Visi devās uz ēdamzāli, kur ikviens steidzās ieņemt savu vietu. Divas vietas palika brīvas; tās bija domātas Šato-Reno un personai*, kas ierastos kopā ar viņu.
Sulainis gribēja noņemt liekos kuvērus.
— Lai paliek, — teica namatēvs. — Šato-Reno ir vēl laiks līdz pulkstens četriem, tad jūs varēsit noņemt, jo kad pulkstenis sitīs četri, viņš būs zaudējis.
Es nenolaidu acis no Defranšī, viņš pameta skatienu uz pulksteni, tas pašreiz rādīja trīs un četrdesmit piecas minūtes.
— Vai tas ir pareizs? — vēsi apjautājās Defranšī.
— Man par to nav daļas, — smiedamies atteica D., — tas jāzina Šato-Reno; es savu pulksteni nostādīju pēc viņa, lai viņš nevarētu atrunāties ar kļūdīšanos.
— Nu, kungi, — teica neaizmirstuļu pušķis, — ja nu reiz mēs nevaram runāt par Šato-Reno un viņa nezināmo, tad arī nerunāsim, jo tad mums nāktos izteikties mīklās, simbolos un alegorijās, kas ir trakoti garlaicīgi.
— Jums taisnība, — atbildēja V., — ir taču vēl tik daudz dāmu, par kurām varētu runāt un kuras to tik vien vēlas.
— Nu, tad dzersim uz viņu veselību, — teica D. Katram viesim priekšā bija nolikta pudele un glāzes tika pielietas ar vēso šampanieti.
Es ievēroju, ka Ludviķis tikai pielika glāzi pie lūpām.
— Dzeriet taču, — es viņam teicu, — jūs jau redzat, ka viņš neieradīsies.
— Vēl vesels ceturksnis trūkst no četriem, — atbildēja Defranšī. — Kad pulkstenis sitīs četri, tad, lai cik daudz es būtu nokavējis, es apsolu jums panākt visčaklākos.
— Lai notiek.
Kamēr mēs paklusām pārmainījāmies ar šiem vārdiem, sarunas bija kļuvušas vispārīgas un skaļas. Laiku pa laikam Ludviķis pameta acis uz pulksteni, kas vienmērīgi turpināja savu gaitu, par spīti divu cilvēku nepacietībai, kuri uzmanīja rādītājus.
Bija jau bez piecām minūtēm četri, kad es paskatījos uz Ludviķi un teicu:
— Uz jūsu veselību.
Viņš smaidīdams paņēma glāzi un pielika pie lūpām. Tiklīdz viņš to bija izdzēris līdz pusei, pēkšņi atskanēja zvaniņš.
Es domāju, ka bālāks viņš vairs nevar kļūt, bet es biju vīlies.
— Tas ir viņš, — Defranšī teica.
— Jā, bet varbūt bez viņas, — es atbildēju.
— To mēs tūdaļ redzēsim.
Zvaniņš bija pievilcis visas sabiedrības uzmanību un trokšņainajām sarunu čalām, kas skanēja visapkārt galdam, laiku pa laikam pārsviežot tam pāri, pēkšņi sekoja gaidu pilns klusums.
Priekšistabā bija dzirdamas satrauktas balsis.
D. tūdaļ piecēlās un atvēra durvis.
— Es pazīstu viņas balsi, — teica Ludviķis, krampjaini spiezdams man roku.
— Lēnāk, lēnāk, — es teicu, — saņemieties, esiet vīrs! Ja viņa ierodas uz vakariņām pie kunga, kuru tā nepazīst, un kopā ar vīrieti, ko viņa nepazīst ne tik, tā, acīmredzot, ir vienkārša koķete, kas nav krietna cilvēka mīlas vērta.
— Kundze, es jūs mīļi lūdzu ienākt, — dzirdēja priekšistabā D. balsi. — ticiet 'man, mēs še esam mazs draugu pulciņš.
— Mīļā Emīlij, iesim, — teica Šato-Reno, — ja tu vēlies, tu vari palikt maskā.
— Nelietis, — nomurmināja Defranšī.
Šai brīdī istabā ienāca vai, pareizāk sakot, tika ievilkta kāda dāma, kuru veda pie rokas Šato-Reno un D., kurš šādi domāja izpildām viesmīlīga namatēva pienākumus.
— Bez trim minūtēm četri, — Šato-Reno pačukstēja D.
— Pareizi, mans dārgais, jūs esat laimējis derības.
— Vēl ne, mans kungs, — teica jaunā, nepazīstamā dāma, pagriezusies pret Šato-Reno un sasliedamās visā savā augumā, — tagad es saprotu jūsu neatlaidību… jūs bijāt saderējis, ka atvedīsit mani uz šīm vakariņām, vai ne tā?
Šato-Reno cieta klusu. Viņa vērsās pie D.
— Tā kā šis cilvēks klusē, es lūdzu jūs man atbildēt: vai nav tiesa, ka Šato-Reno kungs ir noslēdzis derības, ka atvedīs mani uz jūsu vakariņām?
— Es, cienītā kundze, tiešām nevaru noliegt, ka Šato-Reno man deva šādas cerības.
— Labi, tad Šato-Reno ir zaudējis, jo es nezināju, kurp Šato-Reno mani ved, jo biju pārliecināta, ka ieturēsim vakariņas pie kādas manas draudzenes. Un tāpēc, ka es še neesmu ieradusies labprātīgi, Šato-Reno kungs, pēc manām domām, zaudē šīs derības.
— Bet, mīļā Emīlija, — teica Šato-Reno, — ja nu jūs reiz šeit esat, jūs taču arī paliksit, vai ne? Palūkojiet, mēs esam jauku un līksmu ļaužu sabiedrībā.
— Tagad, kad es šeit esmu, — teica nepazīstamā, — es vispirms pateikšos šim kungam, kurš, kā liekas, ir namatēvs, par to laipno uzņemšanu, ko viņš man ir gribējis sagādāt, bet tā kā es, diemžēl, nevaru pieņemt viņa laipno ielūgumu, es lūdzu Defranšī kungu sniegt man roku un pavadīt mani uz māju.
Ludviķis Defranšī pielēca kājās un nākamā acumirklī jau atradās starp nepazīstamo dāmu un Šato-Reno.
— Kundze, — ieminējās pēdējais, dusmās zobus griezdams — atļaujiet jums atgādināt, ka jūs šurp atvedu es, un tātad arī man, man vienīgam ir tiesības jūs no šejienes aizvest.
— Kungi, — mūs uzrunāja svešā dāma, — jūs esat še pieci cilvēki un es stājos jūsu godprātības apsardzībā, cerēdama, ka jūs pratīsit aizstāvēt mani no Šato-Reno kunga uzmācības.
Šato-Reno sarāvās, mēs visi piecēlāmies.
— Labi, kundze, — viņš teica, — jūs esat brīva, bet es gan zināšu, ar ko man būs darīšana.
— Ja jūs, cienītais kungs, domājat par mani, — atteica Ludviķis Defranšī ar neaprakstāmi lepnu nicināšanu, - jūs rīt visu dienu mani atradīsit manā dzīvoklī, Heldera ielas septītajā numurā.
— Labi, mans kungs, un ja arī man varbūt nebūs tas gods ierasties pie jums personīgi, es ceru, ka jūs neatteiksities pieņemt divus no maniem draugiem.