— Tātad beidzot reiz tā lieta ir nonākusi tur, kur tai bija jānonāk, — viņš teica, kad bijām apsveicinājušies. — Spriežot pēc visa tā, par ko tu man rakstīji, tevi droši vien jau šodien apciemos Šato-Reno sekundanti.
— Viņi jau bija, — atbildēja Defranšī.
— Vai tev ir šo kungu vārdi un adreses?
— Lūk, viņu vizītkartes.
— Labi, tavs sulainis teica, ka tūdaļ klāšot galdu; paēdīsim un tūdaļ dosimies pie tiem ar pretvizīti.
T
/ ) i mi I
281
Korsikāņu brāli
Mēs iegājām ēdamistabā, bet par to, kāpēc šeit bijām ieradušies, mēs vairs nerunājām.
Tikai tagad Ludviķis apjautājās par manu ceļojumu uz Korsiku un es] izstāstīju visu to, kas lasītājam jau ir zināms.
Tā apziņa, ka rīt viņam jāšaujas ar Šato-Reno, pilnīgi nomierināja jauno cilvēku un visas viņa jūtas pievērsās dzimtenei un ģimenei.
Atkal un atkal man vajadzēja atkārtot visu to, ko bija teikuši viņa brālis \ un māte. Sevišķi viņu aizkustināja tas, ka Lisjēns, kura korsikāņa dabu Ludviķis labi pazina, bija pielicis tik daudz pūļu, lai izbeigtu Orlandi un Kolonas vendetu.
Pulkstenis nosita divpadsmit.
— Man liekas, draugi, - teica Ludviķis, - ka ir laiks atbildēt šiem i kungiem uz viņu vizīti; ja mēs vēl kavēsimies, viņi var nodomāt, ka mēs 1 šo lietu neņemam nopietni.
— Šai ziņā jūs varat būt pilnīgi mierīgs, — es atbildēju, — ir I pagājušas tikai divas stundas, kopš šie kungi no jums aizgāja, un viņiem ļ taču bija jums jādod laiks ar mums sazināties.
— Tas nav svarīgi, - noteica barons Džordano, - Ludviķim ir taisnība.
— Bet tagad, - es ieminējos, - mums tomēr jāzina, kādus ieročus I jūs labāk izvēlētos - rapierus vai pistoles?
— Ak, Dievs, es jau jums teicu, ka man tas ir gluži vienalga, jo man 1 ir tikpat svešs kā viens, tā otrs. Bez tam cerams, ka Šato-Reno kungs ļ man šo izvēli atvieglos: viņš taču sevi uzkata par apvainoto un tātad arī ] viņam vajag izvēlēties ieročus.
— Nu, šo apvainojumu var vēl apšaubīt. Jūs viņam citu nekā neesat izdarījis, kā vien pasniedzis dāmai roku, ko tā jums lūdza.
— Klausieties, - teica Ludviķis, — katra diskusija šājā gadījumā varētu vedināt uz domām, ka mēs to gribam nokārtot miera ceļā. Jūs ] pazīstat manu miermīlību un zināt, ka es pavisam neesmu duelants,-jo šis ir pirmais gadījums manā dzīvē; bet, lūk, tieši visu šo iemeslu dēļ es gribu spēlēt par visu banku.
— Jums, mans mīļais, tā ir viegli runāt, jūs spēlējat tikai uz savul dzīvību, bet mums būs jāuzņemas visa atbildība par to, kas notiks, un 1 jāinformē jūsu ģimene.
— Ah, šinī ziņā jūs varat būt pilnīgi mierīgi, es pazīstu savu māti un I brāli. Viņi jums tikai jautās: „Vai Ludviķis pienācīgi aizstāvēja savu 1 godu?" un, kad jūs to apstiprināsit, viņi atbildēs: „Tad ir labi."
— Bet, pie joda! Beidzot taču mums jāzina, kādus ieročus jūs 1 izvēlaties.
— Nu, labi, ja viņš liek priekšā pistoles, — pieņemiet.
— Tās ir arī manas domas, — teica barons.
— Ja jau jūs abi tā domājat, lai tad paliek pie pistolēm, — es teicu. — Bet pistole nav lāga ierocis.
— Vai tad man vairs ir laika līdz rītam iemācīties cirsties ar zobeniem?
— Nē, bet praktizējot vienu labu stundu pie Grisjēra, jūs varbūt iemācītos vismaz aizstāvēties.
Ludviķis pasmaidīja.
— Ticiet man, — viņš teica, — tas, kas ar mani rīt notiks, ir sen jau nolemts tur augšā, un lai ko mēs abi darītu, tur nekas netiks grozīts.
Pēc šiem vārdiem mēs atvadījāmies no Defranšī un kāpām lejā.
Pats par sevi saprotams, ka pirmais gājiens bija pie mūsu drauga pretinieka tuvākā sekundanta.
Un tā mēs ieradāmies pie Renē Dešatogrāna, kurš, kā jau teicu, dzīvo Miera ielas divpadsmitajā namā.
Viņš bija pavēlējis nevienu citu neielaist, vienīgi tos, kas ierastos Defranšī uzdevumā.
Mēs minējām mūsu vajadzību, nodevām savas vizītkartes un tūdaļ tikām pieņemti.
Pēc pirmā acu uzmetiena bija redzams, ka Dešatogrāna kungs pieder pie visizsmalcinātākās sabiedrības. Viņš nekādi negribēja pieļaut, ka mēs vēl nopūlētos, uzmeklēdami Deboasī, lai tam paziņotu ka mēs viņu jau gaidām.
Līdz tam laikam sarunas risinājās par operu, par medībām, zirgu skriešanas sacīkstēm, bet par to, kā dēļ bijām ieradušies, netika minēts ne vārda.
Pēc desmit minūtēm Deboasī bija klāt. Šie kungi pat nedomāja pretendēt uz ieroču izvēli, un tā kā Šato-Reno prata vienlīdz labi rīkoties gan ar zobenu, gan ar pistolēm, tad ieroču izvēle tika atstāta vai nu Defranšī pašam, vai arī gadījumam. Norunājuši, ka ģērbonis nozīmēs zobenus, bet seja — pistoles, pasviedām gaisā luidoru. Nokrita seja.
Tad vēl vienojāmies, ka divkauja notiks nākamajā dienā pulkstens deviņos no rīta Vinsenta mežā, ka atstatums starp abiem pretiniekiem būs divdesmit soļu, ka trīs reizes sasitīs plaukstas un pie trešā sitiena tiks šauts.
Mēs tūdaļ steidzāmies par to paziņot Defranšī.
Tai pašā vakarā, atgriezies mājās, es jau atradu priekšā Dešatogrāna un Deboasī vizītkartes.
XVI
Pulkstens astoņos vakarā es vēl aizgāju pie Defranšī apvaicāties, vai viņam nebūtu man kāds uzdevums; viņš lūdza mani uzgaidīt līdz rītam un savādā balsī piebilda:
— Gan nakts dos padomu.
Otrā rītā, tai vietā, lai ierastos pie viņa pulkstens astoņos, kad mums vēl atlika pietiekami daudz laika, lai pulkstens deviņos būtu norunātajā vietā, es jau pusseptiņos pieklauvēju pie Defranšī durvīm.