Kamēr pielādēja pistoles, es redzēju, ka viņš beidzot izvilka roku no svārkiem.
Šī roka bija aptīta ar mitru mutautiņu, lai mazinātu tās konvul- sīvās kustības.
Lisjēna skatiens bija mierīgs kā cilvēkam, kurš pārliecināts, ka viņa atriebšanās ir droša.
Kaut gan neviens nenorādīja viņam vietu, Lisjēns aizgāja un nostājās turpat, kur bija stāvējis viņa brālis, tieši tāpēc arī Šato-Reno bija spiests ieņemt savu veco vietu.
Lisjēns ar prieku saņēma savu ieroci.
Bet Šato-Reno, kurš jau tā bija nobālis, saņemdams savējo, kļuva pavisam pelnu pelēks.
Viņš nervozi paraustīja virskrekla sastīvināto apkaklīti, it kā tā smacētu viņa elpu.
Nav iespējams aprakstīt, kāda nevaldāma drausmu sajūta pārņēma mani, kad noskatījos šinī jaunajā, bagātajā un elegantajā cilvēkā, kurš vēl vakarrīt cerēja dzīvot un nodzīvot ilgus gadus un kurš šodien ar sviedru lāsēm uz pieres un baiļu mokām sirdī jutās nāvei nolemts.
— Vai kungi ir gatavi9 — jautāja Dešatogrāns.
— Jā, — atbildēja Lisjēns.
Šato-Reno piekrītoši pamāja.
Negribēdams nolūkoties ainā, kurai tūdaļ vajadzēja norisināties, es novērsos.
Dzirdēju divus roku plaukšienus un līdz ar trešo nodārdēja divi šāvieni.
Es pagriezos.
Šato-Reno gulēja garšļaukus zālē; viņš bija nošauts uz vietas, bez kā tas būtu paguvis izdarīt kādu kustību vai nopūsties.
Es piegāju pie līķa tās neapvaldāmās ziņkāres dzīts, kas mūs spiež izsekot kādai katastrofai līdz galam: lode bija caururbusi deniņus tieši tajā vietā, kur Lisjēns bija norādījis.
Es steidzos pie viņa; viņš stāvēja nepakustēdamies, bet, redzot mani savā tuvumā, viņš nosvieda pistoli un metās manās rokās.
— Mans brālis! Mans nabaga nelaimīgais brālis! — viņš iesaucās, raustīdamies elsās.
Un tās bija pirmās asaras, kas viņam lija.
KORSIKĀŅU BRĀĻI
Korsikāņu brāļi