Nevarētu sacīt, ka man patiktu žurkas arī labākā situācijā, kaķis izmeta saviesīgā tonī, it kā nekas nebūtu noticis. Bet šajā vietā visas žurkas ir viņas spiegi.
Vina tās lieto kā savas acis un rokas… Tad kakis atlaida žurku.
Tā paskrēja pāris metru, kaķis slaidā lēcienā tai uzklupa un smagi ieblieza ar ķepu, kam bija izlaisti nagi, bet ar otru piespieda to pie zemes. Man ļoti patīk šis cēliens, kaķis gandarīts nomurrāja. Vai gribi to redzēt vēlreiz?
- Negribu vis, sacīja Koralīna. Kāpēc tu tā dari? Tu taču viņu moki.
- Mmm, kaķis noņurdēja un palaida žurku.
Tā apdullusi aizstreipuļoja dažus soļus, tad ņēmās skriet. Ar vienu ķepas sitienu kaķis to pasvieda gaisā un noķēra zobos.
- Izbeidz vienreiz! Koralīna iesaucās.
Kaķis nometa žurku starp priekšķepām. Esmu dzirdējis viedokli, viņš nopūzdamies sacīja zīdainā balsī, ka kaķa tieksme spēlēties ar medījumu esot žēlsirdīga tā reizēm dod iespēju izbēgt mazajai, muļķīgajai, skrienošajai uzkodai. Vai tavam ēdienam bieži tiek dota šāda iespēja?
Tad viņš paķēra žurku zobos un ienesa mežiņā.
Koralīna atgriezās mājā.
Viss bija kluss, tukšs un pamests. Viņas soļi uz tepiķotās grīdas izskanēja īpaši skaļi. Saulstaru kūlī dejoja putekļi.
Koridora viņā galā bija spogulis. Koralīna redzēja sevi ejam tam pretim un atspulgā šķita sev drosmīgāka, nekā jutās. Spogulī nekas cits nebija redzams tikai viņa koridorā.
Koralīnas plecam pieskārās roka, un viņa paskatījās uz augšu. Viņas cita māte cieši skatījās uz meiteni ar melnām pogu acīm.
- Koralīna, manu mīļumiņ, viņa sacīja. Šķiet, ka tagad, kad beidzot esi atgriezusies no pastaigas, mēs varētu uzspēlēt kādu spēli. Klasītes? Laimīgo ģimeni? Monopolu?
- Tevis spogulī nebija, teica Koralīna.
Cita māte pasmaidīja. Spoguļiem nekad nevar uzticēties. Nu, kādu spēli tad mēs sāksim?
Koralīna papurināja galvu. Es negribu ar tevi spēlēties. Es gribu iet mājās un būt kopā ar saviem īstajiem vecākiem. Es gribu, lai tu viņus atbrīvo. Lai tu mūs visus atbrīvo.
Viņas cita māte ļoti lēni pašūpoja galvu. Vēl skaudrāk par pūķa zobiem, viņa teica, sāp meitas nepateicība. Tomēr pat nepiekāpīgāko garu var lauzt ar mīlestību. Viņas garie, baltie pirksti kustējās kā ūdenszāles.
- Man nav nekāda nodoma tevi mīlēt, Koralīna sacīja, lai ko tu arī teiktu. Tu nevari mani piespiest sevi mīlēt.
- Parunāsim par to, bilda viņas cita māte, pagriezās un iegāja dzīvojamā istabā. Koralīna viņai sekoja.
Cita māte atsēdās uz lielā dīvāna. Viņa pacēla iepirkumu somu un izņēma no tās baltu, čaukstošu papīra turzu.
- Vai vēlies kādu? viņa pieklājīgi piedāvāja, pastiepjot turzu Koralīnai.
Domājot, ka tur iekšā ir īrisi vai "Rafaello", Koralīna ieskatījās turzā. Tā līdz pusei bija pilna ar lielām, spīdīgām vabolēm, kas rāpuļoja cita virs citas, lai izkļūtu ārā.
- Nē, negribu gan, Koralīna atcirta.
- Kā nu vēlies, teica viņas cita māte. Viņa rūpīgi izraudzījās īpaši brangu un koši melnu eksemplāru, norāva tai kājiņas, iemeta tās lielā stikla pelnutraukā uz galdiņa pie dīvāna un iesvieda vaboli mutē.
- Mmm, viņa sacīja, labsajūtā skraukšķinādama kukaini, un paķēra nākamo.
- Tu esi slima, Koralīna teica, slima, ļauna un šausmīga.
- Vai tad tā drīkst runāt ar savu māti? viņas cita māte vaicāja, lēni gremojot vaboli.
- Tu man neesi nekāda māte, Koralīna atcirta.
Viņas cita māte to neņēma vērā. Labi, es saprotu. Tu šobrīd esi pārāk satraukta. Varbūt pēcpusdienā mēs varētu kopā kaut ko izšūt vai pagleznot ar akvareļkrāsām. Tad paēdīsim vakariņas, un, ja tu labi uzvedīsies, pirms gulētiešanas drīkstēsi paspēlēties ar žurciņām. Es tev palasīšu pasaciņu, silti sasegšu un noskūpstīšu pirms miedziņa. Viņas garie, baltie pirksti notrīsēja kā noguruša tauriņa spārni, un Koralīnai pārskrēja šermuļi.
- Nē, meitene teica.
Cita māte apsēdās uz dīvāna. Viņas mute savilkās šaurā līnijā un lūpas sakniebās. Viņa iemeta mutē vēl vienu vaboli, tad vēl vienu, it kā tās būtu rozīnes šokolādē. Viņas lielie, melnie pogu redzokļi cieši vērās Koralīnas brūnajās acīs. Viņas spīdīgie, melnie mati vijās ap pleciem, it kā tos kustinātu vēja pūsma, ko Koralīna nespēja sajust.
Kādu minūti abas raudzījās viena otrā. Tad cita māte noteica: Laba uzvedība, tā gan! Viņa rūpīgi salocīja papīra turzu, lai vaboles nevarētu izbēgt, un ielika to atpakaļ iepirkumu somā. Tad viņa piecēlās, cēlās, cēlās, cēlās, līdz izskatījās lielāka, nekā Koralīna jebkad bija redzējusi. Viņa iebāza roku priekšauta kabatā un izvilka lielo, melno durvju atslēgu, savilka pieri grumbās un iesvieda atslēgu iepirkumu somā, tad izvilka sīku, sudrabotu atslēdziņu un triumfējoši izslēja to gaisā.
- Tiktāl nu mēs esam. Tas ir tevis dēl, Koralīna. Tevis labā. Jo es tevi mīlu. Tev jāiemācās labi uzvesties. Laba uzvedība galu galā rada cilvēku.
Ievilkusi Koralīnu gaitenī, viņa stūma to pretim spogulim, tad, ielikusi atslēdziņu spoguļa virsmā, pagrieza to kā slēdzenē. Spogulis atvērās kā durvis, aiz tā bija tumsa.