Koralīna lēnām pārgāja pāri miklajiem skatuves dēļiem, cenšoties radīt pēc iespējas mazāk trokšņa, baidoties ja viņa iztraucēs radījumu maisā, tas atvērs acis, ieraudzīs viņu un tad…
Taču neko šausmīgāku par šīs būtnes skatienu viņa nevarēja iedomāties. Sirds krūtīs smagi dunēja. Viņa spēra nākamo soli.
Nekad agrāk Koralīna nebija jutusi tādas izbailes, bet, vienalga, gāja uz priekšu, līdz bija pie maisa. Tad viņa iebāza roku veidojuma stīgrajā baltumā. Tas klusu sprakšķēja kā sīks ugunskurs, kad viņa spiedās dziļāk iekšā, un pielipa pie ādas un drēbēm kā tīmeklis, kā balta cukura vate. Vina bāza roku vēl dziļāk un uz augšu, līdz pieskārās aukstai rokai, kas bija saķērusi stikla lodīti. Radījuma āda bija gluma, kā ar želeju noziesta. Koralīna sāka vilkt lodīti ārā.
Sākumā nekas nenotika: radījums to bija cieši sažņaudzis plaukstā. Tad cits pēc cita tā pirksti atbrīvoja tvērienu un lodīte iekrita Koralīnas delnā. Viņa izvilka roku no lipīgā tīklojuma, priecīga, ka radījums nebija atvēris acis, un uzspīdināja gaismu tā abām sejām; viņa nosprieda, ka tās līdzinās mis Spinkai un mis Forsiblai jaunībā, pārveidotām un saspiestām kopā kā diviem pakusušiem vaska pikučiem, no kuriem darināts šis šaušalīgais veidojums.
Piepeši viena no būtnes rokām ķēra pēc Koralīnas delnas. Neradījuma nagi noskrāpēja viņai ādu, bet tā bija pārāk slidena, lai satvertu, un meitenei izdevās izrauties. Tad atvērās šausmoņa acis, četras melnas pogas, kas zalgoja un blenza uz viņu, un atskanēja divas balsis, kam līdzīgas Koralīna nekad mūžā nebija dzirdējusi. Viena no tām gaudoja un čukstēja, otra ducināja kā milzu saniknota mēslu muša pie loga rūts, bet abas balsis unisonā skandēja: Zagle! Atdod, ko paņēmi! Rimsties! Ak tu zagle tāda!
Gaisā sāka ņudzēt suņi-sikspārņi. Koralīna kāpās atpakaļ. Tad viņa aptvēra: lai gan būtne maisā pie sienas, kura kādreiz bija bijusi mis Spinka un mis Forsibla, bija drausmīga, tā bija piestiprināta tur ar tīklu un kokonu. Tā nespēja Koralīnu noķert.
Suņi-sikspārņi lidinājās meitenei visriņķī, bet nedarīja neko ļaunu. Viņa nokāpa no skatuves un pārlaida lukturīša staru pāri vecajam teātrim, meklējot izeju.
"Bēdz projām, jaunkundz," meitenes balss ievaidējās viņas prātā. "Bēdz tagad! Tu esi dabūjusi divus no mums. Bēdz no šejienes, kamēr tevī vēl plūst asinis."
Koralīna ielika otro lodīti blakus pirmajai. Viņa ieraudzīja durvis, metās pie tām un atrāva vaļā.
ĀRPUSĒ PASAULE bija kļuvusi par bezveidīgu, virpuļojošu miglu bez apveidiem vai ēnām tajā, un arī pati māja likās sašķiebusies. Koralīna nodomāja, ka nams ir notupies un glūn uz viņu, it kā tas nemaz nebūtu nams, bet tikai priekšstats par namu, un cilvēks, kuram bija radies šis priekšstats, noteikti nebija labs par to viņa bija pārliecināta. Pie augšdelma vēl karājās lipīga tīmekļa skranda, ko viņa centās notīrīt, cik vien rūpīgi varēja. Nama pelēkie logi bija sašķiebušies dīvainā leņķī.
Cita māte gaidīja zālienā, sakrustojusi rokas uz krūtīm. Viņas melnās pogu acis bija bez izteiksmes, toties lūpas bija samiegtas saltā niknumā.
Ieraudzījusi Koralīnu, viņa pastiepa garu, baltu roku un salieca vienu pirkstu. Meitene gāja pie viņas. Cita māte neteica ne vārda.
- Esmu dabūjusi divas dvēseles, Koralīna paziņoja, man jāatrod vēl viena.
Citas mātes sejā nepakustējās ne vaibsts. Varētu likties, ka viņa pat nav dzirdējusi, ko Koralīna nupat sacīja.
- Nu, man vienkārši šķita, ka tu gribētu to uzzināt, Koralīna bilda.
- Liels paldies, Koralīna, cita māte salti izmeta, un balss skanēja ne tikai no viņas mutes tā nāca no pašas miglas, nama, debesīm. Viņa turpināja: Tu taču zini, ka es tevi mīlu.
