Varēja dzirdēt tikai ūdens pakšķēšanu metāla izlietnē.
Viņa paskatījās uz spoguli koridora galā. Uz mirkli tas apmiglojās un likās, ka tur peld sejas, neskaidras un bezformīgas, tad tās izzuda un spogulī bija redzama tikai meitene, kura ir pārāk sīka savam vecumam un tur rokā priekšmetu, kas viegli mirdz kā zaļa oglīte.
Koralīna pārsteigta paskatījās uz savu plaukstu: tas bija tikai akmens ar caurumu vidū, neizteiksmīgs brūns olītis. Tad viņa atkal pavērās spogulī, kur akmens zaigoja kā smaragds. Atspulgā no akmens nāca zaļa gaismas straumīte, plūstot meitenes guļamistabas virzienā.
Hmm, Koralīna noteica.
Viņa iegāja guļamistabā. Spēļmantiņas satraukti sarosījās, meitenei ienākot, it kā priecātos viņu redzēt, un no rotaļlietu kastes pretī izripoja mazs tanks, pārbraucot pāri citām mantiņām. Tas nokrita no kastes uz grīdas un gulēja uz tepiķa kā vabole, rūcinot kāpurķēdes, līdz Koralīna to apgrieza. Tanks samulsumā aizbrauca paslēpties zem gultas.
Koralīna paraudzījās apkārt istabā.
Viņa ieskatījās skapjos un atvilktnēs. Tad pacēla mantiņu kasti un izbēra rotaļlietas uz tepiķa, kur tās burkšķēja, staipījās un neveikli ķepurojās ārā no gūzmas. Pelēka stikla lodīte pārripoja pār grīdu un atsitās pret sienu. Koralīna nodomāja, ka neviena no mantiņām neizskatās īpaši līdzīga dvēselei. Viņa sāka aplūkot sudraba talismana aproci, no kuras karājās mazas zvēriņu figūras, kas dzinās pakaļ cita citai, bet lapsa nekad nenoķēra trusīti, un lācis nekad nenotvēra lapsu.
Koralīna atvēra plaukstu un paskatījās uz akmeni ar caurumu vidū, cerot ieraudzīt kādu norādi, bet tādas nebija. Vairums mantiņu, kas bija saliktas kastē, tagad bija palīdušas zem gultas, un dažas palikušās (zaļš plastmasas zaldātiņš, pelēkā stikla lodīte, spilgti sārts jojo un vēl šis tas) bija tādas, ko var atrast reālajā pasaulē spēļmantiņu kastu dibenā: aizmirstas lietas, pamestas un nemīlētas.
Meitene jau grasījās doties prom, lai meklētu citur. Bet tad viņa atcerējās balsi tumsā, kluso, čukstošo balstiņu, un to, ko tā viņai bija pavēstījusi. Koralīna pacēla akmeni ar caurumu vidū pie labās acs. Viņa aizvēra kreiso aci un aplūkoja istabu.
Pa caurumu akmenī pasaule bija pelēka un bezkrāsaina kā zīmējumā ar zīmuli. Itin viss bija pelēks bet nē, ne gluži viss: kaut kas iezaigojās uz grīdas kā ogle bērnistabas kamīnā oranžsarkano tulpju krāsā, kuras šūpojas maija saulē. Koralīna izstiepa kreiso roku, baidoties, ka tad, ja noņems akmeni, zaigojošais priekšmets izzudīs, un taustoties centās to atrast.
Pirksti satvēra kaut ko gludu un vēsu. Viņa pacēla to un tad nonēma akmeni ar caurumu vidū no acs un paskatījās uz atradumu. Plaukstā gulēja pelēkā stikla lodīte no kastes apakšas, pelēka viņas sārtajā plaukstā. Viņa vēlreiz pielika akmeni pie acs un cauri tam paskatījās uz lodīti. Tā atkal iegailējās un uzdzirkstīja ar sarkanu zaigu.
Apziņā klusu ierunājās sīka balstiņa: Patiešām, jaunkundz, es tagad pilnīgi skaidri atceros, ka senāk biju puika. Ak kungs, bet tev jāpasteidzas. Tev vēl jāatrod divi no mums, un ragana jau ir saniknota, ka esi mani atradusi.
"Ja gribu to paveikt," Koralīna nodomāja, "es to nedrīkstu darīt viņas drēbēs." Meitene uzvilka savu
pidžamu un halātiņu, un čības, kārtīgi salokot pelēko svīteri un melnos džinsus uz gultas un noliekot oranžos zābaciņus pie mantu kastes.
Koralīna ielika stikla lodīti halātina kabatā un izgāja koridorā.
Seju un rokas sāka dzeldēt tāds kā spēcīgs smilšu vējš. Viņa aizvēra acis un ar pūlēm gāja uz priekšu.
Smilšu dzēlieni kļuva sāpīgāki, iet kļuva aizvien grūtāk, it kā viņa būtu izgājusi laukā pieaugošas vētras laikā. Brāzmas bija negantas un aukstas. Viņa paspēra soli atpakaļ.
