— Lai nu kā vizītkartes ar manu vārdu jūs atradīsit uz jūsu brāļa kamīna. Tikai neaizmirstiet adresi!
— Es jums apsolu, ka ja kāda neparedzēta gadījuma dēļ man vajadzētu doties uz kontinentu, jūs būsit pirmais, ko es apciemošu.
— Nu tad lai pie tā arī paliek.
Viņš sniedza man pēdējo reizi roku un mēs šķīrāmies, bet kamēr vien vēl viņš varēja mani redzēt jājam uz leju pa ielu, kas veda uz upi, tas stāvēja un noskatījās man pakaļ.
Ciemā visā visumā bija diezgan mierīgi, kaut gan tajā vēl varēja novērot to satraukumu, kas seko visiem lieliem notikumiem; garām jādams, es vērīgi ieskatījos gan vienos, gan otros vārtos, cerēdams redzēt iznākam manu krustbērnu Orlandi, kurš, patiesību sakot, bija man pateicību parādā.
Bet es pajāju garām pēdējai ciema mājai un iejāju laukos, neredzēdams nevienu viņam līdzīgu cilvēku.
Man bija jāsecina, ka viņš mani ir aizmirsis, un jāteic, ka, ievērojot dziļo pārdzīvojumu, ko Orlandi šādā dienā vajadzēja izjust, es viņam jau no sirds biju piedevis šo aizmāršību, kad pēkšņi, līdz ko biju aizsniedzis Rikčisanas krūmāju, es ieraudzīju kādu cilvēku iznākam no biezokņa un nostājāmies ceļa vidū. Uz vietas es viņā pazinu to pašu vīru, kuru es, pieradis pie parīziešu sadzīves normām, ar īstu francūža nepacietību biju atestējis kā nepateicīgu.
Es ievēroju, ka viņš jau bija paspējis apvilkt to pašu tērpu, kādā es to redzēju Vičentello pils drupās, tas ir, viņš atkal bija aplicis savu patronjostu, pie kuras karājās krietna pistole, bez tam viņš bija vēl apbruņojies ar savu bisi.
Kad es no viņa atrados divdesmit soļu attālumā, viņš noņēma cepuri, es no savas puses piespiedu zirgam piešus, lai viņām nebūtu jāgaida.
— Mans kungs, — viņš teica, — es negribu, ka jūs aizjātu no Sulakaro un es jums nebūtu pateicies par to godu, ko jūs man nabaga zemniekam parādījāt, nākdams man par liecinieku; tā kā tur lejā man nebija ērti un es arī nevarēju brīvi izteikties, tad es atnācu sagaidīt jūs šeit.
— Pateicos, — es atbildēju, — bet tāpēc jums gan nevajadzēja pamest jūsu darīšanas, bez tam par goda parādīšanu drīzāk man jums jāpateicas jums.
— Un tad vēl, — turpināja bandīts, — kā jūs, kungs, gan domājat; nevar taču tā uzreiz atmest četru gadu parasto dzīvi. Kalnu gaiss ir briesmīgs; kas to reiz ir elpojis, tas citur smok nost. Nupat vēl šinīs nožēlojamās celtnēs man tā vien likās, ka nu kuru katru acumirkli jumts man sabruks virs galvas.
— Bet tomēr jums būs jātgriežas jūsu normālajā dzīvē, — es teicu. — Man stāstīja — jums esot sava māja, lauki, vīna dārzs.
— Jā tā ir! Bet saimniecību vada mana māsa; algadži apstrādā manus laukus un ievāc vīna raži:. Mēs pārējie korsikāņi nestrādājam.
— Ko tad jūs darāt?
— Mēs uzraugam strādniekus, medījam un pastaigājamies ar bisi plecos.
