Koralīna sāka kāpt lejā, bažīgi pablenžot uz aizvāžamajām durvīm. Tās bija tik smagas, ka aizkrītot uz mūžiem ieslodzītu viņu tumsā. Viņa uzmanīgi aiztika tās, bet durvis palika savā vietā. Tad viņa pagriezās pret tumšumu un rāpās lejup. Kāpņu apakšā pie sienas bija vēl viens slēdzis, liels un pavisam sarūsējis. Meitene ar spēku spieda to, līdz tas noklikšķēja un iedegās kaila spuldze, piekārta vadā pie zemajiem griestiem. Tā deva tik vāju gaismu, ka Koralīna nespēja izšķirt, kas uzzīmēts uz aplupušajām pagraba sienām. Zīmējumi bija ļoti nemākulīgi. Tur bija acis, to viņa saprata, un arī tādi kā vīnogu ķekari. Tur bija attēlots vēl kas cits Koralīna nebija gluži pārliecināta, vai tie ir cilvēki.
Vienā kaktā bija sagāzti atkritumi: kartona kastes, pilnas ar appelējušiem papīriem, un blakus kaudzē trūdoši aizkari.
Koralīnas čībiņas skraukšķināja uz cementa grīdas. Tagad nelabā smaka kļuva spēcīgāka. Viņa jau grasījās apgriezties un iet prom, kad pamanīja, ka no aizkaru kaudzes rēgojas kāja.
Viņa dziļi ieelpoja (pārskābuša vīna un sapelējušas maizes dvaka šķebināja) un atvilka nost miklo drēbi, atsedzot veidojumu aptuveni cilvēka formā un lielumā.
Nespodrajā gaismā pagāja pāris sekunžu, līdz viņa aptvēra, kas tas ir: būtne bija bālgana un uzburbusi kā kāpurs ar kārnām, žagariem līdzīgām rociņām un kājiņām. Tās ģīmī, pieblīdušā kā uzrūgusi mīkla, nebija gandrīz nekādu vaibstu.
Būtnei bija divas lielas, melnas pogas acu vietā.
Koralīna riebumā un šausmās noelsās, un radījums, it kā būtu šīs skaņas pamodināts, sāka slieties sēdus. Meitene stāvēja kā paralizēta. Būtne grozīja galvu, līdz abas melnās pogu acis bija vērstas tieši pret viņu. Bezvaibstu sejā parādījās mutei līdzīga sprauga, kam pie lūpām karājās bālganas lēkšķes, un balss, kas vairs ne mazākā mērā nelīdzinājās viņas tēva balsij, izdvesa: Koralīna.
Labi, ka tā, Koralīna teica būtnei, kas reiz bija bijusi viņas cits tēvs, tu vismaz neuzlēci man virsū.
Būtnes žagaru rociņas aizskāra seju un mīcīja bālganos mālus, izveidojot tādu kā degunu. Būtne neko neatbildēja.
- Es meklēju savus vecākus, Koralīna ierunājās, un vēl viena bērniņa nozagto dvēseli. Vai tie ir šeit?
- Šeit nekā nav, bālā būtne nosvepstēja. Te ir tikai putekļi, mitrums un aizmirstība. Būtne bija baltgana, milzīga un uzpampusi. "Drausmīgs radījums," nodomāja Koralīna, "bet vienlaikus arī nožēlojams." Viņa pacēla pie acs akmeni ar caurumu vidū un paskatījās. Nekādas zīmes. Bālais radījums viņai teica patiesību.
- Nabadziņš, Koralīna sacīja, varu derēt, ka tevi iebāza šajā pagrabā par sodu, jo pateici man pārāk daudz.
Būtne brīdi klusēja, tad pamāja ar galvu. Koralīna pie sevis nobrīnījās, kā bija varējusi iedomāties, ka šis kāpurveidīgais radījums ir līdzīgs viņas tēvam.
- Man ļoti žēl, meitene bilda.
- Viņa ir ļoti neapmierināta, ieteicās būtne, kas reiz bija bijusi viņas cits tēvs. Viņa ir ļoti, ļoti neapmierināta. Tu esi viņu sadusmojusi. Un, būdama sadusmota, viņa savas dusmas izgāž uz visiem apkārtējiem. Tā viņa dara.
Koralīna paplikšķināja pa radījuma kailo galvu; āda bija nedaudz lipīga kā silta mīkla. Nabadziņš, viņa teica, tu jau esi tikai lieta, ko viņa uztaisīja un tad aizmeta prom.
Radījums sparīgi pamāja ar galvu, un no straujās kustības viena pogas acs nokrita uz cementa grīdas.
Radījums bezpalīdzīgi sāka vērties visapkārt ar palikušo aci un beigās ieraudzīja Koralīnu. Ar lielu piepūli tas atvēra muti un steigšus ierunājās: Bērniņ, bēdz projām, prom no šejienes. Viņa grib, lai es nodaru tev pāri, viņa grib tevi paturēt šeit uz mūžiem, lai tu nevarētu pabeigt iesākto spēli un viņa būtu uzvarējusi. Viņa tik neatturami liek man nodarīt tev pāri. Es nespēju tam pretoties.
