Lode bija iegājusi nedaudz zem sestās ribas labajā pusē un izgājusi mazliet virs kreisā gurna.
Pie katra mirēja elpas vilciena asinis šļāca pa abām brūcēm.
Acīmredzot brūce bija nāvīga.
— Defranšī kungs, — teica vikonts Dešatogrāns, — ticiet mums, mēs esam dziļi apbēdināti par šīs nelaimīgās divkaujas bēdīgajām sekām un ceram, ka jums nav naida pret Šato-Reno kungu.
— Jā, jā… — murmināja ievainotais, — jā, es viņam piedodu… bet lai viņš aizbrauc… aizbrauc…
Tad pagriezies pret mani, viņš teica:
— Atcerieties jūsu solījumu!
— O, es jums zvēru, ka viss tiks izdarīts pēc jūsu vēlēšanās.
— Bet nu, — viņš teica, — palūkojieties pulkstenī!
Tad, smagi nopūties, viņš noslīga pie zemes. Tā bija pēdējā nopūta.
Es paskatījos pulkstenī: tas rādīja desmit minūtes uz desmitiem.
Palūkojos Ludviķi Defranšī, viņš bija miris.
Mēs aizvedām līķi uz Defranšī dzīvokli, un kamēr barons Džordano, gāja par notikušo paziņot iecirkņa policijas komisāram, es ar Jāzepu uznesu mirušo viņa istabā.
Nabaga zēns raudāja rūgtas asaras. Ieejot istabā, es gluži nejauši uzmetu acis pulkstenim. Tas rādīja deviņi un desmit minūtes. Bez šaubām, to bija aizmirsuši uzvilkt un tas bija apstājies tieši šajā liktenīgajā minūtē.
Pēc dažiem acumirkļiem ieradās Džordano līdz ar tiesas sulaiņiem, kas bija nākuši aizzīmogot telpas.
Barons gribēja paziņot nelaiķa draugiem un paziņām par notikušo, bet es lūdzu, lai viņš vispirms izlasa vēstuli, kuru tam bija nodevis Defranšī, kad grasījāmies doties ceļā.
Šai vēstulē nelaiķis lūdza noslēpt Lisjēnam viņa nāves cēloni, vispār nenododot lietu atklātībai un apbēdīt viņu bez ceremonijām un lieka trokšņa.
Barons Džordano uzņēmās to visu nokārtot, bet es tūdaļ devos pie Deboasī un Dešatogrāna kungiem, lai lūgtu tos klusēt par šo nelaimīgo divkauju un uzaicinātu viņus pierunāt Šato-Reno, nesakot tam īstos iemeslus, lai viņš vismaz uz kādu laiku aizbrauktu no Parīzes.
Viņi apsolīja ievērot manu lūgumu un darīt visu, kas ir viņu spēkos, un tā, lūk, kamēr viņi gāja pie Šato-Reno, es devos uz pastu, lai nosūtītu Defranšī kundzei vēstuli ar paziņojumu, ka viņas dēls ir miris smadzeņu iekaisuma dēļ.
XVIII
Pretēji tam, kā tas šādos gadījumos mēdz būt, šī divkauja nesacēla nekādu troksni.
Klusēja pat laikraksti — šīs melīgās un skaļās atklātības fanfaras.
Tikai daži tuvākie draugi pavadīja nelaimīgā jaunā cilvēka miesas uz Perlašēzas kapsētu. Kas attiecas uz Šato-Reno, tad nekādi argumenti to nevarēja piespiest atstāt Parīzi.
Vienu brīdi man ienāca prātā tūdaļ pēc Ludviķa vēstules aizsūtīt viņa ģimenei arī no manas puses vienu vēstuli, tomēr, kaut gan nolūks bija teicams, bet apzināta viņu dēla un brāļa nāves noklusēšana mani atbaidīja.
Es apsvēru, ka arī Ludviķis tam būtu bijis pretī un ka, prasot no manis attiecībā uz viņa nāvi pilnīgu diskrēciju, viņam būs bijuši svarīgi iemesli.
Un tā, lūk, kaut gan to varēja iztulkot kā aizmāršību vai pat nepateicību no manas puses, es klusēju; pie kam biju pārliecināts, ka barons Džordano darīja to pašu.
Bija pagājušas piecas dienas kopš iepriekš minētā notikuma.
Pulkstens vienpadsmitos vakarā es sēdēju pie sava darba galda kamīna tuvumā un strādāju, kaut gan nebiju diezin cik labā omā.
Pēkšņi ienāca mans sulainis, ātri aizdarīja durvis un uztrauktā balsī teica, ka Defranšī kungs vēloties ar mani runāt.
Es pagriezos un to cieši uzlūkoju; puisis bija gluži bāls.
— Ko jūs runājat, Viktor? — es tam noprasīju.
— Ak, kungs, — viņš atbildēja, — es pats nezinu, bet tā ir.
— Par kādu Defranšī kungu jūs runājat?
— Par cienītā kunga draugu… nu, par to pašu, kuru es še vienu vai divas reizes tiku redzējis…
— Mans mijais, jūs esat jucis. Vai tad jūs nezināt, ka mēs viņu pirms piecām dienām nelaimīgā kārtā pazaudējām?
— Jā, kungs, tāpēc arī es esmu pavisam apjucis. Viņš piezvanīja; es biju priekštelpā un tūdaļ pat gāju atvērt durvis. Ieraudzījis to, es kā dzelts atlēcu atpakaļ. Viņš ienāca un prasīja man, vai kungs esot mājā; es biju tā samulsis, ka atbildēju „Jā." Tad viņš man teica: „Ej, pasaki savam kungam, ka Defranšī vēlas ar viņu runāt!" un es tā arī darīju.
— Jūs, mans mīļais, neesat pie pilna prāta! Priekšistaba bija patumša, un tā kā jūs gulējāt, jūs neesat ne labi sadzirdējis, ne redzējis. Ejiet atpakaļ un prasiet vēlreiz pēc viņa vārda.
— Ak, tas būtu gluži veltīgi, es zvēru kungam, ka neesmu maldījies, es redzēju un dzirdēju gluži skaidri.
— Nu, tad aiciniet viņu šurp!
Viktors drebēdams atgriezās pie durvīm, atvēra tās, bet pats atkāpās manas istabas dibenā.
— Es lūdzu kungu ienākt, — viņš teica.
Neskatoties uz to, ka grīdsega klusināja soļus, es tūdaļ dzirdēju kādu nākam uz manu kabinetu cauri viesistabai.
Un tai pašā acumirklī es ieraudzīju, ka durvīs patiesi parādījās Defranšī.
Atzīstos, ka pirmajā brīdī mani pārņēma baiļu sajūta un ka es atkāpos soli atpakaļ.
— Piedodiet, ka jūs šādā stundā traucēju, — viņš teica, — bet es tikai pirms desmit minūtēm ierados Parīzē, un jūs sapratīsit, ka satikšanos ar jums negribēju atlikt līdz rītam.
— Ak, manu mīļo Lisjēn! — es iesaucos, steigdamies tam pretī un to sirsnīgi apkampdams. — Vai patiesi jūs tas esat?
Un, par spīti visiem maniem centieniem savaldīties, man acīs iespiedās asaras.
— Jā, — viņš teica, — tas esmu es.
Izvērtējot ātrumā laika ilgumu, es nopratu, ka vēstule diez' vai vēl bija sasniegusi Ajačo, nemaz jau nerunājot par Sulakaro.