Viņš atradās no mums apmēram astoņdesmit soļus, paslēpies biezajos kastaņas zaros, pie kam pieeja kokam bija nosegta ar bieziem krūmiem.
— Kā jūs viņam piekļūsit, ka viņš jūs nepamana? — es jautāju Lisjēnam. — Man tas liekas nav nemaz tik viegli izdarāms.
— Patiesi ne, — viņš atbildēja. — Ja es tik varētu to redzēt, es šautu no šejienes.
— Kā no šejienes? Vai tad jūsu ierocis var nogāzt teteri astoņdesmit soļu attālumā?
— Ar skrotīm ne, bet ar lodi gan.
— Ā, par to nav ko runāt, tā ir cita lieta; labi, ka jūs esat pasteidzies jau pielādēt. ii
— Vai jūs viņu gribat redzēt? — jautāja Orlandi.
— Jā, — atbildēja Lisjēns, — atzīstos, ka tas man darītu prieku.
— Tad pagaidiet.
Un Orlandi sāka imitēt tetervistas klukstēšanu.
Tai pašā brīdī mēs ievērojām kustību koka lapotnē, kaut gan vēl neredzējām pašu teteri, kurš, pakāpdamies no zara uz zaru un rubinādams, atbildēja uz Orlandi aicinājumu.
Beidzot viņš bija uzkāpis koka galotnē un tā ķermenis spilgti izcēlās uz blāva debesu fona.
Orlandi apklusa un teteris palika nekustīgi stāvam.
Tai pašā brīdī Lisjēns pielika bisi pie vaiga un, vienu sekundi notēmējis, — izšāva. iv> j..
Putns nokrita kā akmens.
— Ej, pameklē, — Lisjēns teica Dimantam. < UBl
Suns metās krūmos un pēc piecām minūtēm-parādījās ar putnu mutē.
Lode bija caururbusi viņa ķermeni. i J-u
— Man . jums jāizsaka kompliments, t- es teifiu, — tas bija labs šāviens, it īpaši vēl ar divstobreni. . v
— O, — teica Lisjēns, — mans nopelns nemaz nav tik liels, kā jūs to domājat, viens no stobriem ir ievirpots un nes lodi tiķpat labi kā karabīne.
,'r: "Ji'iGb oM uiio vjsn un-.
— Tas nav svarīgi! Ari no karabīnes šāds šāviens būtu ne mazākas ievērības cienīgs.
— Oho,— teica Orlandi, — ar karabīni Lisjēna kungs sašaus jums piecfranku gabalu trīssimts soļus attālumā.
— Vai jūs ar pistoli esat tikpat labs šāvējs kā ar karabīni?
— Gandrīz, — atbildēja Lisjēns, — divdesmit piecu soļu attālumā no divpadsmit lodēm sešas es droši pāršķelšu uz dunča asmens.
Es pacēlu cepuri pret Lisjēnu.
— Bet jūsu brālis, — es jautāju, — vai viņš var mēroties ar jums?
— Mans brālis? Nabaga Ludviķis! — noteica Lisjēns, — viņš nekad nav ņēmis rokā ne bisi, ne pistoli. Tāpēc ari es arvien baidos, ka viņš tur Parīzē neiepiņķējas kādā nelabā lietā, jo tā kā viņam tomēr netrūktu dūšas aizstāvēt savu godu, viņš vienkārši ļautu sevi noslepkavot.
Un Lisjēns iebāza teteri savā lielajā somā.
— Jā, rīt, Lisjēna kungs.
— Es pazīstu jūsu akurātību; rīt pulkstens desmitos jūs ar saviem draugiem un radiem būsit ciema ielas galā. Tai pašā laikā no kalnu puses ielas otrā galā ieradīsies Kolona ar savu draugu un radu pulku. Mēs sastapsimies uz baznīcas kāpnēm.
— Tas ir norunāts, Lisjēna kungs. Pateicos par pūlēm. Un jums, mans kungs, — teica bandīts, mani sveicinādams, — liels paldies par goda parādīšanu.
Tā galanti atsveicinājušies, mēs šķīrāmies. Orlandi atgriezās krūmos, bet mēs devāmies uz ciemu.
Tikai Dimants palika neziņā stāvot starp mums un Orlandi, skatīdamies te pa kreisi, te pa labi, bet pēc piecu minūšu ilgas vilcināšanās viņš mūs pagodināja, dodams mums priekšroku.
Atzīstos, ka, rāpjoties augšā pa šo divkāršo klinšu sienu, es biju stipri nobažījies, kā pa to atkal tikšu lejā, jo nokāpšana, kā tas katram zināms, parasti ir daudz grūtāka.
Un tāpēc es ar zināmu labpatiku redzēju, ka Lisjēns, it kā uzminēdams manas domas, izvēlējās citu ceļu nekā to, pa kuru bijām šurp nākuši.
Šim ceļam bija vēl tā priekšrocība, ka te mēs nepārtraukti varējām sarunāties, kas nebija iespējams, kāpjot pa stāvām kalnu tekām.
Tā kā slīpums šoreiz bija nolaidens un iešana viegla, es jau pēc piecdesmit soļiem uzsāku atkal parasto interviju.
— Tātad miers ir noslēgts?
— Jā, un kā jūs pats redzējāt, ne bez grūtībām. Beidzot es viņam liku saprast, ka Kolonas ir no savas puses darījuši visu. Ka no viņiem ir nogalināti pieci, bet no Orlandi tikai četri. Kolonas ir piekrituši miera noslēgšanai jau vakar, kurpretī Orlandi tikai šodien. Un beidzot Kolonas ir apņēmušies publiski atdot Orlandi vienu dzīvu vistu, kas pierāda, ka viņī atzīst savu vainu. Šis pēdējais arguments tad arī bija izšķirīgais.
— Un šī aizkustinošā samierināšanās notiks rīt?
— Rīt pulkstens desmitos. Kā redzat, jums nemaz nav tik slikti veicies. Jūs taču cerējāt redzēt vendetu?
Tad jaunais cilvēks, rūgti smaidīdams, turpināja:
— Ak, vai tad nu tāda vendeta ir kas sevišķs. Lūk, jau četri simti gadu Korsikā par citu neko nerunā. Bet jūs redzēsit samierināšanos. Ā, tā jau ir daudz retāka parādība nekā vendeta.
Es sāku smieties.
— Nu, lūk, — viņš teica, — jūs smejaties, par mums, un jums ir taisnība: mēs, patiesību sakot, esam smieklīgi ļautiņi.
— Nē, — es atbildēju, — man jāsmejas par kaut ko citu, proti, redzu jūs tā pukojamies uz sevi, ka jums viss tik labi izdevies.
— Un vai tā nav? Ak, ja tik jūs būtu varējis mūs saprast, jūs būtu apbrīnojis manu daiļrunību. Bet jūs varat būt mierīgs, atnāciet vēl pēc desmit gadiem un visi še runās franciski.
— Jūs esat lielisks advokāts.
— Tas nē, bet vidutājs gan. Nu, ko, pie velna, jūs vēl varat gribēt! Vidutāja pienākums taču ir samierināšana. Un tā, lūk, mani bija izraudzījuši par vidutāju starp Dievu un Sātanu, lai es mēģinātu tos savest kopā, kaut arī es sirds dziļumos būtu pārliecināts, ka, uzklausīdams mani, mīļais Dievs izdarīs muļķības.