Redzēdams, ka šāda veida saruna tikai sarūgtina manu ceļabiedru, es to pārtraucu, un tā ka arī viņš no savas puses nemēģināja to atjaunot, mēs sasniedzām māju, nepārmijuši vairs ne vārda.
X
Grifo mūs gaidīja.
Pirms viņa kungs tam kaut ko bija teicis, Grifo no Lisjēna ķešas izvilka teteri. Viņš bija pazinis sava kunga šāvienu.
Defranšī kundze vēl nebija devusies pie miera: viņa tikai bija aizgājusi savā istabā un uzdevusi Grifo pirms gulētiešanas palūgt pie viņas dēlu.
Jaunais cilvēks apvaicājās, vai man nebūtu kāda vajadzība un, saņēmis noliedzošu atbildi, lūdza atļaut doties pie mātes.
Es viņam ļāvu pilnīgu vaļu un uzkāpu savā istabā, kurā atgriezos ar zināmu apmierinātības sajūtu.
Savās analoģijas studijās es nebiju vīlies un ar prieku konsatēju, ka esmu uzminējis Ludviķa un tāpat arī Lisjēna raksturus.
Es lēnām izģērbos un, paņēmis Viktora Igo grāmatu «Austrumnieki" no nākamā advokāta bibliotēkas, likos gultā, būdams ar sevi pilnīgi apmierināts.
Es jau simto reizi pārlasīju „Debesu uguni", kad izdzirdu uz kāpnēm soļus. Nācējs uzmanīgi apstājās pie manas istabas durvīm. Es tūdaļ sapratu, ka tas ir mans viesmīlīgais saimnieks, kurš grib novēlēt man labu nakti, bet domādams, ka es varbūt jau esmu aizmidzis, baidās atvērt durvis.
— Ienāciet, — es teicu, nolikdams grāmatu uz naktsgaldiņa.
Durvis atvērās un tanīs parādījās Lisjēns.
— Atvainojiet, — viņš teica, — bet pārdomājot, atrodu, ka šovakar es biju sliktā omā un negribēju iet gulēt par to neatvainojies; tagad es gribētu izpirkt savu vainu, un tā kā jums liekas būtu vēl daudz kas man jautājams, tad, lūk, es esmu jūsu rīcībā.
— Simtkārt pateicos, — es atbildēju. — Gluži otrādi, pateicoties jūsu laipnībai, es esmu skaidrībā gandrīz vai par visu, ko gribēju zināt; atliek vēl tikai viens, bet es nosolījos, ka par to jums nevaicāšu.
— Kāpēc? •
— Tāpēc, ka tas jau būtu ļoti indiskrēts jautājums. Bet tā kā es par sevi negalvoju, es lūgtu jūs neuzstāt.
— Runājiet vien: neapmierināta ziņkāre nedara nekāda prieka; tā gluži dabīgi pamudina izdarīt visādus secinājumus, un no šiem trim slēdzieniem vienmēr vismaz divi nepavisam neatbilst patiesībai.
— Šai ziņā jūs varat būt pilnīgi mierīgs: mani vispārdrošākie secinājumi attiecībā uz jums ir noveduši mani pie tā vienkāršā ieskata, ka jūs esat burvis.
Jaunais cilvēks sāka smieties.
— Pie velna! — viņš teica, — jūs mani padarāt tikpat ziņkārīgu, kāds esat jūs, un tagad es jūs lūdzu izteikties skaidrāk.
— Nu, labi, jūs bijāt tik laipns un noskaidrojāt itin visu, kas man šķita nesaprotams, izņemot tikai vienu punktu: jūs man parādījāt skaistos vēsturiskos ieročus, kurus es jums pirms mūsu aiziešanas lūdzu atļaut apskatīt.
— Tas būtu pirmais.
— Jūs man paskaidrojāt, ko nozīmē divkāršais, vienādais uzraksts uz abu karabīņu laidēm.
— Tas ir otrs.
— Jūs man likāt saprast, ka, pateicoties jūsu dīvainai piedzimšanai, jūs, kaut arī trīssimt jūdžu tālumā, pārdzīvojat tādas pašas izjūtas, kā jūsu brālis un ka viņš, bez šaubām, savukārt pārdzīvo jūsējās.
— Tas trešais.
— Bet, kad Defranšī kundze sakarā ar jūsu nomākto garastāvokli, kas jums lika domāt, ka jūsu brālim būs gadījusies kāda kļūme, jums jautāja, vai jūs esot pārliecināts, ka viņš nav miris, jūs atbildējāt: „Nē, ja viņš būtu miris, es to būtu redzējis."
— Jā, tas taisnība, tā es teicu.
— Nu, lūk, ja šo vārdu nozīme var tikt uzticēta laju ausīm, es lūdzu jūs man tos izskaidrot.
Man runājot, jaunā cilvēka sejas izteiksme pamazām kļuva tik nopietna, ka pēdējos vārdus es jau izrunāju vilcinādamies.
Kad es biju beidzis runāt, starp mums kādu brīdi valdīja klusums.
— Nu, lūk, — es teicu, — redzams, ka mans jautājums tomēr bija indiskrēts; pieņemsim, ka es nekā neesmu teicis.
— Nē, — atbildēja Lisjēns, — bet jūs piederat pie labākās sabiedrības ļaudīm un tātad droši vien esat zināmā mērā neticīgs. Tāpēc, lūk, es baidos, ka jūs uzskatīsit par māņticību, kādu mūsu ģimenes tradīciju, kas pastāv nu jau četrsimt gadu.
— Klausieties, — es viņam teicu, — vienu lietu esmu gatavs apzvērēt: kas attiecas uz tradīcijām un leģendām, tad nav neviena ticīgāka par mani; ir pat lietas, kurām es nešaubīgi ticu, un tās ir tās, ko dēvē par neiespējamām.
— Tātad jūs ticat arī parādībām?
— Vai jūs gribat, lai es jums pastāstu, ko pats esmu piedzīvojis?
— Lūdzu, tas mani iedrošinās.
— Mans tēvs nomira 1807.gadā, kad es biju vēl tik tikko trīsarpus gadus vecs; tā kā ārsts vairs neslēpa, ka tuvojas slimnieka pēdējā stundiņa, mani aizveda pie kādas vecas krustmātes, kas dzīvoja savā dārza mājiņā.
Viņa bija novietojusi manu gultiņu pretī savējai un parastajā stundā mani apguldījusi; neskatoties uz man draudošo nelaimi, par kuru toreiz man vēl nebija nekādas jēgas, es biju saldi aizmidzis; pēkšņi pie durvīm atskanēja trīs spēcīgi sitieni; es pamodos, izkāpu no savas gultiņas un devos uz durvju pusi.
„Kurp tu ej?" man prasīja krustmāmiņa.
Tāpat kā es, viņa bija pamodusies no šiem trim sitieniem un viņu pārņēma savāda baiļu sajūta, jo tā it labi zināja, ka, tā kā durvis uz ielu bija noslēgtas, neviens nevarēja pieklauvēt pie mūsu guļamistabas durvīm.
,,Es iešu atvērt tētiņam, kurš nāk no manis atvadīties," es atbildēju.
Tagad arī viņa izlēca no gultas un apguldīja mani ar varu, jo es visu laiku raudāju un saucu:
„Tētiņš ir pie durvīm, es gribu to redzēt, pirms viņš aiziet pavisam."