- Tu spēj gan, Koralīna teica, esi drosmīgs!
Meitene pārlaida acis telpai: radījums, kurš senāk
bija bijis viņas cits tēvs, stāvēja starp viņu un trepēm, kas veda ārā no pagraba. Viņa sāka lavīties gar sienu trepju virzienā. Radījums pagrieza savu ķermeni, līdz vienīgā acs skatījās uz Koralīnu. Bija redzams, ka tas piebriest un kļūst aktīvāks.
- Diemžēl es tam nespēju pretoties, radījums noburkšķēja.
Pēkšņi tas klupa viņai virsū un tā bezzobainā mute plati atiezās.
Koralīnai bija jāreaģē tūlīt. Viņa paspēja iedomāties par divām lietām: varēja kliegt un mēģināt bēgt, ļaujot, lai pustumšajā pagrabā šis milzu radījums dzenas viņai pakaļ, līdz noķer. Vai arī darīt ko citu.
Tad viņa izdarīja ko citu.
Kad briesmonis bija ticis pavisam tuvu, Koralīna izstiepa roku, satvēra radījuma atlikušo pogas aci un rāva, cik vien jaudas.
Mirkli nekas nenotika, bet tad poga notrūka un izlidoja no plaukstas, noklikšķot pret sienu un nokrītot uz grīdas.
Radījums sastinga uz vietas. Tas aklumā atgāza galvu un, biedinoši plati atvēris muti, ierēcās aiz niknuma un vilšanās. Tad radījums metās uz vietu, kur Koralīna nupat bija stāvējusi.
Taču viņa vairs tur nestāvēja. Uz pirkstgaliem, cik klusu vien spēdama, meitene lavījās augšā pa trepēm, kas glābtu viņu no šī pagraba ar paviršajiem zīmējumiem uz sienas. Viņa nenolaida acis no grīdas apakšā, kur bālganais radījums grozījās un tvarstījās, meklējot viņu. Tad, it kā saņēmis pavēli, tas apstājās un piešķieba bezacu galvu uz sāniem.
"Tas klausās, kur es esmu," Koralīna saprata, "man jābūt īpaši klusai." Viņa spēra nākamo soli, bet kāja paslīdēja uz pakāpiena, un radījums viņu sadzirdēja.
Tā galva pavērsās pret Koralīnu. Brīdi tas zvārojās uz savām tievajām kājām, kā sakopodams domas. Tad piepeši radījums metās pie trepēm un masa sāka plūst augšup. Koralīna apcirtās un izmisīgi kārpījās augšā pa pēdējiem pieciem pakāpieniem, atspiedās uz rokām un izsvempās uz putekļainās guļamistabas grīdas. Negaidot ne mirkli, viņa vilka smagās lūkas durvis uz savu pusi un palaida tās vaļā. Durvis ar skaļu būkšķi aizkrita ciet tieši brīdī, kad kaut kas liels triecās pret tām no apakšas. Durvis trīcēja un grabēja, bet nekustējās no vietas.
Koralīna dziļi uzelpoja. Ja dzīvoklī būtu kāda mēbele, kaut vai krēsls, viņa to būtu uzlikusi uz lūkas durvīm.
Viņa steigšus iztraucās ārā no dzīvokļa, aizslēdza aiz sevis durvis un pabāza atslēgu zem paklājiņa. Tad viņa nokāpa lejā uz uzbrauktuves.
Pa daļai Koralīna bija iedomājusies, ka cita māte stāvēs tur, gaidot viņu iznākam, bet apkārtējā pasaule bija tukša un klusa.
Koralīna gribēja atgriezties mājās.
Viņa aplika rokas ap pleciem un teica sev, ka ir drosmīga, pati tam gandrīz vai noticēdama, tad devās uz mājas otru pusi pelēkajā miglā, kas nebija nekāda migla, un sāka soļot augšā pa kāpnēm.
KORALĪNA UZKĀPA līdz pēdējā stāva dzīvoklim, kur viņas pasaulē mita dīvainais večuks. Viņa reiz bija iegājusi tajā dzīvoklī kopā ar māti, vācot ziedojumus trūcīgajiem. Abas bija stāvējušas atvērtajās durvīs, gaidot, kad večuks ar kuplajām ūsām atradīs aploksni, ko Koralīnas māte bija atstājusi. Dzīvoklī bija dīvainu ēdienu, pīpju tabakas smārds un asa, sieram līdzīga smaka, kuras cēloni meitene nevarēja noteikt. Viņa toreiz negribēja iet dziļāk iekšā večuka dzīvoklī.
Es esmu pētniece, Koralīna skaļi paziņoja, taču vārdi miglainajā gaisā izskanēja klusi un nedzīvi. Bet viņa taču bija tikusi ārā no pagraba, vai tad ne?