Par spīti pati sev, Koralīna pamāja ar galvu. Tā bija patiesība: cita māte mīlēja viņu. Tikai mīlēja tā, kā sīkstulis mīl savu naudu, kā pūķis mīl savu zeltu. Citas mātes pogu acīs Koralīna izlasīja, ka viņa ir vienīgi manta, nekas vairāk. Pieciests mīļdzīvnieciņš, kura uzvedība vairs nešķiet uzjautrinoša.
- Es nevēlos tavu mīlestību, Koralīna sacīja. Es neko no tevis negribu.
- Pat ne palīdzīgu roku? cita māte vaicāja. Visumā ņemot, tu esi darbojusies ļoti labi. Iedomājos, ka tev būtu vajadzīga neliela norāde, lai palīdzētu dārgumu meklējumos.
- Es viena pati ļoti labi tieku galā.
- Jā gan, cita māte piekrita. Bet, ja tu gribētu iekļūt dzīvoklī mājas priekšpusē nu, tajā tukšajā -, lai pameklētu tur, tad atdursies pret slēgtām durvīm, un ko tu darīsi tālāk?
- Ak tā, Koralīna brīdi to apsvēra. Tad pajautāja: Vai no turienes ir kāda atslēga?
Cita māte stāvēja pelēksnējā miglā šajā brūkošajā pasaulē. Mati plandīja viņai ap galvu, it kā tiem būtu pašiem sava apziņa un nodomi. Viņa smagi nokāsējās un atvēra muti, pasniedzās ar garo roku un noņēma no mēles mazu misiņa atslēgu.
- Lūdzu, tev tā būs vajadzīga, lai tiktu tur iekšā.
Viņa nevērīgi pasvieda atslēgu Koralīnas virzienā.
Meitene to saķēra, pirms paspēja izlemt, vai tā viņai vispār ir vajadzīga. Atslēga vēl aizvien bija nedaudz mikla.
Sāka pūst drēgns vējš, Koralīna nodrebēja un paskatījās sāņus. Kad pacēla acis, viņa atkal bija viena.
Šaubīdamās viņa aizsoļoja līdz mājas priekšai un apstājās pie tukšā dzīvokļa. Tā durvis, tāpat kā pārējās šajā namā, bija nokrāsotas spilgti zaļā krāsā.
- Viņa nevēl tev labu, rēgaina balstiņa iečukstēja meitenei ausī. Mēs neticam, ka viņa tev grib palīdzēt. Tās noteikti ir lamatas.
- Jā, Koralīna piekrita, es arī tā domāju. Tad viņa ielika atslēgu slēdzenē un pagrieza.
Durvis klusām atvērās, un Koralīna iegāja iekšā.
Dzīvokļa sienas bija saskābuša piena krāsā. Dēļu grīda bija kaila, uz tās putekļiem bija palikušas vecu tepiķu kontūras.
Dzīvoklī nebija mēbeļu, tikai vietas, kur kādreiz tās atradušās. Pie sienām nebija neviena rotājuma; tur bija izbalējuši četrstūri, kur senāk bijušas piekārtas gleznas vai fotogrāfijas. Te bija tāds klusums, ka Koralīnai šķita viņa dzird, kā gaisā planē putekļi.
Meitene atskārta, ka viņu māc bailes, lai tikai kaut kas šeit neuzlēktu virsū, tāpēc viņa sāka svilpot. Koralīna domāja, ka svilpošana iespējamos radījumus aizkavēs.
Vispirms viņa devās uz tukšo virtuvi, pēc tam uz tukšo vannasistabu, kurā bija tikai čuguna vanna un tajā beigts zirneklis kaķēna lielumā. Pēdējā telpa, ko meitene apskatīja, kādreiz bija bijusi guļamistaba;
viņa nosprieda, ka taisnstūra apveids putekļos uz grīdas norādīja gultas vietu. Tad viņa kaut ko ieraudzīja un apņēmīgi nosmaidīja. Pie grīdas dēļiem bija piestiprināts liels metāla riņķis. Koralīna notupās un, satvērusi vēso riņķi abās rokās, vilka uz augšu, cik jaudas.
Ļoti lēnām un smagi pacēlās eņģēs ieliktā grīdas daļa: tās bija durvis uz pagrabu. Atvērumā Koralīna spēja saskatīt tikai tumsu. Viņa pataustījās lejā un atrada slēdzi, nospieda to, nemaz īsti necerot, ka tas darbosies, tomēr kaut kur lejā iedegās spuldze, un blāva, dzeltgana gaismiņa atspīdēja pa caurumu grīdā. Tagad viņa redzēja trepes, bet neko vairāk.
Koralīna izvilka no kabatas akmeni ar caurumu vidū. Viņa ielūkojās caur to pagrabā, bet neko nesaskatīja un atlika akmeni atpakaļ.
Pa caurumu cēlās šķērms mitru mālu un etiķa smārds.