— Nu, tad mīļo Orlandi, — es teicu sniegdams viņam roku, — novēlu jums izdevīgas medības! Tikai neaizmirstiet, ka mēs abi esam ieķīlājuši savu godavārdu, ka turpmāk šausit tik stirnas, muflonus, teterus, irbes un mežakuiļus, bet nekad netēmēsit uz Marko Vičencio Kolonu vai kādu citu viņa ģimenes locekli.
— Ak, ekselence, — atbildēja man Orlandi ar tādu sejas izteiksmi, kādu es esmu novērojis tikai pie Normandijas prāviniekiem, — tā vista, ko viņš man atdeva, bija briesmīgi vāja.
Un neteicis vairs ne vārda, viņš likās krūmos un tur pazuda.
Es turpināju ceļu pārdomādams, ka še atkal ir iemesls, lai nākotnē starp Orlandi un Kolonu no jauna uzliesmotu naids.
To vakaru es pārgulēju Albitečā, otrā dienā sasniedzu Ajačo un pēc astoņām dienām biju jau Parīzē.
XII
Tai pašā dienā, kad ierados Parīzē, es apmeklēju Ludviķi Defranšī. Viņš bija izgājis.
Es atstāju savu vizītkarti, dažos vārdos paziņodams, ka nāku tieši no viņa brāļa Lisjēna. Es apvaicājos, kad viņš būtu sastopams, un piebildu, ka esmu solījies nodot vēstuli viņam personīgi.
Lai es kunga kabinetā varētu uzmest šīs rindiņas, sulainis mani izveda cauri viesistabai un ēdamistabai.
Viegli iedomāties, ar kādu ziņkārību es skatījos visapkārt, un tiešām viss liecināja par to pašu gaumi, kādu biju novērojis jau Sulakaro, tikai te šī gaume bija vēl vairāk iekļāvusies Parīzes elegancē. Man bija jāatzīst, ka Ludviķim Defranšī ir ļoti ērts puiša cilvēka dzīvoklis.
Nākamā dienā, kad es vēl ģērbos, tas ir, ap pulkstens vienpadsmitiem no rīta, mans sulainis pieteica Defranšī kungu.
Es liku ievest viņu viesistabā, pasniegt laikrakstus un pateikt, ka pēc dažiem acumirkļiem es būšu viņa rīcībā.
Piecas minūtes vēlāk es iegāju viesistabā. Dzirdot manu soļu troksni, Defranšī, kurš, bez šaubām, pieklājības pēc bija sācis lasīt kādu no maniem feļetoniem, kas toreiz parādījās „Presē", pacēla galvu.
Es paliku pārsteigts stāvot — tik ļoti viņš līdzinājās savam brālim.
— Cienījamais kungs, — viņš teica, — es gandrīz vai nespēju ticēt šādai laimei, pārlasot jūsu zīmīti, kuru man sulainis pasniedza, līdz ko biju pārnācis. Es tam divdesmit reizes liku aprakstīt jūsu izskatu, lai pārliecinātos, ka tas patiesi sakrīt ar jūsu ģīmetnēm; tāpēc, lūk, šorīt, degdams nepacietībā jums pateikties un arī saņemt jaunas ziņas par savējiem, es esmu ieradies, daudz nedomādams par stundu, un tāpēc bīstos, ka varbūt esmu jūs iztraucējis pārāk agri.
— Atvainojiet, ka es tūdaļ neatbildu uz jūsu galanto komplimentu, — es teicu, — bet man jums jāatzīstas, ka es, lūk, skatos un prasu sev, vai tas ir Ludviķis, vai Lisjēns Defranšī, ar kuru man ir tas gods pašreiz runāt.
• — Jā, vai nav tiesa, — piebilda viņš smaidīdams. — Līdzība ir uzkrītoša, un kad es vēl biju Sulakaro ciemā, tad es un mans brālis bijām gandrīz vai vienīgie, kuri mūsos nekļūdījās; tomēr, ja tik vien kopš manas aizbraukšanas viņš nav atteicies no savām korsikāņu paražām, jums vajadzēja novērot, ka vismaz mūsu apģērbā ir zināma atšķirība.