— Un vai kopš tā laika šī parādība ir atkārtojusies? — jautāja Lisjēns.
— Nē, kaut gan es to bieži esmu vēlējies; bet var būt, ka Dievs tikai tīrai bērna dvēselei atļauj to priekšrocību, ko viņš liedz jau samaitātiem pieaugušajiem.
— Nu, lūk, — teica Lisjēns smaidīdams, — mūsu ģimenē esam laimīgāki.
— Vai tad jūs redzat savus mirušos?
— Katru reizi, kad mūsu ģimenē ir noticis, vai arī var notikt kāds sevišķs gadījums.
— Un kā jūs izskaidrojat šo jūsu ģimenei piešķirto priekšrocību?
— Lūk, kāda tradīcija pie mums ir uzglabājusies: es jums jau teicu, ka Savilija mirstot atstāja divus dēlus.
— Jā, es atceros.
— Abi šie dēli uzauga un veltīja viens otram to mīlu, ko tie būtu parādījuši saviem vecākiem, ja tie vēl dzīvotu. Viņi zvērēja viens otram, ka nekas tos nespēs šķirt, pat nāve ne; nezinu, ar kādām spēcīgām burvestībām viņi ar savām asinīm uzrakstīja uz pergamenta savstarpēju zvērestu, ka tas, kurš pirmais mirs, parādīsies savā nāves stundā otram, tāpat arī visos turpmākajos svarīgos dzīves gadījumos; ar šiem pergamentiem brāļi savā starpā apmainījās. Trīs mēnešus vēlāk viens no viņiem tika ievilināts slazdā un nogalināts tieši tai brīdī, kad otrs aizzīmogoja brālim adresēto vēstuli; bet kad tas gribēja iespiest savu zīmoggredzenu vēl karstajā vaskā, viņš izdzirda aiz sevis kādu nopūšamies un apgriezies ieraudzīja savu brāli stāvot, pie kam tas bija uzlicis roku un viņa pleca, kaut gan viņš nemanīja šīs rokas svaru.
Mehāniski viņš pasniedza tam viņam adresēto vēstuli; otrs to paņēma un pazuda.
Savas nāves priekšvakarā viņš to redzēja otrreiz. Jādomā, ka abi brāļi bija nodevuši savu zvērastu ne tikai par sevi vien, bet arī par saviem pēcnācējiem, jo no tā laika šīs parādības ir atkārtojušās un ne tikai nāves gadījumos vien, bet arī pirms kāda svarīga notikuma.
— Un vai jūs esat kādreiz redzējis kādu parādību?
— Nē, bet tā kā manam tēvam nakti pirms viņa nāves bija parādījies viņa tēvs un pavēstījis par tā drīzo nāvi, tad es pieņemu, ka mans brālis un es tāpat pievienosimies mūsu senču priekšrocībai, kaut gan neesam nekā darījuši, lai to izpelnītos.
— Un šī priekšrocība tiek piešķirta tikai jūsu ģimenes vīriešu kārtas pārstāvjiem?
— Jā.
— Tas ir savādi.
— Tā tas ir.
Es noskatījos jaunajā cilvēkā, kurš mierīgi un svinīgi stāstīja man šīs neticamās lietas un atkārtoju līdz ar Hamletu:
„Draugs, Horācij, virs zemes un debesīs ir vairāk brīnumu, nekā tu savā filozofijā esi sapņojis."
Parīzē es šo jauno cilvēku būtu uzskatījis par mistifikatoru, bet še, Korsikas vidienē, kādā nepazīstamā ciemā, man to gribot negribot vajadzēja noturēt vai nu par prātā jukušu, kas pats sevi apmāna, vai arī par cilvēku ar ārkārtīgām spējām, kurš ir laimīgāks nekā citi cilvēki.
— Nu, tagad, — viņš pēc brīža klusēšanas piebilda, — jūs, cerams, zināt visu, ko vēlējāties zināt?
— Jā, pateicos, — es atbildēju, — šī uzticība mani aizkustina un es apsolos glabāt jūsu noslēpumu.
— Ak, Dievs, — viņš pasmaidīja, — še nav nekāda noslēpuma, un kurš katrs ciema zemnieks jums tikpat labi kā es būtu varējis pastāstīt šo stāstu; bet es ceru, ka mans brālis Parīzē nebūs lielījies ar šīm spējam, jo starp kungiem viņš ar to sevi vienkārši padarītu smieklīgu un dāmām uznāktu nervu lēkmes.
Pie šiem vārdiem viņš piecēlās un, novēlējis man labu nakti, iegāja savā istabā.
Kaut arī biju noguris, es tomēr nespēju tik drīz aizmigt, un arī aizmigušu mani vajāja sapņu ainas.
Es neskaidri redzēju visas tās personas, ar kurām dienā biju ticies, tikai šajos sapņos nebija nekādas secības, ne sakarības. Tomēr uz rīta pusi es ieslīgu ciešā miegā un pamodos tikai tad, kad torņa zvans likās nodārdēja man pie pašas auss.
Es pavilku zvaniņa auklu, jo mans izlutinātais priekšiemītnieks savā luksusā bija gājis pat tik tālu, ka pa rokas stiepienam bija licis ierīkot zvaniņu, kas droši vien bija vienīgais visā ciemā.
Tūdaļ ienāca Grifo ar karstu ūdeni. Es redzēju, ka Ludviķis Defranšī bija diezgan labi izdresējis šo savu «kambarsulaini".
Lisjēns jau dažas reizes bija apjautājies, vai es esot piecēlies, un bija nosolījies, ja es līdz pusdesmitiem vēl nesākšu kustēties, ienākt manā Istabā.
Tā kā pulkstenis jau rādīja deviņi un divdesmit piecas minūtes, es viņu drīz vien ieraudzīju.
Šoreiz viņš bija ģērbies kā francūzis un turklāt vēl kā elegants francūzis.
Viņam bija melni svārki, krāsaina veste un baltas bikses, jo Korsikā marta sākumā jau staigā baltās biksēs.
Viņš pamanīja, ka es viņā noskatos ar zināmu pārsteigumu.
— Jūs apbrīnojat manu tērpu, — viņš teica," — tas ir jauns pierādījums, ka es kļūstu kulturāls.
— Nudien, tā ir, — es atbildēju, — un man jāatzīstas, ka es esmu ne mazums pārsteigts, ka Ajačo pilsētā ir tik labi drēbnieki: jums līdzās es savā samta uzvalkā izskatīšos kā Jānītis no Parīzes.
— Šī lieta, manu dārgo ciemiņ, ir pavisam vienkārša. Tā kā es un mans brālis esam pilnīgi vienādā augumā, viņš man ir sagādājis to prieku un atsūtījis no Parīzes veselu komplektu, kuru, kā jūs to it labi varat iedomāties, es apvelku tikai sevišķi svinīgos gadījumos, piemēram, kad mūsu ciemam brauc cauri prefekts vai kad astoņdesmit sestā departamenta komandējošais ģenerālis apbraukā savu rajonu, bet it sevišķi tad, kad man gadās uzņemt tādu viesi kā jūs, un šai laimei vēl pievienojas tik svarīgs notikums, kāds šodien paredzēts.