Vakarā pusvienos es biju norunātajā vietā.
Un Ludviķi man vēl bija mazliet jāgaida; viņš pa gaiteņiem bija dzinies pakaļ kādai maskai, kas tam šķita pazīstama, bet maska bija iejukusi pūlī un viņš nebija paspējis to notvert.
Es gribēju runāt par Korsiku, bet mans jaunais draugs bija pārāk izklaidīgs, lai sekotu tik nopietnam tematam; viņa skatiens arvien uzmeklēja pulksteņa rādītāju un pēkšņi viņš no manis aizsteidzās, iesaukdamies:
— Lyk, mans vijolīšu pušķis!
Jaunais cilvēks iejuka pūli, lai nokļūtu līdz kādai dāmai, kas patiesi rokā turēja milzīgu vijolīšu pušķi.
Tā kā par laimi promenētājiem foajē netrūka visdažādāko puķu pušķu, arī man drīz piesējās kāds kamēliju pušķis, lai mani apsveiktu ar laimīgu atgriešanos Parīzē.
Kamēliju pušķim sekoja rožu pušķis, ko drīz vien nomainīja heliotropu klēpis.
Es varēju ierakstīt savā kontā jau piecpadsmito pušķi, kad pēkšņi saskrējos ar D.
— Ā, tas esat jūs, mans draugs, — viņš teica, — sveicināts, jūs nākat īstā laikā; mēs šovakar ēdam vakariņas pie manis, kur vēl ieradīsies tas un tas. — Viņš nosauca trīs vai četrus no mūsu kopējiem draugiem, — un mēs ceram uz jums.
— Tūkstoškārt pateicos, mans dārgais, — es atbildēju, — bet neskatoties uz vissirsnīgāko vēlēšanos pieņemt jūsu uzaicinājumu, es to nevaru darīt, jo esmu šeit kopā ar vēl kādu otru personu.
— Bet man liekas, tas taču pats par sevi saprotams, ka ikvienam ir tiesība atvest sev līdz vēl kādu; bez tam ir norunāts, ka uz galda būs sešas ūdens karafes, kuru vienīgais uzdevums būs uzturēt puķu pušķus svaigus.
— Tieši šai ziņā, draugs, jūs maldāties; man nav neviena puķu pušķa, ko novietot jūsu karafēs, es še esmu kopā ar kādu draugu.
— Nu, kas par to! Jūs taču zināt sakāmvārdu: „Mūsu draugu draugi ir…"
— Tas ir kāds jauns cilvēks, kuru jūs nepazīstat.
— Nu, mēs iepazīsimies.
— Es viņam ieminēšos par šo reto izdevību.
— Jā, un ja viņš atsakās, atvediet ar varu.
— Es jums apsolu darīt visu, ko spēšu. Kad vakariņas sākas?
— Pulkstens trijos, bet tā kā mēs pirms sešiem no galda nepie- celsimies, jums ir pietiekami daudz laika.
— Tas ir labi.
Kāds neaizmirstulīšu pušķītis, kurš varbūt bija vēl dzirdējis mūsu sarunas noslēgumu, paņēma D. zem elkoņa un kopā ar to aizgāja.
Pēc pāris acumirkļiem sastapu Ludviķi, kurš acīmredzot bija galīgi izšķīries ar savu vijolīšu pušķi.
Tā kā man pielipušais sieviešu kārtas domino nebija ne interesants, ne atjautīgs, es to aizsūtīju paintriģēt ar kādu no maniem draugiem, bet pats paņēmu Ludviķi zem rokas.
— Nu, kā, — es viņam uzprasīju, — vai jūs izdibinājāt, ko gribējāt zināt?
— Ak, Dievs, nu, protams; jūs taču zināt, ka masku ballē parasti mums atklāj to, ko labāk būtu no mums noslēpt.
— Nabaga draugs, — es teicu, — piedodiet, ka es jūs tā nosaucu; bet man liekas: kopš es pazīstu jūsu brāli, es pazīstu arī jūs. Nu, redzēsim… Jūs esat nelaimīgs, vai tā nav? Sakiet, kas tad īsti ir ar jums?
— Ak, Dievs, nav nekā tāda, par ko būtu vērts runāt.
Es redzēju, ka viņš gribēja paturēt savu noslēpumu un cietu klusu.
Tā mēs apgājām divas vai trīs reizes riņķī; es, vienaldzīgi pastaigādamies, jo nevienu negaidīju; viņš — uzmanīgi vērodams katru domino, kas parādījās mūsu redzeslokā.
— Klausieties, — es teicu, — vai zināt, ko jums vajadzētu darīt!?
Viņš nodrebēja kā cilvēks, kas pēkšņi tiek izrauts no savām domām.
— Man?.. Nē… Atvainojos… Kā jūs teicāt?
— Es liktu priekšā jums mazu izklaidēšanos, kas, pēc manām domām, jums pašreiz ir nepieciešama.
— Un tas būtu?
— Nāciet man līdzi pie kāda drauga uz vakariņām.
— O, nē! Redzat… Es būtu slikts galdabiedrs.
— Nu, tur plēsīs visādus jokus un tas jūs uzjautrinās.
— Pirmkārt, es nemaz neesmu uzaicināts.
— Jūs maldāties, tieši par jums bija runa.
— Tad jūsu Amfibrions ir bijis ļoti laipns, bet goda vārds es tiešām nejūtos cienīgs…
Šai brīdī mēs izmainījāmies ar D. Viņš likās bija ļoti aizņemts ar savu neaizmirstulīšu pušķi.
Tomēr viņš mani ieraudzīja.
— Nu, kā tad paliek? — viņš teica. — Tas ir norunāts, vai ne tā? Pulkstens trijos. —
— Šoreiz, mīļais draugs, tas neizdosies; es nevarēšu būt jūsu pulkā.
— Nu, tad eita pie joda!
Un viņš turpināja savu ceļu.
— Kas tas bija par kungu? — jautāja Ludviķis, acīmredzot, lai man kaut ko teiktu.
— Tas ir D. kungs, kāds draugs, ļoti asprātīgs zēns, kaut gan viņš ir izdevējs vienam no mūsu lielākajiem laikrakstiem.
— Tas ir D. kungs! — iesaucās Ludviķis. — Vai jūs viņu pazīstat?
— Bez šaubām; mūs divus vai trīs gadus vieno ne tikai kopīgas intereses, bet arī draudzība.
— Vai jums bija paredzēts ēst vakariņas kopā ar viņu?
— Tieši tā.
— Un jūs gribējāt uz šīm vakariņām aizvest arī mani?
— Jā.
— Tādā gadījumā tas ir pavisam kas cits, un es pieņemu ar lielāko prieku.
— Nu, tad lai notiek!
— Varbūt man tomēr nevajadzētu iet, — teica Ludviķis, skumji pasmaidīdams, — bet jūs atceraties, ko es vakar teicu: mēs neejam turp, kur mums būtu jāiet, bet gan turp, kur liktenis mūs sauc; pierādījums ir tas, ka es būtu labāk darījis, ja še nebūtu ieradies.
Šai brīdī mēs atkal sastapāmies ar D.
— Mīļais draugs, — es viņam teicu, — es esmu apdomājies.
— Un jūs nāksit ar mums?