Ar vienu acu uzmetienu viņš bija jau visu redzējis: manu ceļasomu, ieročus, novilktās drēbes un arī tās, ko nule biju uzvilcis.
Viņa skatiens bija straujš un drošs, kā tas parasti mēdz būt cilvēkiem, kuru dzīvība bieži ir atkarīga no acumirkļa.
— Mans kungs, es lūdzu mani atvainot par traucējumu, — viņš teica, — bet tas notika vienīgi ar to labo nodomu apvaicāties, vai jums kaut kas netrūkst. Es vienmēr jūtu tādu kā nemieru, kad pie mums ierodas kāds cilvēks no kontinenta, jo mēs pārējie korsikāņi esam vēl tik mežonīgi, ka tikai ar sirds drebēšanu parādam, sevišķi jums frančiem, to veco viesmīlību, kas, starp citu, drīz būs vienīgā tradīcija, kāda vēl atlikusi no mūsu sentēviem.
— Mans kungs, jūsu bažas ir pilnīgi nepamatotas. Neviens nespētu parādīt ceļotājam un viņa vajadzībām vēl lielāku pretimnākšanu, kā to ir darījusi Defranšī kundze. Bez tam vēl, — es turpināju, savukārt pārlaiž- dams skatienu istabai, — lai nu kur, tikai ne še varētu žēloties par mežonīgajiem tikumiem, uz ko jūs nupat vēl man laipni aizrādījāt. Ja es pa manas istabas logiem neredzētu šo brīnišķīgo ainavu, es varētu domāt, ka atrodos kādā dzīvoklī uz Šosē Dantēnas.
— Jā, — atteica jaunais cilvēks, — tā ir mana nabaga brāļa Ludviķa vājība: viņš mīlēja iekārtoties kā francūzis; bet es šaubos, vai, atgriežoties no Parīzes, šī nabadzīgā kulturālās dzīves parodija to vairs apmierinās, kā tā viņu apmierināja pirms aizbraukšanas.
— Vai jūsu brāļa kungs jau ilgi ir prom no Korsikas? — es jautāju savam jaunajam sarunas biedram.
— Nu jau būs desmit mēneši.
— Vai jūs gaidat to drīz atgriežamies?
— Ne agrāk kā pēc trim vai četriem gadiem.
— Diviem brāļiem, kas, bez šaubām, līdz tam nekad vēl nebija šķīrušies, tas ir pārāk ilgs laiks.
— Jā, it īpaši vēl, ja tie viens otru tā mīl, kā mēs viens otru mīlam.
— Droši vien viņš jūs apciemos vēl pirms studiju beigām.
— Tas ir iespējams, tā vismaz viņš mums solīja.
— Bet katrā gadījumā nebūtu taču nekādu kavēkļu, ja jūs apciemotu viņu.
— Es… nē, es neatstāšu Korsiku.
Un izteiksmē, kā viņš to pasacīja, bija skaidri saklausāma tā tēvzemes mīlestība, kas liek uz visu pārējo pasauli skatīties ar nevērību.
Es pasmaidīju.
— Jums tas liekas savādi, — ierunājās viņš, arī pasmaidīdams, — ka cilvēks negrib atstāt tik nožēlojamu zemi kā mūsējā. Ko lai dara! Es esmu tāds pats šīs salas produkts kā zaļais ozols un oleandrs; man ir nepieciešams šis jūras un kalnu smaržām piesātinātais gaiss; man vajag šķērsot šos kalnu strautus, rāpties augšup pa šīm klintīm un klaiņot pa šiem mežiem, man vajag plašuma, man vajag brīvības, ja mani aizvestu uz pilsētu, man liekas, es tur nomirtu.
— Bet kāpēc tik liela atšķirība starp jūsu un jūsu brāļa uzskatiem?
— Pie tik lielas ārējas līdzības, piebilstu jūs, ja viņu pazītu.
— Vai jūs viens otram esat ļoti līdzīgi?
— Tādā mērā, ka mūsu bērnībā tēvam un mātei vajadzēja mūsu drēbām pielikt kādu zīmi, lai varētu atšķirt mūs vienu no otra.
— Bet pieaugot? — es vaicāju.
— Pieaugot, sakarā ar mūsu dažādo dzīvesveidu, radās neliela izšķirība mūsu sejas krāsā, un tas arī bija viss. Vienmēr ieslēdzies, vienmēr salīcis
pār savām grāmatām un zīmējumiem, mans brālis kļuva bālāks, kurpreti es, atrazdamies vienmēr svaigā gaisā un šķērsodams kalnus un ielejas, esmu iededzis.
— Ceru, — es ieminējos, — ka uzticēdami man kādu uzdevumu attiecībā uz Ludviķi Defranšī, jūs man dosit izdevību pašam pārliecināties par šo atšķirību.
— Katrā ziņā un ar lielāko prieku, ja vien jūs gribētu darīt man to patikšanu. Bet atvainojiet, es redzu, ka, paspēdams jau pārģērbties, jūs esat ticis man priekšā, taču pēc ceturtdaļstundas jāsēžas pie vakariņām.
— Vai manis dēļ jūs gribat uzņemties pūles pārģērbties?
— Ja nu arī tā būtu, tad jūs varētu pārmest vienīgi pats sev, jo jūs man esat devis paraugu; lai nu kā, pašreiz es esmu jātnieka tērpā, bet labāk būs, ja es apģērbšos parastās kalniešu drēbēs. Pēc vakariņām man mazliet jāaiziet, un tad zābaki ar piešiem man būtu tikai par apgrūtinājumu.
— Jūs pēc vakariņām vēl aiziesit? — es jautāju.
— Jā, — viņš atbildēja, — kāda satikšanās…
Es pasmaidīju.
— Ak, ne tāda, kā jūs to domājat; vienkārši — mazas darīšanas.
— Vai jūs domājat, ka es varētu būt tik pašpaļāvīgs un pretendēt uz jūsu atklātību?
— Kāpēc gan ne? Pēc maniem ieskatiem jādzīvo tā, lai nekā nebūtu ko slēpt. Man nekad nav bijis mīļākās un arī nebūs. Ja mans brālis apprecēsies un viņam būs bērni, tad ir ļoti iespējams, ka es palikšu visu mūžu vecpuisī.
Ja turpretī viņš to nedarīs, tad ģimenes dzīvi nāktos nodibināt man, nu, vienkārši tā iemesla dēļ, lai mūsu cilts neizmirtu. Kā es jums jau teicu, — viņš smaidīdams piebilda, — es vēl esmu īsts mežonis un šinī pasaulē ieradies kādus simts gadus par vēlu. Bet es pļāpāju kā žagata un uz vakariņām vēl nebūšu pārģērbies.
— Mēs tomēr varam turpināt, — es pasteidzos piebilst. — Vai jūsu istaba nav iepretī manējai? Tad atstājiet tikai durvis vaļā un mēs varam sarunāties.
— Vēl labāk būs, ja jūs ienāksit pie manis. Es pa to laiku savā blakusistabā pārģērbšos.
Man šķiet, jūs esat liels ieroču cienītājs; nu, lūk, varēsit apskatīt manu kolekciju; tur ir daži diezgan vērtīgi eksemplāri, protams, vēsturiskā nozīmē.