— Tā tik vēl trūka, — plecus raustīdams, teica Defranšī, — lai jūs par šādām lietām runātu dāmas klātbūtnē. Nāciet, kundze, — viņš piebilda, saņēmis nepazīstamo dāmu aiz rokas, — un ticiet man, ka es jums no sirds dziļumiem esmu pateicīgs par to godu, ko jūs man parādat.
Un, valdot visdziļākajam klusumam, tie abi aizgāja.
— Nu, mani kungi, — teica Šato-Reno, kad durvis bija aizvērušās, — jāatzīstas, ka es esmu zaudējis, tas ir viss. Tātad parīt vakarā, visi, kas šeit esam, sastapsimies pie „Provansiešu Brāļiem".
Pēc šiem vārdiem viņš apsēdās vienā no tukšajiem krēsliem un pasniedza savu glāzi D., kurš to tūdaļ piepildīja.
Viegli saprotams, ka neskatoties uz paša Šato-Reno trokšņaino jautrību, vakariņu turpmākajā gaitā vairs nebija īstas noskaņas.
XIV
Nākamajā dienā, vai, pareizāk sakot — tai pašā dienā, pulkstens desmitos no rīta es jau stāvēju pie Ludviķa Defranšī nama durvīm.
Kāpjot augšā pa kāpnēm, es sastapu nākam lejā divus jaunus cilvēkus; viens no tiem, acīmredzot, piederēja pie labākās sabiedrības, un otrs ar Goda Leģiona krustu, kaut gan privātdrēbēs ģērbies, likās bija no armijas aprindām.
Es tūdaļ nojautu, ka šie divi kungi nāk no Ludviķa Defranšī, un es tiem ar acīm sekoju līdz pat kāpņu pēdējam pakāpienam, bet tad devos augšā un piezvanīju.
Sulainis man atvēra; viņa kungs bija savā kabinetā.
Kad viņš iegāja mani pieteikt, Ludviķis, kurš sēdēja uz rakstīja, pagrieza galvu uz manu pusi.
— Jūs esat tieši laikā, — viņš teica, saplēsdams vēstuli un iemezdams to ugunī, — šī vēstule bija domāta jums un es pašreiz gribēju to nosūtīt. Tas ir labi. Jozef, es nevienu tagad nepieņemšu.
Sulainis izgāja.
— Vai jūs nupat uz kāpnēm nesatikāt divus kungus? — jautāja Ludviķis, pievilkdams krēslu.
— Jā, viens no viņiem bija ar goda zīmi.
— Tie ir tie paši.
— Man tā likās, ka viņi iznāca no jūsu dzīvokļa.
— Jūs esat uzminējis.
— Vai viņi še ieradās Šato-Reno uzdevumā?
— Tie ir viņa sekundanti.
— Pie joda, kā rādās, tā lieta paliek nopietna.
— Jūs sapratīsit, ka citādi tas arī nemaz nevarēja būt, — atbildēja Defranšī.
— Kāpēc viņi bija nākuši?
— Ar lūgumu aizsūtīt pie viņiem divus no maniem draugiem, lai lietu kopīgi pārrunātu; tāpēc es arī tūlīt iedomājos jūs.
— Tas mani ļoti pagodina, bet viens es pie viņiem nevaru ierasties.
— Esmu jau uzaicinājis vienu no maniem draugiem, baronu Džordano Martelli, ierasties šodien pie manis uz pusdienām. Pulkstens vienpadsmitos viņš būs klāt. Mēs kopā ieturēsim pusdienas un pēc tam jūs abi būsit tik laipni aiziet pie tiem kungiem, kuri apsolījās būt mājās līdz pulkstens trijiem. Še ir viņu vārdi un adreses.
Ludviķis man pasniedza divas vizītkartes.
Viens no viņiem saucās barons Renē Dešabogrāns, un otrs — Adriens Deboasī.
Pirmais dzīvoja Miera ielas divpadsmitajā namā. Otrs, kurš, kā jau biju uzminējis, piederēja pie militārām aprindām, bija Āfrikas strēlnieku leitnants un dzīvoja Lilles ielas divdesmit devītajā namā.
Es domīgi aplūkoju šīs kartes.
— Sakiet, vai jums būtu še ko iebilst? — jautāja Defranšī.
— Vaļsirdīgi runājot, es gribētu zināt, vai jūs uz to visu skatāties nopietni? Jūs saprotat, ka tas nosaka visu mūsu turpmāko rīcību.
— Kā jūs gan domājat! Turklāt vēl ļoti nopietni! Jums taču vajadzēja dzirdēt, ka es stājos Šato-Reno rīcībā un, tā kā viņš man atsūta savus sekundantus, tad man atliek ļaut visam iet savu gaitu.
— Tas nu tā ir… tomēr galu galā…
— Pabeidziet vien, - teica Ludviķis smaidīdams.
— Tomēr galu galā vajadzētu zināt, par ko jūs īsti šaujaties. Nevar taču noskatīties, kā divi cilvēki viens otru nogalina, nezinot šīs cīņas motīvus. Jūs zināt, ka liecinieku stāvoklis ir grūtāks nekā pašu cīnītāju stāvoklis.
— Šā strīda iemesls ir pasakāms dažos vārdos, un tas būtu: tiklīdz es biju ieradies Parīzē, kāds no maniem draugiem, fregates kapteinis, iepazīstināja mani ar savu sievu. Viņa bija jauna un skaista un atstāja uz mani tik dziļu iespaidu, ka es, baidīdamies viņā iemīlēties, gaužām reti izmantoju sava drauga atļauju apciemot ģimeni kurā katrā laikā.
Draugs man pārmeta vienaldzību, un tad es atklāti pateicu viņam visu taisnību, tas ir, ka sieva ir pārāk daiļa, lai es to drīkstētu biežāk apciemot. Viņš pasmaidīja, paspieda man roku un uzstāja, lai es vēl tai pašā dienā ieturētu pie viņiem pusdienas.
Kad bijām jau nonākuši pie deserta, viņš man teica:
„Mīļo Ludviķi, pēc trim nedēļām es braucu uz Meksiku; varbūt es būšu projām trīs, varbūt sešus mēnešus, bet var arī gadīties, ka palieku vēl ilgāk. Mūsu šķiras jūrnieki dažreiz gan zina aizbraukšanas stundu, bet atgriešanās brīdi — nekad. Manā prombūtnes laikā es uzticu jums Emīliju, un tevi, Emīlij, lūdzu uzskatīt Defranšī kungu par brāli."
Jaunā sieviete man atbildēja ar siltu rokas spiedienu.
Es stāvēju kā mēms, nezinādams, ko teikt, un manai nākamajai māsai, jādomā, likos īstais vientiesītis.
Trīs nedēļas vēlāk man draugs aizbrauca.
Šajās trīs nedēļās viņš pastāvēja uz to, ka es pusdienotu viņu ģimenē vismaz reizi nedēļā.
Emīlija palika kopā ar savu māti, un lieki būtu sacīt, ka viņas vīra uzticība manās acīs to bija padarījusi svētu un, kaut arī es to mīlēju kvēlāk nekā tas brālim atļauts, es viņu tomēr vienmēr uzskatīju par māsu.
Tā pagāja seši mēneši.
Emīlija dzīvoja kopā ar savu māti, un viņas vīrs aizbraukdams bija lūdzis to nepārtraukt pieņemšanas. Mans nabaga draugs ne no kā tā nebaidījās, kā no greizsirdīga vīra slavas: fakts ir tas, ka viņš dievināja Emīliju v.n viņai pilnīgi uzticējās.