— Un bez šaubām, — es nepacietīgi piebildu, — šī dāma taču ir atraitne, vai ne tā?
— Jā gan, ekselence.
— Nu, lūk, un vai viņa uzņems savā mājā jaunu cilvēku?
1841.gadā man jau bija trīsdesmit un sešarpus gadu un es vēl saucu
sevi par jaunu cilvēku.
— Vai viņa uzņems jaunu cilvēku? — pavadonis atkārtoja manus vārdus. — Brīnums, kas tad viņai no tā, vai jūs esat vecs vai jauns?
Es redzēju, ka, šādi jautādams, netikšu ne pie kādas skaidrības.
— Cik veca ir Savilijas kundze? — es noprasīju.
— Tā ap četrdesmit gadiem.
— Ā, lieliski, — atbildēju es, sekodams savām domām, — vai viņai ir arī bērni?
— Divi dēli, divi stalti puiši.
— Vai es viņus redzēšu?
— Jā, vienu no tiem, kurš dzīvo pie mātes.
— Un otrs?
— Otrs dzīvo Parīzē.
— Cik veci tie ir?
— Divdesmit vienu gadu.
— Abi?
— Jā, viņi ir dvīņubrāļi.
— Ar ko viņi nodarbojas?
— Tas, kurš dzīvo Parīzē, dienās būs advokāts.
— Un otrs?
— Otrs būs korsikānis.
— Ā, — es noteicu, jo man šī atbilde šķita diezgan raksturīga, kaut gan tā tika izteikta pavisam mierīgā balsī. — Nu, labi, iegriezīsimies Savilijas Defranšī kundzes mājā.
Un mēs no jauna turpinājām ceļu.
Pēc desmit minūtēm mēs nonācām ciemā. Te nu es ievēroju kaut ko tādu, ko nebiju varējis saskatīt no kalna virsotnes. Līdzīgi Savilijas kundzes mājai bija nocietinātas arī citas, gan ne ar galeriju (bez šaubām īpašnieku nabadzība neatļāva tiem iekārtot līdzīgu nocietinājumu), bet vienkārši ar bieziem dēļiem, kuri bija novietoti iekšpusē pie logiem un kuros bija izveidoti caurumi, kur izbāzt šautenes. Citi logi bija nocietināti ar sarkanu ķieģeļu krāvumu.
Es pavaicāju savam pavadonim, kā šīs lūkas sauc. Viņš atbildēja, ka tie esot bultlogi, un no šīs atbildes es redzēju, ka korsikāņu vendeta ir daudz senāka nekā pirmie ugunsieroči.
Jo tālāk mēs devāmies pa ciema ielām, jo pats ciems šķita vientuļāks un skumjāks.
Dažas mājas likās bija izturējušas vairākas aplenkšanas, jo sienas bija ložu caururbtas.
Laiku pa laikam šādā ambrazūrā mēs redzējām pazibām ziņkārīgu acu pāri, kas mums nolūkojās pakaļ, bet nebija iespējams pateikt, vai tās bija sievietes vai vīrieša acis.
Beidzot mēs nonācām pie mājas, uz kuru es biju norādījis savam pavadonim un kura patiesi bija staltākā visā ciemā.
Bet viens gan mani pārsteidza, proti: kaut gan ap to stiepās galerija, ko es jau agrāk biju saskatījis, ēka patiesībā nemaz nebija nocietināta, tas ir, logi pavisam neatgādināja ar dēļiem vai ķieģeļiem aizkrautas šaujamlūkas, tie bija vienkārši stikla logi, ko naktīs noslēdza ar koka slēģiem.
Ir tiesa, šajos slēģos varēja saskatīt dažas skrambas, kas, vērīgi aplūkojot, izrādījās ložu caurumi. Bet tie jau bija veci un acīmredzot bija radušies gadus divpadsmit atpakaļ.
