Tu varēsi iznākt ārā, kad būsi iemācījusies kaut mazliet labi uzvesties, paziņoja viņas cita māte, un kad būsi gatava kļūt par mīlošu meitu.
Saķērusi Koralīnu, cita māte to iegrūda tumšajā telpā aiz spoguļa. Pie viņas apakšlūpas bija pielipusi vaboles kājiņa, un melnajās pogu acīs nebija nekādas izteiksmes.
Tad viņa aizcirta spoguli-durvis un atstāja Koralīnu tumsā.
SIRDS DZIĻUMOS Koralīna juta briestam žēlu raudienu. Viņa to apturēja, pirms tas bija izlauzies. Dziļi ievilkusi elpu, viņa atbrīvojās no raudiena, tad izstiepa rokas, lai aptaustītu ieslodzījuma telpu. Tā bija slotu skapja lielumā: pietiekami augsta, lai tajā sēdētu vai stāvētu, bet pārāk šaura, lai atgultos.
Pieskaroties vienai sienai, Koralīna juta, ka tā ir no stikla, taču ļoti auksta.
Meitene vēlreiz pārbaudīja telpu, pārlaižot plaukstas pār visām virsmām, ko vien varēja atrast, meklējot durvju kliņķus, slēdžus vai aizbīdņus kaut ko, kas palīdzētu izkļūt ārā, un neatrada neko.
Pāri delnai pārskrēja zirneklis, un Koralīna ar pūlēm apspieda kliedzienu. Taču, ja neņēma vērā zirnekli, viņa šajā skapī piķa tumšumā bija viena pati.
Tad viņas pirksti pieskārās kaut kam, kas dīvainā kārtā likās esam cilvēka vaigs un lūpas, sīkas un aukstas, un kāda balss iečukstēja viņai ausī: Klusu, nesaki ne vārda, jo ragana noteikti klausās!
Koralīna cieta klusu.
Meitene juta, kā auksta roka skar viņas seju, pirksti pārskrien tai pāri kā liegi naktstauriņa spārni.
Cita balss, tik stomīga un neskaidra, ka Koralīna nevarēja īsti saprast, vai tā neskan tikai viņas iztēlē, ierunājās: Vai tu esi dzīva?
- Jā, atčukstēja Koralīna.
- Nabaga bērniņš, teica pirmā balss.
- Kas jūs esat? Koralīna vaicāja.
- Vārdi, vārdi, vārdiņi, atskanēja vēl viena balss tālumā. Vārdi ir pirmais, kas izgaist, pēc tam kad izbeidzas elpa un sirdspuksti. Mēs paturam savas atmiņas ilgāk nekā savus vārdus. Man prātā vēl aizvien ir kāda aina mana auklīte maija rītā nes manu rotaļu stīpu un nūjiņu, rīta saule apmirdz viņu un tulpes, kas šūpojas vējā. Bet man ir aizmirsies auklītes vārds un tulpju vārdi arīdzan.
- Es nedomāju, ka tulpēm ir vārdi, ieminējās Koralīna. Tās ir vienkārši tulpes.
- Var jau būt, balss skumji izdvesa. Bet man vienmēr šķita, ka šīm tulpēm noteikti ir katrai savs vārds. Tās bija sarkanas un oranžas ar sarkanu, un sarkanas ar oranžu, un dzeltenas līdzīgas oglēm bērnistabas kamīnā ziemas novakarē. Es tās atceros.
Balss izklausījās tik sērīga, ka Koralīna pastiepa roku pret vietu, no kurienes tā skanēja, un, atradusi aukstu delnu, cieši to saspieda.
Viņas acis palēnām aprada ar tumsu. Tagad Koralīna redzēja vai tikai iedomājās redzam trīs apveidus, katru tik bālu un neskaidru kā mēnesi dienas debesīs. Tās bija bērnu figūras aptuveni viņas augumā. Aukstā roka atbildēja viņas spiedienam.
- Paldies tev, balss nočukstēja.
- Vai tu esi meitene? Koralīna vaicāja. Vai varbūt puika?
Balss kādu brīdi klusēja. Bērnībā es nēsāju kleitas un mani mati bija gari un sprogaini, balss vilcinoties sacīja. Bet, ja nu tu tā jautā, tad liekas, ka kādu dienu viņi man atņēma kleitas, izsniedza šortus un nogrieza matus.
- Tādām lietām mēs vairs nepievēršam uzmanību, ieteicās pirmā balss.
- Tad jau iznāk, ka es biju puika, sacīja tas, kura roku turēja Koralīna. Jā, domāju, ka es biju puika. Un šis apveids telpas tumšumā nedaudz iemirdzējās.
- Kas gan ar jums visiem noticis? Koralīna vaicāja. Kā jūs šeit nokļuvāt?
