Gaiteņa galā iedegās elektriskā spuldze, žilbinoši spoža pēc tumsības. Netālu no Koralīnas stāvēja sieviete, kuras kontūras iezīmējās gaismā.
- Koralīna? Mīļumiņ! viņa pasauca.
- Mammu! iekliedzās Koralīna un metās skriet, nepacietīga un atvieglota.
- Mīļumiņ, sieviete teica, kāpēc tu aizgāji?
Koralīna bija pārāk tuvu, lai apstātos, tāpēc citas
mātes aukstās rokas viņu apskāva. Meitene stāvēja saspringta un trīcoša citas mātes ciešajā apkampienā.
- Kur ir mani vecāki? Koralīna noprasīja.
- Mēs esam šeit, atbildēja cita māte balsī, kas tik ļoti līdzinājās viņas īstās mātes balsij, ka Koralīna gandrīz nevarēja uztvert atšķirību. Mēs taču esam šeit. Mēs gribam tevi mīlēt un rotaļāties ar tevi, ēdināt tevi un darīt tavu dzīvi interesantu.
Koralīna kāpās atpakaļ, un cita māte ļoti negribīgi atlaida vinu.
Viņas cits tēvs, kurš sēdēja gaitenī uz krēsla, piecēlās un pasmaidīja. Nāc uz virtuvi, es uztaisīšu pusnakts uzkodas. Tu noteikti gribēsi kaut ko dzeramu varbūt karstu šokolādi?
Koralīna gāja pa gaiteni, līdz nonāca pie spoguļa. Tas rādīja tikai meiteni halātā un čībās; viņas sejā bija redzams, ka tā nesen raudājusi, bet acis bija īstas, nevis melnas pogas, un roka cieši turēja svečturi ar izdegušu sveci.
Viņa lūkojās uz meiteni spogulī, un meitene spogulī lūkojās uz viņu.
"Es būšu drosmīga," Koralīna domāja. "Nē, es jau esmu drosmīga."
Viņa nolika svečturi uz grīdas un pagriezās. Viņas cita māte un cits tēvs raudzījās uz viņu ar izsalkuma izteiksmi sejā.
- Man nav vajadzīgas uzkodas, Koralīna teica, man te ir ābols. Redzat?
Vina izņēma ābolu no halātina kabatas un iekodās
tajā ar baudu un sajūsmu, kādu patiesībā neizjūta.
Viņas cits tēvs izskatījās vīlies. Viņas cita māte pasmaidīja, parādot veselīgus zobus, tikai katrs zobs bija nedaudz par garu. Koridora apgaismojumā viņas melnās pogu acis iedzalkstījās.
- Es nojums nebaidos, teica Koralīna, lai gan īstenībā viņai bija ļoti, ļoti bail. Es gribu atpakaļ savus īstos vecākus.
Šobrīd likās, ka šī pasaule sāk nedaudz izplūst ārmalās.
- Ko gan es būtu varējusi izdarīt ar taviem iepriekšējiem vecākiem? Ja viņi ir tevi pametuši, tad noteikti tāpēc, ka tu viņiem biji apnikusi vai viņi bija noguruši. Toties man tu nekad neapniksi un es tevi nekad nepametīšu. Tu vienmēr būsi drošībā šeit, kopā ar mani.
Citas mātes mati, kas izskatījās samirkuši, plandīja ap galvu kā dziljūras radījuma taustekļi.
- Es viņiem nebiju apnikusi, Koralīna noteica, tu melo. Tu viņus nolaupīji.
- Ak tu muļķa Koralīna! Viņi jūtas labi tur, kur tagad ir.
Koralīna dusmīgi blenza uz citu māti.
- Es tev to tūlīt pierādīšu, viņas cita māte paziņoja un pārbrauca pār spoguli ar saviem garajiem, baltajiem pirkstiem. Spogulis aizsvīda, it kā pūķis tam būtu uzpūtis dvašu, tad kļuva tīrs.
Spogulis rādīja dienas laiku. Koralīna redzēja koridoru visā garumā līdz sava dzīvokļa durvīm. Durvis tika atvērtas no ārpuses, un dzīvoklī ienāca Koralīnas māte un tēvs. Vini nesa koferus.
- Tās gan bija kolosālas brīvdienas, teica Koralīnas tēvs.
- Cik labi, ka Koralīnas vairs nav, viņas māte sacīja, laimīgi pasmaidot. Tagad mēs varam darīt visu to, ko vienmēr gribējām darīt, piemēram, braukt uz ārzemēm, bet agrāk mēs nevārējām šos plānus īstenot, jo mums bija maza meitiņa.
- Turklāt es ļoti priecājos, piebilda viņas tēvs, jo zinu, ka cita māte parūpēsies par viņu labāk, nekā mēs to jebkad spētu izdarīt.
Spogulis aizmiglojās un apdzisa, un tajā atkal bija redzama nakts.
- Nu, vai tagad redzēji? viņas cita māte jautāja.
- Nē, atbildēja Koralīna, neredzēju. Un es tam neticu.
