Šinī jaunajā cilvēkā pastāvīgi verda neizsīkstoša un atjautīga ironija, kaut arī varēja noskaņot pret viņu sarunu biedru, tomēr nekad nepārkāpa smalkjūtīgas pieklājības robežas.
Es aprobežojos ar to, ka pateikdamies klusu palocījos, kamēr Lisjēns ar parasto uzmanību pielāgoja pāri dzeltenu cimdu, kas viņa vajadzībām bija nākuši no Ruso vai Boivēna darbnīcas.
Šajā uzvalkā viņš izskatījās pēc īsta parīzieša.
Pa šo laiku arī es biju beidzis ģērbties. Pulktenis nosita trīs ceturkšņus uz desmitiem.
— Iesim, — teica Lisjēns, — ja jūs gribat redzēt šo ceremoniju; man šķiet ir laiks, ka mēs ieņemam mūsu solus, ja vien jūs labāk negribētu sēsties pie brokastīm, kas pēc manām domām būtu visprātīgāk.
— Pateicos, es reti kad brokastoju pirms vienpadsmitiem, tā kā es varēšu nošaut divus zaķus.
»
— Tad ejam.
Es paņēmu savu cepuri un viņam sekoju.
XI
Kā zināms, šinī nocietinātajā mājā, kuru apdzīvoja Defranšī kundze ar saviem diviem dēliem, varēja nokļūt pa astoņpakāpienu kāpnēm, no kuru augšas bija pārredzams viss laukums.
Šis laukums tagad, gluži pretēji nekā vakar, bija ļaužu pilns, tikai viss šis pūlis sastāvēja no sievietēm un bērniem, kas bija jaunāki par divpadsmit gadiem; nevienu vīrieti neredzēja.
Uz baznīcas kāpņu pirmā pakāpiena cienīgi bija nostājies kāds vīrs, apjozies ar trejkrāsu šarpi. Tas bija ciema mērs.
Zem baznīcas portāla pie galda sēdēja kāds melnā ģērbies cilvēks, kura priekšā atradās aprakstīta loksne. Sis kungs bija notārs, bet aprakstītais papīrs — samierināšanās akts.
Es līdz ar Orlandi radiem nosēdos galda vienā pusē; otrā pusē bija apsēdusies Kolonu dzimta. Lisjēns, kurš aizstāvēja tiklab vienus, kā arī otrus, nostājās aiz notāra.
Baznīcas altāra priekšā bija redzami priesteri, kas gatavojās dievkalpojumam.
Pulkstenis nosita desmit. Tai pašā acumirklī pūlis sakustējās un visu skatieni vērsās gan uz vienu, gan uz otru ielas galu, ja vispār var saukt par ielu laukumu, ap kuru bez kādas noteiktas kārtības bija uzceltas aptuveni piecdesmit mājas.
Tūlīt arī redzēju nākam no kalniem Orlandi, kamēr no upes puses tuvojās Kolona; katram sekoja viņa partizāni, bet, saskaņā ar noteikto ceremoniālu, visi bija bez ieročiem; neskatoties uz mazliet mežonīgo izskatu, varēja teikt, ka tā ir kāda baznīcas ļaužu procesija.
Starp abu partiju vadoņiem pastāvēja uzkrītoša atšķirība.
Orlandi, kā jau es teicu, bija slaida auguma, kalsnējs, ar veiklām kustībām un saulē iededzis.
Kolona bija plecīgs, zems un spēcīgs; viņa sarkanie mati un bārda bija apcirpti.
Pēc mēra dzejiskās iedomas, ikviens no tiem nesa rokā zaļu olīves zaru — kā. noslēdzamā miera emblēmu.
Bez tam vēl Kolona nesa aiz kājām baltu vistiņu, kurai, pēc materiālo zaudējuma reģistra, vajadzēja aizvietot to vistu, kas pirms desmit gadiem bija devusi iemeslu šai ķildai.
Vista bija dzīva.
Šis punkts bija ilgi ticis apstrīdēts un gandrīz vai būtu izjaucis visu lietu, jo Kolona uzskatīja to kā divkāršu pazemojumu, ka viņam vajadzēs
9. 3aK33 Ns 333 atdot dzīvu vistu, ko viņa vecmāmiņa nožņaugtu bija iesviedusi Orlandi māsīcai sejā.
Tomēr Lisjēnam ar neapgāžamu loģiku bija izdevies pierunāt Kolonu vistu dot, tāpat kā viņa daiļrunībai bija izdevies pārliecināt Orlandi to pieņemt.
Tai mirklī, kad parādījās abi ienaidnieki, baznīcas zvani, kas vienu brīdi bija klusējuši, sāka zvanīt pilnā sparā.
Tiklīdz Orlandi un Kolona ieraudzīja viens otru, tie nevarēja atturēties no žesta, kas nepārprotami apliecināja, cik liela viņu antipātija vienam pret otru. Tomēr viņi turpināja ceļu.
Tieši baznīcas durvju priekšā tie apstājās apmēram četrus soļus viens no otra.
Ja pirms trim dienām abi šie cilvēki būtu sastapušies simts soļu attālumā, viens no tiem neizbēgami būtu palicis guļot zemē.
Ne tik vien starp abām grupām, bet visā pūlī uz piecām minūtēm iestājās pilnīgs klusums, kurā, neskatoties uz ceremonijas samierinošo tendenci, bija kaut kas naidīgs.
Tad mērs ņēma vārdu.
— Nu, Kolona, — viņš teica, — vai jūs nezināt, ka jums ir jāsāk pirmajam?
Ar acīmredzamu piespiešanos Kolona pateica dažus vārdus korsikāņu dialektā.
Cik es sapratu, viņš izteica nožēlu, ka desmit gadus bijis vendetā ar savu labo kaimiņu Orlandi un ka viņš par izpirkšanu piedāvājot baltu vistu, kas tam rokā.
Orlandi nogaidīja, kamēr viņa pretinieks bija savu teikumu beidzis, un tad dažos korsikāņu vārdos izteica solījumu no savas puses aizmirst visu, izņemot tikai svinīgo samierināšanos, kas notikusi mēra uzraudzībā ar Lisjēna starpniecību un notāra kunga redakcijā.
Tad atkal abi apklusa.
— Nu, labi, mani kungi, — teica mērs, — bet man šķiet, bija norunāts, ka jūs sadosities rokās.
Ar instinktīvu kustību abi pretinieki aizlika rokas aiz muguras.
Tad mērs nokāpa pa trepēm, kur viņš stāvēja, aizgāja Kolonam aiz muguras, saņēma tā roku, tad tādā pašā kārtā sadabūja Orlandi roku un ar zināmām pūlēm, kuras tas saviem asistentiem smaidīdams centās noslēpt, viņš savienoja abas rokas.
Kamēr mērs turēja kopā abu rokas, kas pirmajā brīdī vēl par vari mēģināja viena no otras izrauties, bet beidzot samierinājās un palika kopā, notārs izmantoja šo brīdi un piecēlies nolasīja sekojošo:
— Mūsu, Džuzepe Antonio Sarollas, Sartēnas provinces, Sulakaro ciema karaliskā notāra klātbūtnē.
Uz ciema laukuma, baznīcas priekšā klātesot visiem ļaudīm, dzimtu radiem un ciema mēram.
Starp Gaetano Orso Orlandi, saukta Orlandīnī.
Un Marko Vinčensio Kolona, saukta Šiopone, ir noslēgta šāda svinīga vienošanās:
„Sākot ar šo dienu, 1841.gada 4.martu starp viņiem izbeidzas pirms desmit gadiem pieteiktā vendeta.