Tas bija bandīts Orlandi ar mūsu draugu Dimantu.
Tai pašā brīdī mēs dzirdējām Sulakaro torņa pulksteni lēni un svinīgi vēstam devīto stundu.
Acīmredzot mūsu Orlandi domāja tāpat kā Ludviķis XV, kura devīze bija — akurātība ir karaļa tikums.
Nebija iespējams būt akurātākam par šo kalnu karali, kuram Lisjēns bija nolicis satikšanos tieši pulkstens deviņos.
Viņu ieraudzījuši, mēs abi tūdaļ piecēlāmies.
VIII
— Lisjēna kungs, jūs neesat viens, — teica bandīts.
— Esiet bez rūpēm, Orlandi, šis kungs ir mans draugs. Dzirdēdams, ka mēs par jums runājam, viņš vēlējās ar jums sastapties, un es domāju, ka man nebija nekāda iemesla viņam šo prieku liegt.
— Lai kungs ir sveicināts brīvā dabā, — teica bandīts, paklanīdamies un panākdams dažus soļus uz mūsu pusi.
Ar vislielāko taktu un pieklājību es atbildēju uz viņa sveicienu.
— Jūs jau laikam esat kādu brīdi še? — jautāja Orlandi.
— Jā, jau divdesmit minūtes.
— Tā būs: es dzirdēju Dimantu gaudojam pie Mučo un nu jau kādu ceturtdaļu stundas viņš ir pie manis. Tas ir krietns un uzticams dzīvnieks, vai tā nav, Lisjēna kungs?
— Jā gan, Orlandi, krietns un uzticams, — atbildēja Lisjēns, glaudīdams Dimantu.
— Bet ja jūs zinājāt, ka Lisjēna kungs ir še, kāpēc jūs neieradāties agrāk? — es jautāju.
— Tāpēc, ka mums satikšanās bija norunāta tieši pulkstens deviņos, — atbildēja bandīts, — un atnākt ceturtdaļu stundas agrāk būtu tikpat netaktiski, kā ierasties ceturtdaļu stundas vēlāk.
— Vai jūs, Orlandi, man ar to izsakāt pārmetumu? — jautāja Lisjēns smiedamies.
— Nē, kungs, jums tam var būt savi iemesli: pirmkārt, jūs neesat viens un droši vien šā kunga dēļ jūs šoreiz esat rīkojies pretēji savam paradumam, jo jūs, Lisjēna kungs, tāpat esat akurāts; es to zinu labāk par kuru katru citu, jo manis dēļ, paldies Dievam, jūs esat spēris dažu labu soli.
— Par to, Orlandi, nav pat vērts pateikties, jo šī, es ceru, būs pēdējā reize.
— Vai mums par to, Lisjēna kungs, nevajadzētu parunāt zem četrām acīm? — jautāja bandīts.
— Jā, un ja jūs gribētu man sekot…
— Esmu jūsu rīcībā.
Lisjēns pagriezās pret mani.
— Es ceru, jūs mani atvainosit, — viņš teica.
— Kāpēc gan ne. Lūdzu.
Abi pagāja dažus soļus un, iekāpuši mūra spraugā, pa kuru bija ienācis Orlandi, palika stāvam mēnesnīcā, kas aplēja viņu tumšos siluetus ar sudrabotu mirdzumu.
Tikai tagad es varēju pienācīgi novērtēt Orlandi.
Tas bija slaida auguma cilvēks ar garu bārdu; viņa apģērbs bija uz mata līdzīgs jauna Defranšī tērpam, tikai viņa pašreizējais stāvoklis liecināja, ka tā īpašniekam bieži nācies līst caur krūmājiem, ne vienu reizi vien bēgt pār klinšu šķautnēm un katru nakti gulēt uz kailas zemes.
Es nevarēju saprast, ko viņi runāja, jo, pirmkārt, viņi atradās no manis divdesmit soļu attālumā un bez tam vēl sarunājās korsikāņu izloksnē.
Bet no viņu žestiem es viegli varēju noskārst, ka bandīts ļoti dedzīgi apstrīdēja tos dažādos motīvus, ko jaunais cilvēks tam cēla priekšā ar tādu pašsavaldīšanos, kas darīja godu viņa jaunajiem gadiem.
Beidzot Orlandi žesti kļuva gausāki un retāki; viņa runa kļuva lēnāka; galvu nokāris, viņš likās pastāvēja vēl tikai pie sava pēdējā iebilduma; tad pēc kāda brīža sniedza roku jaunajam cilvēkam.
Acīmredzot apspriede bija beigusies, jo abi atgriezās pie manis.
— Mans dārgais viesi, — teica jaunais cilvēks, — lūk, Orlandi, kurš grib spiest jūsu roku un jums pateikties.
— Un par ko? — es tam jautāju.
— Ka jūs gribat būt viens no viņa sabiedrotajiem. Es par jums esmu galvojis.
— Ja jūs par mani esat galvojis, tad pats par sevi saprotams, ka es tam piekritu, kaut arī nezinu, par ko ir runa.
Es sniedzu roku bandītam, kurš man parādīja to godu un pieskārās tai ar pirkstu galiem.
— Šādā veidā, — turpināja Lisjēns, — jūs varēsit teikt manam brālim, ka viss ir nokārtots pēc viņa vēlēšanās un ka jūs pats esat līdzpara- kstījies.
— Vai tad še runa ir par laulībām?
— Vēl nu gan ne, bet varbūt sekos arī tās.
Nicīgs smīns atplaiksnījās uz bandīta lūpām.
— Ja nu jūs, Lisjēna kungs, par katru cenu to tā gribat, tad lai būtu miers, bet nekādas citas saistības; tas arī nemaz nebija rakstīts mūsu līgumā.
— Nē, — atteica Lisjēns, — tomēr, pēc visām zīmēm spriežot, tas ir rakstīts nākotnē. Bet nu runāsim par kaut ko citu. Vai jūs nekā nedzirdējāt, kamēr es apspriedos ar Orlandi?
— No tā, par ko jūs runājāt?
— Nē, bet no tā, ko tuvējā apkārtnē teica kāds teteris?
— Patiesi, man likās, ka dzirdu rubināšanu, bet es domāju, ka esmu maldījies.
— Jūs neesat maldījies: viens gailis ir iemeties lielajā kastanī, jūs zināt, Lisjēn, tas ir simts soļus no šejienes. Nupat vēl, šurp nākdams, es to manīju. >>v>
— Jauki, — teica Lisjēns, 4- to mēs rīt notiesāsim.
— Tas jau būtu nost no zara, — teica Orlandi, — ja vien es nebūtu baidījies, ka ciemā nodomās mani šaujam citu ko, tikai ne teteri.
— Es tos esmu jau brīdinājis, — teica Lisjēns. — Bet nu, — viņš vērsās pie manis, uzmezdams plecos savu nule pielādēto bisi, — jums ir tas gods.
— Vienu acumirkli! Es neesmu tik labās domās par manu šaušanas mākslu kā jūs, bez tām man labāk patiktu ēst savu daļu no jūsu medījuma, un tāpēc — šaujiet vien.
— Tā ir taisnība, — noteica Lisjēns, — jūs neeesat pieradis pie medībām nakti kā un droši vien notēmētu par zemu; bez tam vēl, ja jums rīt pa dienu nav citu ko darīt, jūs varēsit revanšēties.
IX
Mēs devāmies ārā no drupām pa pretējo pusi. Lisjēns gāja pa priekšu.
Tieši tai brīdī, kad mēs sasniedzām krūmus, pats sevi nododams, teteris no jauna sāka rubināt.