— Tās ir parastā veida pistoles un nekad vēl nav tikušas lietotas, — teica barons.
— Pēc manām domām, — piebilda Deboasī, — lai katrs dara kā viņam ērtāk un kā viņš paradis.
— Lai notiek tā, — attieca Džordano. — Šādā gadījumā vienādas izredzes ir tikai apsveicamas.
— Tātad jūs informēsit Defranšī kungu un mēs paziņosim Šato-Reno kungam.
— Tā paliek, un nu, mani kungi, — turpināja barons Džordano, — tā kā mēs esam ieročus atnesuši, jūsu pienākums ir tos pielādēt.
Abi jaunie {audis paņēma katrs vienu pistoli, rūpīgi izmērīja vienādu daudzumu pulvera, tad paņēma uz labu laimi divas lodes un ar lādējamo spieķīti iespieda tās stobrā.
Kamēr viņi lādēja, es, negribēdams noskatīties šinī procedūrā, aizgāju pie Ludviķa, kurš mani sagaidīja ar smaidu uz lūpām.
— Neaizmirstiet nekā no visa tā, ko es jums esmu lūdzis, — viņš teica, — un piedabūjiet Džordano, kuram es to jau esmu piekodinājis viņam nodotā vēstulē, lai viņš nevienu vārdu nestāstītu manai mātei vai brālim. Parūpējaties arī par to, lai par šo gadījumu laikrakstos daudz nerunātu, vai vismaz neminētu vārdus.
— Tātad jūs vēl joprojām neesat atkratījies no tās bīstamās pārliecības, ka šī divkauja jums būs liktenīga? — es vaicāju.
— Par to es esmu pārliecināts vairāk nekā jebkad; bet jūs vismaz piekritīsit tam, ka es skatos nāvei acīs kā īsts korsikānis.
— Mīļo Defranšī, jūs esat tik mierīgs, ka es pat sāku jau cerēt, ka jūs pats par savām izjūtām nemaz neesat tik pārliecināts.
Ludviķis izvilka pulksteni.
— Vēl man atlicis dzīvot septiņas minūtes, — viņš teica. — Te jums būs mans pulkstenis, paturiet, lūdzu, to no manis par piemiņu; tas ir lielisks Bregī darinājums.
Es paņēmu pulksteni un paspiedu Defranšī roku, teikdams:
— Ceru pēc astoņām minūtēm jums to atdot.
— Nu, par to labāk nerunāsim, — viņš atteica, — lūk, šie kungi jau nāk. '
— Kungi, — teica vikonts Dešatogrāns, — še pa labi kaut kur vajag būt mazai pļaviņai, kuru es pagājušājā gadā līdzīgā gadījumā izmantoju; vai mēs to nepameklētu? Tur katrā ziņā mums būtu labāk nekā šajā alejā, kur mūs vēl var pamanīt un iztraucēt.
— Vediet mūs, — teica barons Džordano Martelli, — mēs jums sekosim.
Vikonts devās pa riekšu, un mēs tam divās grupās sekojām. Un, patiesi, pagājuši soļus trīsdesmit pa tik tikko jaušamo ieplakas nogāzi, mēs nonācām nelielā klajumiņā. Pēc visām zīmēm spriežot, tas bija kāds Otejas purvājiem līdzīgs jūns, kas ieplakas dibenā veidoja nelielu ieplaku; vieta bija kā radīta tāda veida skatiem, kādam pašreiz še vajadzēja norisināties.
— Martelli kungs, — teica vikonts, — vai jūs nepiekristu kopā ar mani nomērīt distanci?
Barons piekrizdams palocījās, tad, nostājušies viens otram līdzās, tie abi ar Dešatogrānu noskaitīja divdesmit soļu.
Es ar Defranšī paliku dažas sekundes vienatnē.
— Gandrīz vai aizmirsu, — viņš ieminējās, — manu testamentu jūs atradīsit uz galda, pie kura, jums ienākot, es rakstīju.
— Esiet bez rūpēm, — es atbildēju.
— Kungi, kad jūs gribētu sākt?— jautāja vikonts Dešatogrāns.
— Es esmu gatavs, — atbildēja Ludviķis. — Ardievu, dārgais draugs! Paldies par visām pūlēm, ko es jums esmu sagādājis, nemaz nerunājot par tām, — viņš piebilda, sēri smaidīdams, — kādas jums vēl manis dēļ būs jāuzņemas.
Es satvēru viņa roku — tā bija auksta, bet pulss bija mierīgs.
— Nu, redzēsim, — es teicu, — aizmirstiet pagājušās nakts rēgu un tēmējiet, cik labi vien varat.
— Vai jūs atceraties „Burvju strēlnieku"?
— Jā.
— Nu, labi, tad jūs zināt, ka ikvienu lodi vada liktenis… Ardievu…
Iedams viņš sastapās ar baronu Džordano, kurš turēja rokā viņam
nolemto pistoli; Ludviķis to paņēma, uzvilka gaili un, pat nepaskatījies uz savu ieroci, ieņēma savu vietu, kas bija apzīmēta ar mutautiņu.
Šato-Reno bija jau nostājies.
Iestājās mocošs klusums; šai brīdī jaunie cilvēki sveicināja savus, tad savu pretinieku sekundantus un beidzot palocījās viens otram.
Šato-Reno liekas ar šādām lietām bija apradis; viņš smaidīja kā cilvēks, kas par sevi jūtas drošs. Varbūt arī viņš zināja, ka Ludviķis Defranšī pirmo reizi ņem rokā ieroci.
Mans draugs bija mierīgs un kluss; viņa skaistā galva likās bija izcirsta no marmora.
— Nu, kungi, — teica Šato-Reno, — jūs redzat, mēs gaidām.
Ludviķis pameta uz mani vēl pēdējo skatienu, tad smaidīdams pacēla
acis pret debesīm.
— Sāksim, kungi, — teica Dešatogrāns, — sagatavojieties!
— Viens… divi… trīs…
Abi šāvieni nodārdēja reizē.
Tai pašā momentā es redzēju, ka Defranšī divas reizes apgriezās riņķī un saļima uz viena ceļgala.
Šato-Reno stāvēja kā stāvēdams, lode bija caururbusi viņa svārku ieloku.
Es metos pie Ludviķa Defranšī.
— Jūs esat ievainots? — es viņam jautāju.
Viņš gribēja man atbildēt, bet nespēja; uz viņa lūpām parādījās asiņainas putas.
10. 3aKa3 Ns 333
Tai pašā mirklī viņš ļāva pistolei krist un pacēla roku pie krūšu labās puses.
Viņa svārkos bija redzams mazs caurumiņš, kurā varēja iebāzt mazo pirkstu.
— Barona kungs, — es iesaucos, — steidzieties uz kazarmām un atvediet pulka ārstu!
Bet Defranšī, saņēmis pēdējos spēkus, aizturēja Džordano, pakratīdams ar galvu par zīmi, ka tās būtu veltīgas pūles.
Šai brīdī viņš noslīga ua abiem ceļiem.
Šato-Reno tūdaļ aizgāja, bet abi viņa sekundanti pienāca pie ievainotā.
Pa to laiku mēs bijām atpogājuši svārkus un pārplēsuši vesti līdz ar kreklu.