Tiklīdz mans pavadonis pieklauvēja, durvis tūdaļ atvērās, nevis nedroši vilcinoties, bet brīvi un plaši, un tajās parādījās kāds apkalpotājs.
Tomēr «apkalpotājs" nav pareizi teikts, man drīzāk gan vajadzēja sacīt — kāds cilvēks.
Apkalpotājs parasti ir tērpts livrejā, bet cilvēks, kas mums atvēra, bija ģērbies samta kamzolī, tādas pašas drēbes biksēs un ādas stulmeņos. Bikses ap vidu bija sajoztas ar raibu zīda jostu, aiz kuras bija redzams spāniešu dunča rokturis.
— Mīļais draugs, — es teicu, — man šķiet, nebūs nepieklājīgi, ja kāds svešinieks, kurš Sulakaro nevienu nepazīst, izlūdzas jūsu kundzes viesmīlību?
— Nē, nekādā ziņā, ekselence, — viņš atbildēja. — Ikviens svešinieks parāda godu tam namam, kurā viņš apstājas.
Tad, pagriezies pret kādu kalponi, kas bija nostājusies aizmugurē, viņš teica:
— Marija, pasakiet Savilijas kundzei, ka še ir kāds franču ceļotājs, kurš izlūdzas viņas viesmīlību.
To teicis, viņš no ieejas durvīm nokāpa pa ārkārtīgi stāvo kāpņu astoņiem pakāpieniem un paņēma mana zirga pavadu.
Es izkāpu no segliem.
— Jūsu ekselence var būt bez rūpēm, — viņš turpināja, — visa bagāža tiks nogādāta jūsu istabā.
II
Es tūdaļ paklausīju šim laipnajam uzaicinājumam paslinkot, kas ir vispatīkamākā ērtība, ko kādam ceļotājam var sagādāt.
Ar pūlēm es uzrāpos pa šaurajām kāpnēm un iegāju mājā.
Kādā gaiteņa pagriezienā es savā priekšā pēkšņi ieraudzīju slaidu, melnās drēbēs ģērbušos sievieti.
Es sapratu, ka šī trīsdesmit astoņus vai četrdesmit gadus vecā, vēl vienmēr skaistā dāma ir pati mājas īpašniece, un apstājos.
— Kundze, — es palocījies teicu, — jums droši vien mana rīcība liekas netaktiska, bet šīs zemes paražas mani atvaino un jūsu kalpotāja uzaicinājums ļauj man uzdrīkstēties.
— Jūs esat mīļš viesis mātei un tikpat mīļš viesis jūs būsit dēlam, — atteica man Defranšī kundze. — Sākot no šā brīža, mans kungs, šī māja ir jūsu rīcībā, un jūs to varat izmantot, it kā tā būtu jūsu īpašums.
. — Es, kundze, izlūdzos jūsu viesmīlību tikai uz vienu nakti, jo rīt agri jau došos ceļā.
8. 38K33 Ns 333
— Jūs, mans kungs, varat darīt, kā jums patīk. Bet es ceru, ka jūs vēl apdomāsities un ka mums būs tas gods paturēt jūs kā viesi uz ilgāku laiku.
Es palocījos otrreizi.
— Marija, — turpināja Defranšī kundze, — aizvediet kungu uz Ludviķa istabu. Iekuriniet tūda) uguni un atnesiet karstu ūdeni.
— Atvainojiet, — piebilda viņa, vērsdamās pie manis, kamēr kalpone grasījās izpildīt dotos rīkojumus, — es zinu, ka nogurušam ceļotājam pirmāmkārtām ir vajadzīgs uguns un silts ūdens. Sekojiet, lūdzu, šai meičai un, ja jums būtu kāda vajadzība, sakiet vien viņai. Pēc stundas mēs ēdīsim vakariņas, un manam dēlam, kurš līdz tam laikam atgriezīsies, būs tas gods apvaicāties, vai jūs to gribat pieņemt.