- Viņa mūs šeit pameta, balss sacīja. Viņa nolaupīja mūsu sirdis, viņa nolaupīja mūsu dvēseles, viņa atņēma mūsu dzīvības, viņa atstāja mūs šeit, un tad viņa aizmirsa par mums šajā tumsā.
- Ak jūs, nabadziņi, Koralīna bilda. Cik ilgi tad jūs esat šeit?
- Ļoti, ļoti ilgi, viena no balsīm atbildēja.
- Jā gan. Ilgāk, nekā var saskaitīt, cita balss pievienojās.
- Es izgāju pa bufetes istabas durvīm, ieteicās tās būtnes balss, kas pieļāva, ka bijis puika, un atkal biju viesistabā. Bet viņa jau mani gaidīja. Viņa teica, ka esot mana cita māte, bet savu īsto mammu es vairs nekad neredzēju.
- Bēdz! ierunājās pirmā balss, kas, kā Koralīnai šķita, piederēja meitenei. Bēdz prom, kamēr tavās plaušās vēl ir gaiss, tavās dzīslās asinis un tavā sirdī siltums. Bēdz aši prom, kamēr tev vēl ir tavs prāts un dvēsele.
- Es netaisos bēgt, pavēstīja Koralīna, viņa ir paņēmusi manus vecākus. Esmu atnākusi, lai viņus atbrīvotu.
- Aha, bet viņa turēs tevi šeit tik ilgi, līdz dienas kļūs par pīšļiem, lapas nobirs un gadi paies cits pēc cita kā pulksteņa tikšķi.
- Nu nē, Koralīna iebilda, tā tas nenotiks vis.
Telpā aiz spoguļa iestājās klusums.
- Varbūt, tumsā ierunājās viena no balsīm, ja atgūsi savu mammu un tēti no raganas varas, tu varētu atbrīvot arī mūsu dvēseles?
- Vai viņa tās ir paņēmusi?
- Jā gan. Un noslēpusi.
- Tāpēc jau mēs nespējām no šejienes aiziet pēc tam, kad nomirām. Viņa mūs paturēja, viņa barojās no mums, līdz no mums nekas vairs nav palicis pāri, tikai tāda kā čūskas āda un zirnekļa čaula. Mīļo meitenīt, atrodi mūsu noslēptās sirdis!
- Un kas notiks ar jums, ja man tas izdosies? Koralīna jautāja.
Balsis neko neatbildēja.
- Un ko viņa izdarīs ar mani? Koralīna turpināja.
Bālganie apveidi mazliet notrīsēja. Meitene nodomāja, ka tie ir tikai tēlu pārpalikumi, līdzīgi atblāzmai, ko cilvēka acīs atstāj spoža gaisma, kad izslēdz elektrību.
- Tas nav sāpīgi, viena no balsīm izdvesa.
- Viņa paņems tavu dzīvību un visu to, kas tu esi un kas tev svarīgs, un viņa atstās tev tikai miglu. Viņa atņems tavu prieku. Vienu dienu tu pamodīsies un tava sirds un dvēsele būs izgaisušas. Tu būsi čaula, dūmu vērpete nekas vairāk par sapnī redzētu būtni vai atmiņu par kaut ko aizmirstu.
- Tukšs, nočukstēja trešā balss, tukšs, tukšs, tukšs, tukšs.
- Tev jābēg prom, kāda no balsīm ieteicās.
- Es tā nedomāju, atbildēja Koralīna, es jau mēģināju aizbēgt, bet tas neko nelīdzēja. Viņa ir atņēmusi manus vecākus. Vai jūs nepateiktu, kā tikt ārā no šīs telpas?
- Ja zinātu, mēs noteikti tev pateiktu.
- Ak jūs, nabadziņi! Koralīna pie sevis nomurmināja.
Meitene apsēdās, novilka svīteri, sarullēja to un aizlika aiz galvas kā spilvenu.
- Viņa neturēs mani šajā tumsā visu laiku, Koralīna ierunājās, viņa atveda mani uz šejieni, lai spēlētu spēles. Kaķis teica spēles un izaicinājumi. Šobrīd no manis šajā tumsā gan nekāds lielais izaicinājums nesanāk. Viņa mēģināja iekārtoties ērtāk, izliecoties un grozoties, lai pielāgotos aizspogulijas šaurībai.
Koralīnas vēders nokurkstēja. Viņa apēda savu pēdējo ābolu ļoti maziem kumosiņiem, lai ēšana būtu pēc iespējas ilgāka. Kad ābols bija notiesāts, viņa vēl aizvien bija izsalkusi.
Tad prātā ienāca kāda doma. Kad viņa atnāks, lai izlaistu mani ārā, kāpēc jūs trīs nevarētu iziet kopā ar mani?
- Mēs ļoti labprāt to darītu, balsis čukstēja tikko dzirdami, bet mūsu sirdis ir viņas varā. Tagad mēs piederam tumsai un tukšumam. Gaismā mēs sačervelētos un sadegtu.
Ak kungs, novilka Koralīna.