Viņa cerēja, ka nupat redzētais nav īstenība, bet iekšēji nebija tik pārliecināta, kā izteica to skaļi. Viņas dvēselē grauzās neliela šaubiņa kā tārps ābola serdē. Tad viņa pavērās uz augšu un ieraudzīja citas mātes sejas izteiksmi: patiesu dusmu uzplaiksnījumu, kas pārskrēja ģīmim kā zibens atblāzma, un meitene tagad bija droša, ka spogulī redzētais ir tikai ilūzija.
Koralīna apsēdās uz dīvāna un ēda ābolu.
- Lūdzu, netaisi problēmas, viņas cita māte ierunājās, iegāja viesistabā un divas reizes sasita plaukstas. Atskanēja čaboņa, un parādījās melna žurka. Tā skatījās uz sievieti. Atnes man atslēgu, viņa pavēlēja.
Žurka nopīkstēja un izskrēja pa atvērtajām durvīm, kas veda uz Koralīnas dzīvokli, tad atgriezās, velkot aiz sevis atslēgu.
- Kāpēc jums pašiem nav savas atslēgas no šīs puses? Koralīna jautāja.
- Ir tikai viena atslēga un tikai vienas durvis, teica viņas cits tēvs.
- Kuš, viņas cita māte sacīja, nevajag apgrūtināt mūsu mīļo Koralīnīti ar tādiem sīkumiem. Vina ielika atslēgu un pagrieza. Slēdzene ar grūtībām aizkrita ciet.
Viņa iebāza atslēgu priekšauta kabatā.
Ārpusē debesis kļuva gaišākas, līdz vizmoja pelēcīgā krēslā.
- Nu, ja reiz tu negribi neko ieēst, viņas cita māte teica, mums visiem vajadzīgs miegs skaistuma uzturēšanai. Es eju gulēt. Koralīna, es tev silti iesaku darīt to pašu.
Viņa aplika garos, baltos pirkstus ap cita tēva pleciem un izveda to ārā no istabas.
Koralīna piegāja pie durvīm istabas viņā galā, paraustīja, bet tās bija cieši aizslēgtas. Durvis uz viņas citu vecāku guļamistabu tagad bija aizvērtas.
Viņa patiešām bija nogurusi, bet negribēja gulēt šī dzīvokļa guļamistabā. Viņa negribēja gulēt zem viena jumta ar savu citu māti.
Ārdurvis nebija aizslēgtas. Koralīna pa kāpnēm izgāja laukā, kur jau ausa rīts. Viņa apsēdās uz apakšējā pakāpiena. Tas bija auksts.
Kaut kas pūkains piespiedās pie viņas sāna graciozā un pieglaimīgā kustībā. Koralīna satrūkās, bet tūlīt pat atviegloti nopūtās, sapratusi, kurš tas ir.
- Aha, tas esi tu, viņa teica melnajam kaķim.
- Nu, vai redzi? kaķis sacīja. Nav nemaz tik grūti mani pazīt. Pat bez vārdiem.
- Bet ja gribēšu tevi pasaukt?
Kaķis sarauca degunu un centās saglabāt vēsu purniņa izteiksmi. Pasaukt kaķi principā ir ārkārtīgi grūti, viņš atzinās. Tikpat labi varētu mēģināt pasaukt virpuļviesuli.
- Bet ja ir laiks ēst pusdienas? Koralīna vaicāja. Vai arī tad tu negribētu, lai tevi pasauc?
- Protams, gribētu. Taču pilnīgi pietiktu ar saucienu "Pusdienas!". Saproti? Var iztikt bez vārdiem.
- Kāpēc gan es viņai esmu vajadzīga? Koralīna jautāja kaķim. Kāpēc viņa grib, lai palieku pie viņas?
- Domāju, ka viņai vajadzīgs kāds, ko mīlēt, kaķis atteica, kāds, kas nav viņa pati. Bet varbūt viņai vajadzīgs kāds, ko apēst. Par tādiem radījumiem to ir grūti pateikt.
- Vai vari man kaut ko ieteikt?
Likās, ka kaķis grasās teikt kaut ko dzēlīgu, bet tad viņš noraustīja ūsas un sacīja: Izaicini viņu. Nav nekādu garantiju, ka viņa spēlēs godīgi, bet viņas tipa radījumiem patīk visādas spēles un izaicinājumi.
- Kāda tipa radījums viņa ir? Koralīna painteresējās.
Kaķis neko neatbildēja, tikai tīksmi izstaipījās un gāja prom. Pēc brīža viņš apstājās, pagriezās un teica: Es tavā vietā atgrieztos dzīvoklī. Un tev kaut mazliet jāpaguļ. Priekšā ir gara diena.
Tad kaķis jau bija nozudis. Koralīna nodomāja, ka tam zināmā mērā ir taisnība. Viņa klusām ielavījās atpakaļ dzīvoklī, paejot garām aizvērtajām guļamistabas durvīm, kurā viņas cita māte un cits tēvs ko darīja? Gulēja? Gaidīja? Tad meitene aptvēra: ja viņa tagad atvērs guļamistabas durvis, telpa būs tukša vai, pareizāk, tā tāda ir līdz brīdim, kad viņa atvērs šīs durvis.