— Man tā šķiet.
— Bez tam vēl mums ar Džordano tur norunāts satikties.
— Tad braucam uz „Parīzes kafejnīcu".
Pusstundu vēlāk mēs jau izkāpām pie restorāna durvīm.
Lisjēna ierašanās ēdamzālē bija jauns pierādījums tam, cik pārstedzoša ir viņa līdzība ar brāli.
Patiesība par Ludviķa nāvi kaut gan varbūt ne visos sīkumos, tomēr bija izplatījusies, un tāpēc Lisjēna parādīšanās pārsteidza visu sabiedrību.
Rēķinādamies ar to, ka mums pievienosies vēl barons Džordano, es palūdzu atsevišķu kabinetu. Mums tika ierādīta dibenistaba.
Lisjēns, kura auksasinība līdzinājās pilnīgai bezjūtībai, sāka lasīt laikrakstus.
Mēs jau ēdām pusdienas, kad ienāca Džordano. Abi jaunie cilvēki nebija redzējušies četrus vai piecus gadus; tomēr viņu draudzības apliecinājums negāja tālāk par vienkāršu iokas spiedienu.
— Tas ir nokārtots, — viņš teica.
— Šato-Reno ir ar mieru?
— Jā, tikai ar noteikumu, ka pēc šīs sastapšanās turpmāk viņu pilnīgi liks mierā.
— O, par to viņš var būt drošs: es esmu pēdējais Defranšī. Vai jūs runājāt ar viņu pašu, vai ar viņa sekundantiem?
— Ar viņu pašu. Viņš arī uzņēmās informēt Deboasī un Dešatogrāna kungus. Kas attiecas uz laiku, vietu un ieročiem, tad tie paliek iepriekšējie.
— Lieliski!… Sēdieties un ēdīsim!
Barons apsēdās un sarunas novirzījās uz citām lietām.
Pēc pusdienām Lisjēns lūdza mūsu atbalstu, lai policijas komisārs, kurš bija aizzīmogojis telpas, atzītu viņu par brāļa dzīvokļa tagadējo īpašnieku. Viņš gribēja pavadīt sava brāļa istabā šo pēdējo nakti, kas to šķīra no gaidītās atriebšanās.
Visas šīs iešanas aizņēma gandrīz vai visu dienu un tikai pulkstens piecos vakarā Lisjēns varēja ieiet sava brāļa telpās. Mēs viņu atstājām vienu, jo sāpju izpausmei ir sava kautrība, ko vajag respektēt.
Lisjēns vēlējās, lai mēs ierastos rīt no rīta pulkstens astoņos, bet man viņš lūdza apgādāt tās pašas pistoles un nopirkt, ja vien tās būtu pārdodamas.
Es tūdaļ devos pie Devismā un par sešsimt frankiem nopirku divas pistoles. Nākamajā rītā agri, ceturksni pirms astoņiem, es jau biju pie Lisjēna.
Kad es iegāju, viņš sēdēja pie galda un rakstīja tai pašā vietā, kur es atradu rakstām viņa brāli. Kaut gan viņš bija ļoti bāls, ap viņa lūpām vijās smaids.
— Labrīt, — viņš teica, — es rakstu manai mātei.
— Cerēsim, ka jūs nosūtīsit viņai priecīgāku ziņu nekā jūsu brālis pirms astoņām dienām.
— Es rakstu, ka viņa var mierīgi lūgt Dievu par savu dēlu, kurš ir ticis atriebts.
— Kā jūs to varat tik noteikti apgalvot?
— Vai mans brālis jau iepriekš nepateica jums par savu pēdējo stundiņu? Es atkal jums iepriekš paziņoju Šato-Reno nāvi.
Lisjēns piecēlās un aizskāra manus deniņus.
— Lūk, — viņš teica, — te es viņam iedzīšu lodi.
— Un jūs pats?
— Mani viņš neaizskars.
— Bet pirms nosūtītu šo vēstuli, nogaidiet taču vismaz divkaujas iznākumu.
— Tas būtu pilnīgi lieki.
Viņš pazvanīja, ienāca sulainis.
— Jāzep, aiznesiet šo vēstuli uz pastu.
— Jūs esat redzējis savu brāli?
— Jā, — viņš atbildēja.
Tas bija pavisam savādi ar šīm abām, viena otrai sekojošām divkaujām, kurās viens no partneriem jau iepriekš bija apzīmogots.
Pa to laiku ieradās arī barons Džordano. Pulkstenis bija astoņi un mēs devāmies ceļā.
Lisjēnam tā gribējās drīzāk nokļūt pie mērķa, un viņš tik ļoti skubināja važoni, ka mēs ieradāmies norunātajā vietā vairāk nekā desmit minūtes pirms noteiktā laika.
Mūsu pretinieki ieradās tieši pulkstens deviņos. Viņi bija jāšus un tāpat jāšus tiem sekoja viņu sulainis.
Šato-Reno bija aizbāzis roku aiz svārkiem un es no sākuma domāju, ka viņam tā ir uzsieta.
Divdesmit soļu no mums šie kungi nokāpa un pasvieda sulainim savu zirgu pavadas.
Šato-Reno palika nopakaļus un pameta acis uz Lisjēnu.
Kaut gan mēs atradāmies viens no otra divdesmit soļu attālumā, es skaidri redzēju, ka viņš nobālēja.
Viņš novērsās un ar jājamo pātadziņu kapāja sīkās pļavas puķītes.
— Te nu, kungi, mēs esam, — teica Dešatogrāns un Deboasī. — Bet jūs zināt mūsu nosacījumus, proti: šī divkauja paliek pēdējā, un lai arī kāds būtu tās iznākums, Šato-Reno kungam nevienam vairs par to nebūs jāatbild.
— Tas ir pieņemts, — atteicām mēs ar Džordano.
Lisjēns piekrizdams viegli palocījās.
— Vai kungiem ir ieroči? — jautāja Dešatogrāns.
— Tie paši.
— Vai Defranšī kungam tie ir pazīstami?
— Laikam gan mazāk nekā Šato-Reno kungam. Šato-Reno kungs tos jau reiz ir lietojis, kurpretī Defranšī kungs tos pat nav redzējis.
— Tad, kungi, viss ir kārtībā. Ejam, Šato-Reno!
Un tūdaļ mēs kluspdami devāmies iekšā mežā.
Ikviens no mums vēl atradās pirmās divkaujas pārdzīvojumu varā un, no jauna iedami uz šo vietu, mēs nojautām, ka tur atkal norisināsies ne mazāk traģisks skats.
Drīz nonācām ielejā.
Šato-Reno, pateicoties savām lielajām pašsavaldīšanās spējām, ārēji šķita mierīgs, bet tie, kas viņu bija vērojuši abās divkaujās, redzēja, ka starpība ir ļoti liela.
Laiku pa laikam viņš zagšus palūkojās uz Lisjēnu un viņa skatienā izpaudās tāds nemiers, kas jau līdzinājās bailēm.
Varbūt tā bija abu brāļu lielā vienādība, kas viņu uztrauca, un viņam šķita, ka Lisjēnā tas redz Ludviķa atriebības slāpstošo ēnu.