- Lūdzu, lūdzu, ej uz priekšu, ausī nočukstēja kāda balstiņa, jo ragana ir ļoti saniknota.
Koralīna klumzāja uz priekšu pa koridoru, un vētra svieda sejā neredzamus smilšu graudiņus, durstīgus kā adatas, asus kā stikla lauskas.
- Spēlē godīgi, Koralīna iekliedza vējā.
Nebija nekādas atbildes, bet viesulis īgni sapurināja viņu vēl vienā brāzmā, tad atstājās un pazuda. Ejot garām virtuvei, Koralīna pēkšņajā klusumā dzirdēja ūdens pakšķēšanu no krāna vai citas mātes garo nagu nepacietīgo bungošanu pret galdu. Meitene apspieda vēlmi paskatīties turp.
Pēc pāris platiem soļiem viņa bija pie ārdurvīm un izgāja laukā.
Viņa nokāpa lejā pa kāpnēm un apgāja apkārt namam, līdz nonāca pie citu mis Spinkas un mis Forsiblas dzīvokļa. Lampiņas virs durvīm nepārtraukti mirgoja, nu jau pavisam haotiski, veidojot vārdus, ko Koralīna nespēja saprast. Durvis bija ciet. Viņa baiļojās, ka tās būs aizslēgtas, un pagrūda ar pilnu spēku. Sākumā durvis bija iesprūdušas, tad tās padevās un Koralīna straujā grūdienā iesteberēja tumšajā zālē.
Meitene ciešāk satvēra plaukstā akmeni ar caurumu vidū un devās iekšā tumsā. Viņa cerēja atrast priekštelpu ar aizkariem, bet tādas nebija. Telpa bija viscaur tumša. Teātris bija tukšs. Viņa uzmanīgi virzījās uz priekšu. Kaut kas nočaukstēja augšā virs galvas. Viņa pavērās uz augšu, vēl dziļākā tumsā, un kāja atsitās pret kaut ko. Viņa noliecās un pacēla kabatas bateriju, ieslēdza to, pārlaižot telpai gaismas kūli.
Teātris bija pamests. Uz grīdas bija salauzti krēsli, veci, putekļaini zirnekļu tīkli klāja sienas un nokarājās no satrunējušiem dēļiem un trūdošām samta drapērijām.
Kaut kas atkal nočabēja. Koralīna vērsa gaismas staru pret griestiem. Tur augšā bija kaut kādas būtnes bez matiem, līdzīgas želejai. Viņa nodomāja, ka senāk tām bijušas sejas, varbūt pat tās bijušas sunīši, bet neviens sunītis nevarētu karāties kā zirneklis, kā sikspārnis ar galvu uz leju.
Gaisma iztrūcināja šos radījumus, viens no tiem sāka lidot, un tā spārni dobji dūca putekļainajā gaisā. Koralīna noliecās, kad radījums laidās viņai pāri. Tas nometās uz tālākās sienas un, turot galvu uz leju, sāka rāpuļot uz augšu pie citiem suņiem-sikspārņiem pie griestiem.
Koralīna pielika akmeni pie acs un apskatīja telpu pa tā caurumu, meklējot kaut ko mirdzošu vai gailošu zīmi, ka kaut kur šeit ir vēl viena noslēpta dvēsele. Viņa pārlaida gaismas kūli visapkārt, un no biezajiem putekļiem gaisā stars izskatījās gandrīz vai aptaustāms.
Uz aizmugures sienas aiz satrunējušās skatuves bija redzams kāds apveids. Tas bija iepelēks, divreiz lielāks par Koralīnu, pielipis pie sienas kā kailgliemezis. Koralīna dziļi ievilka elpu. "Man nav bail," viņa teica sev, "man itin nemaz nav bail." Viņa pati neticēja šiem vārdiem, tomēr uzkāpa uz vecās skatuves, kājām grimstot trūdošajos dēļos.
Tuvojoties apveidam pie sienas, Koralīna ieraudzīja, ka tas ir tāds kā maiss vai zirnekļa oliņa. Gaismā tas noraustījās. Maisa iekšienē bija radījums, kas izskatījās pēc cilvēka cilvēka ar divām galvām, četrām rokām un kājām.
Būtne maisā bija šaušalīga, bezveidīga un nepabeigta, it kā divi plastilīna cilvēciņi būtu samīcīti un nevīžīgi saveidoti kopā.
Koralīna mirkli šaubījās. Viņa negribēja tam tuvoties. Suņi-sikspārņi cits pēc cita nolaidās no griestiem un sāka riņķot pa telpu, lidinoties meitenei pavisam tuvu, bet neskarot viņu.
"Varbūt tur iekšā nav paslēptas dvēseles," viņa nodomāja, "varbūt es varu vienkārši iet prom uz kādu citu vietu." Viņa vēlreiz paskatījās pa caurumu akmenī: pamestais teātris aizvien bija pelēksnējs, bet tagad no maisa nāca brūngana vizma, sulīga kā pulēts ķirškoks. Tas, kas tur gailēja, atradās maisā gulošās būtnes rokā.