„Labi, tēvs," es teicu. „Lai notiek Dieva prāts! Ir taisnība, man jāatstāj mūsu māte, bet toties es atkal pievienošos jums."
Spoka sejā pavīdēja vājš smaida atspīdums un, pamājis man ardievas, viņš aizgāja.
Durvis viņa priekšā atvērās pašas no sevis… un kad viņš bija pazudis, tās atkal tāpat aizvērās.
Šis stāsts bija tik vienkāršs un dabīgs, ka gribot negribot bija jāpieņem šīs divas varbūtības: vai nu viss tas, ko man stāstīja Defranšī, patiesi tā bija noticis, vai arī sava gara nomāktībā viņš bija kritis par upuri halucinācijām, noturēdams to par reālu parādību, kas tāpēc bija ne mazāk briesmīga.
Es noslaucīju savu sviedru lāsēm norasojošo pieri.
— Bet nu, — turpināja Ludviķis, — jūs taču pazīstat manu brāli, vai
ne tā?
— Jā.
— Kā jūs domājat, ko viņš darītu, kad uzzinātu par šo divkauju?
— Viņš uz pēdām atstātu Sulakaro un dotos šurp, lai cīnītos ar to, kas jūs nogalinājis.
— Pareizi, un ja nu arī viņš tiek nošauts, tad mana māte būs trīskārtēja atraitne: bez vīra un bez saviem abiem dēliem.
— Ak, es saprotu, tas būtu briesmīgi!
— Nu, lūk, no tā mums jāmēģina izvairīties. Tāpēc arī es esmu uzrakstījis šo vēstuli. Domādams, ka esmu miris ar smadzeņu iekaisumu, mans brālis nevienam nepiesiesies; arī māte drīzāk nomierināsies, ja būs pārliecināta, ka es esmu miris pēc Dieva gribas un nevis no cilvēku rokas. Ja tikai…
— Kas, ja tikai? — es jautāju.
— Ak, nē, — atteica Ludviķis, — es ceru, ka tas nenotiks.
Redzēdams, ka viņš atbildēja kādai savas sirds nojautai, es arī tālāk
nevaicāju.
Šai brīdī atvērās durvis.
— Mīļo Defranšī, — teica barons Džordano, — es esmu respektējis tavu aizliegumu ienākt, cik vien ilgi bija iespējams, bet pulkstenis ir jau astoņi. Satikšanās nolikta deviņos un, tā kā mums ir pusotras jūdzes ko braukt, laiks doties ceļā.
— Es, draugs, esmu gatavs, — atbildēja Ludviķis. — Nāc vien iekšā. Visu, kas man bija šim kungam sakāms, es esmu pateicis.
Un, pielicis pirkstu pie lūpām, viņš manī paskatījās.
— Kas attiecas uz tevi, draugs, — turpināja Ludviķis, pieiedams pie galda un paņemdams aizzīmogotu aploksni, — te būs tava darīšana. Ja ar mani notiktu nelaime, izlasi to un rīkojies, lūdzams, tā, kā tur būs rakstīts!
— Tiks izpildīts.
— Vai ieroči ir pie jums?
— Jā, — es atbildēju, — tikai īsi pirms manas iznākšanas es pamanīju, ka viens no gaiļiem labi nedarbojas. Garāmejot mēs paņemsim pie Devismā vienu citu kasti ar pistolēm.
Ludviķis smaidīdams manī paskatījās un paspieda man roku.
Viņš bija sapratis, ka es negribu, lai viņu nošautu ar man piederošajām pistolēm.
— Vai jūs esat pasūtījuši ekipāžu, vai arī būs jāliek Jāzepam, lai viņš kādu sameklē? — jautāja Ludviķis.
— Mans pajūgs ir lejā, — teica barons, — un, mazliet saspiežoties, mēs tur varēsim novietoties. Tā kā mēs esam mazliet nokavējušies, es ceru, ka šādā veidā mēs drīzāk tiksim uz priekšu, nekā braucot ar fiakru.
— Tad ejam, — teica Ludviķis.
Mēs devāmies lejā pa kāpnēm. Pie vārtiem mūs gaidīja Jāzeps.
— Vai man kungs nebūs jāpavada? — viņš jautāja.
— Nē, Jāzep, tam nebūtu nekādas nozīmes, — teica Ludviķis, — jūs man vairs neesat vajadzīgs.
Un, palicis mazliet iepakaļ, piebilda:
— Tas, draugs, jums, — un iespieda sulainim rokā dažus zelta gabalus, noteikdams:
— Piedodiet man, ja kādreiz sliktā omā esmu pret jums bijis pārāk bargs.
— Kungs, ko tas nozīmē? — iesaucās Jāzeps ar asarām acīs.
— Cst! — teica Ludviķis.
Un, ielecis pajūgā, viņš novietojās starp mums abiem.
— Tas bija lāga puisis, — viņš teica, pamezdams vēl pēdējo skatienu uz Jāzepu, — un ja jūs viens vai otrs varētu viņa labā kaut ko darīt, es jums būtu ļoti pateicīgs.
— Vai tu viņu atlaid? — jautāja barons.
— Nē, es viņu atstāju, tas ir viss, — smaidīdams atbildēja Ludviķis.
Vēl mēs mazliet piestājām pie Devismā durvīm, lai paņemtu pistoles,
pulveri un lodes; tad straujos rikšos traucāmies tālāk.
XVII
Kad mēs ieradāmies Vinsenta mežā, pulkstenis bija bez piecām minūtēm deviņi.
Tai pašā laikā atbrauca vēl otra ekipāža, kurā sēdēja Šato-Reno.
Mēs iebraucām mežā katrs pa savu ceļu. Mūsu ekipāžām vajadzēja sastapties lielajā alejā.
Pēc dažiem mirkļiem mēs jau stāvējām norunātajā vietā.
— Kungi, — teica Ludviķis, izkāpdams pirmais, — jūs zināt, ka samierināšanās ir izslēgta.
— Tomēr… — es lūkoju iebilst.
— Ak, dārgais draugs, neaizmirstiet, ka pēc visa tā, ko es jums esmu uzticējis, jums ir mazāk tiesības kā kuram katram citam tādu piedāvāt vai pieņemt.
Es noliecu galvu šīs absolūtās gribas priekšā, kas līdz ar to man bija kāda augstāka griba.
Atstājuši Ludviķi vienu pie ratiem, mēs gājām pie Deboasī un Dešatogrāna.
Barons Džordano nesa rokā pistoļu kasti.
Mēs cits ar citu sasveicinājāmies.
— Kungi, — teica barons Džordano, — mūsu pašreizējos apstākļos, jo mazāk komplimentu, jo labāk, citādi var gadīties, ka mēs tiekam traucēti. Ieročus mēs, lūk, še esam atveduši līdzi; mēs nupat vēl tos paņēmām pie ieroču meistara un dodam jums godavārdu, ka Defranšī tos nav pat redzējis.
— Jūsu aizrādījums, cienītais kungs, ir pilnīgi lieks, — atbildēja vikonts Dešatogrāns, — mēs zinām, ar ko mums ir darīšana.
Un, paņēmuši viens vienu, otrs otru pistoli, abi sekundanti pārbaudīja ieroču atsperes un kalibru.